Paņēmu Šellija neizdevušos episko poēmu un pāršķirstīju to.
Tas bija rakstīts uz tukšajām lapaspusēm grāmatas beigās grieķu valodā. Taču ne modernajā. Klasiskajā.
Un skanēja apmēram šādi.
«Dārgais draugs, lai gan man riebjas rakstīt to, ko nevarēšu vairs pārrakstīt, jūtu, ka manas dienas ir skaitītas. Esmu nevesels. Džordžs grib, lai es lidotu uz Atēnām. Es tā arī darīšu, tikai rīt no rīta. Taču vispirms par steidzamāko.
Dari visu, kas tavos spēkos, lai vegietis no Zemes aizlidotu dzīvs.
Tas ir ļoti svarīgi.
Visā pasaulē nav nekā svarīgāka par to.
Baidījos Tev agrāk to teikt, jo domāju, ka Mištigo varētu būt telepāts. Tieši tāpēc es pievienojos jums tikai Grieķijā, kaut gan ļoti gribēju apceļot arī Ēģipti. Tieši tāpēc es izlikos, ka ienīstu vegieti, lai varētu turēties no viņa, cik iespējams, pa gabalu. Tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka viņam nav šādu spēju, es uzdrošinājos doties jums līdzi.
Tā kā ceļojumā piedalījās Dos Santoss, Diāna un Hasans, man radās aizdomas, ka Radpols varētu kārot pēc vegieša galvas. Nospriedu — ja jau Mištigo būtu telepāts, tad ātri vien par to uzzinātu un parūpētos par savu drošību. Ja viņš nebūtu telepāts — es tomēr sirds dziļumos jutu, ka Tu spēsi viņu aizsargāt, lai kas arī uzbruktu, pat Hasans. Taču es negribēju, lai viņš uzzina, ka esmu informēts par vegiešu īstajiem nodomiem. Un, ja tu atceries, es tiešām mēģināju tevi brīdināt.
Tatrams Ištigo, viņa vectēvs, ir viena no mūsdienu jaukākajām un cēlākajām būtnēm. Viņš ir filozofs, izcils rakstnieks, pašaizliedzīgs sabiedrisks darbinieks. Ar viņu es iepazinos vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, kad viesojos uz Teileras, un vēlāk mēs kļuvām tuvi draugi. Kopš tā laika mēs sazināmies un esam viens pret otru pat tik atklāti, ka viņš man uzticēja Vegiešu Savienības plānu par Zemes atpirkšanu. Lika man zvērēt, ka nevienam šo noslēpumu neizpaudīšu. Pat Korts nedrīkstēja zināt, ka es esmu lietas kursā. Ja viss nāktu atklātībā pirms laika, vecais vīrs neglābjami zaudētu savu labo slavu.
Vegieši atrodas ļoti neērtā situācijā. Mūsu bijušie līdzpilsoņi ir uzspieduši Vegai savu ekonomisko un kultūras atkarību. Radpola sacelšanās laikā vegiešiem lika saprast — un kā vēl! — ka uz Zemes joprojām mīt vietējie iedzīvotāji, kuri izveidojuši spēcīgu organizāciju un vēlas atjaunot savu planētu. Arī vegieši gribētu, lai tā notiek. Viņi negrib Zemi. Kam viņiem tā vajadzīga? Ja viņi gribētu izmantot Zemes iedzīvotājus kā darbaspēku, tad uz Teileras to ir vairāk nekā šeit uz Zemes, — un viņi to arī nedara, vismaz ne plašos apmēros un ļaunprātīgi. Mūsu emigranti labāk pacieš ekspluatāciju nekā atgriežas mājās. Uz ko tas norāda? Atgriešanās kustībai nav nekādu cerību. Neviens nebrauks atpakaļ. Tieši tāpēc es šo kustību atstāju. Domāju, ka Tevi vadīja tie paši apsvērumi. Vegieši labprāt gribētu tikt vaļā no šīs dzimtās pasaules problēmas. Protams, viņi vēlas apmeklēt Zemi. Ierasties te un redzēt, ko var izdarīt ar planētu, viņiem šķiet ļoti šausminoši, atskurbinoši un pamācoši.
Viņiem bija nepieciešams atrast veidu, kā tikt vaļā no mūsu emigrantu valdības uz Teileras. Teilerieši — pareizāk būtu teikt,
Ministrija — nejutās sevišķi sajūsmināta par domu, ka nāksies atteikties no savas vienīgās prasības pēc nodokļiem un dzīvesvietas.
Tomčr pēc ilgām sarunām un daudziem ekonomiskas dabas solījumiem, pat piedāvājuma piešķirt mūsu emigrantiem Vegas pilsoņu tiesības, likās, ka atrisinājums ir rokā. Šī plāna īstenošana tika uzticēta Štigo dzimtai, it sevišķi Tatramam.
Viņš beidzot izdomājis veidu — tā viņš pats uzskata —, kā atjaunot Zemei tās raksturīgo autonomo stāvokli un saglabāt kultūras mantojumu. Tieši tāpēc viņš sūtīja savu mazdēlu Kortu veikt šo «inspekcijas braucienu». Korts ir dīvains radījums; viņa patiesais aicinājums ir teātris (visi Štigo ir ļoti apdāvināti), un viņam patīk izlikties. Manuprāt, Mištigo ļoti gribēja notēlot draudīgu citplanētieti, un esmu pārliecināts, ka to viņš veica ar pienācīgu prasmi un rezultātiem. (Tatrams man arī pavēstīja, ka tā būšot Korta pēdējā loma. Viņš slimojot ar drinfanu, šī kaite esot neārstējama un nāvējoša, un es domāju, ka tieši tāpēc viņu izvēlējās.)
Tici man, Konstantīn Karagiosi Koroncs Ņomikos (un visi pārējie, kurus es nepazīstu), tici man, Konrād, kad es saku — viņš nav ieradies apskatīt nekustamos īpašumus. Nē!
Taču atļauj man izdarīt pēdējo baironisko žestu. Tici man, ka viņam ir jāpaliek dzīvam, un ļauj man saglabāt savu solījumu un noslēpumu. Kad uzzināsi visu, tu to nenožēlosi.
Ļoti žēl, ka nepabeidzu Tavu elēģiju, un velns lai tevi parauj par to, ka tu pievāci sev manu Laru — toreiz Kerčā!
Fils.»
Ļoti labi, es nolēmu, — vegietim jādzīvo, nevis jāmirst. Fils bija runājis, un es ticēju viņa vārdiem.
Devos pie Mikara Koronesa pusdienu galda un paliku kopā ar Mištigo, līdz viņš bija gatavs doties prom. Pavadīju viņu atpakaļ pie Jakova Koronesa un vēroju, kā viņš sakravā savas pēdējās mantas. Pa šo laiku mēs pārmijām ne vairāk kā piecus, sešus vārdus.
Bagāžu aiznesām mājas priekšā, kur bija jānolaižas skimerim. Pirms pārējie (arī Hasans) pienāca atvadīties, Mištigo pagriezās pret mani un jautāja: — Sakiet, Konrād, kāpēc jūs jaucat nost to piramīdu?
— Lai iedzeltu Vegai, — es atbildēju. — Lai liktu jums saprast — ja jūs gribat Zemi un jums izdotos to mums atņemt, tad saņemtu šo planētu vēl daudz sliktākā stāvoklī, nekā tā bija pēc Trīs Dienām. Te nebūtu vairs, ko skatīties. Mēs sadedzinātu visu, kas vēl palicis pāri no mūsu vēstures. Pat ne kripatiņu jums neatstātu.
Vegieša plaušas izelpojot spalgi iegaudojās — tā viņi nopūšas.
— Šķiet, tā ir prātīga doma, — viņš teica, — taču es tā gribēju redzēt piramīdu! Kā jūs domājat, vai jūs to kādreiz atkal satiksiet kopā? Varbūt jau tuvākajā laikā?
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Redzēju, kā jūsu vīri daudzus bluķus iezīmēja.
Es paraustīju plecus.
— Tad man ir tikai viens nopietns jautājums — par jūsu tieksmi uz postīšanu… — viņš teica.
— Kāds tas būtu?
— Vai tā patiešām ir māksla?
— Ejiet pie velna!
Tad pienāca pārējie. Saskatīdamies ar Diānu, es lēnām noraidoši pašūpoju galvu un, satvēris Hasana plaukstu, paturēju to tik ilgi, lai paspētu noraut sīku adatiņu, ko viņš bija pielipinājis pie delnas. Tad jāvu viņam uz īsu mirkli paspiest vegietim roku.
No satumsušajām debesīm nolaidās skimeris, un es palīdzēju Mištigo iekāpt. Pats ienesu viņa bagāžu un aizvēru no ārpuses durvis.
Aparāts netraucēti pacēlās gaisā un pēc īsa brīža nozuda skatam.
Šīs bēdīgais izpriecu ceļojums bija beidzies.
Es iegāju mājā un pārģērbos.
Laiks sadedzināt draugu.
Izslējies augstu pret naksnīgajām debesīm, baļķu zikurāts balstīja to, kas bija palicis pāri no dzejnieka, mana drauga. Es aizdedzināju lāpu un izdzēsu elektrisko lukturi. Hasans stāvēja man blakām. Viņš bija palīdzējis aiznest līķi uz ratiem un paņēmis grožus. Es biju sakrāvis sārtu uz cipresēm apauguša pakalna, kas pacēlās virs Volas, netālu no tās baznīcas drupām, par kuru jau stāstīju iepriekš. Līcis gulēja spoguļgluds. Debesis bija skaidras, un spoži spīdēja zvaigznes.
Dos Santoss, kurš neatzina sadedzināšanu, bija nolēmis nenākt līdzi; viņš teica, ka ievainojums liekot sevi manīt. Diāna negribēja atstāt viņu vienu un palika Makrinicā. Kopš mūsu pēdējā strīda viņa ar mani vairs nerunāja.