Sadevušies rokās, Elena un Džordžs sēdēja ratos, kas atradās zem lielas cipreses. Vairāk neviena nebija. Filam nebūtu paticis, ka mani daudzie radinieki viņam par godu gaudotu savas sēru dziesmas. Viņš reiz izteicās, ka gribētu ko lielu, spožu, ātru un bez mūzikas.
Es pieliku lāpu sārta stūrim. Liesma iekodās un lēnām sāka skrubināt koku. Hasans aizdedzināja vēl vienu lāpu, iesprauda to zemē, tad atkāpās un sastinga.
Kamēr liesmas grauzās augšup, cs skaitīju senas lūgsnas un lēju zemē vīnu. Iemetu ugunī aromātisku zāļu klēpi. Tad arī es atkāpos.
— «Lai kas tu būtu, nāve paņēmusi ari tevi,» — es viņam teicu. — «Tu aizgāji, lai apskatītu ziedus, kas mēmi līgojas gar Aherontas krastiem, kur nāves ēnas nerimtīgi klīst.» Ja tu būtu miris jauns, tevi apraudātu kā izcilu talantu, kurš izdzisis, nesasniedzot pilnbriedu. Taču tu dzīvoji, un tagad tā vairs nevar sacīt. Dažs izvēlas sev īsu, bet dievišķīgu dzīvi savas Trojas mūru priekšā, cits garu un ne tik vētrainu. Kurš gan var pateikt, kā ir labāk? Dievi turēja savu solījumu dot Ahilejam mūžam nevīstošu slavu, iedvesmojot dzejnieku dziedāt viņam nemirstīgu slavas dziesmu. Bet vai viņš tāpēc ir laimīgs, ja tagad ir tikpat miris kā tu? Man par to grūti spriest, vecais draugs. Tu nebiji tik slavens dziesminieks, taču es atceros arī dažas tavas rindas, ko tu rakstīji par visvarenāko no Trojas kara varoņiem un par nāvi, kas apseglojusi šķēpu: «Drūma vilšanās trako šai kopā nākšanas vietā, zīmju draudi laika briesmās… Taču pelni nevar pārtapt par koku. Uguns liesmu mēles pieskandina gaisu, taču neviens nespēj apturēt rietu.» Laimīgu tev ceļu, Fil Greber! Lai dievi, Foibs un Dionīss, kuri mīl un nonāvē savus dzejniekus, pieteic tevi savam drūmajam brālim Hadesam. Un lai viņa Perscfonc, Nakts karaliene, ar labvēlību noraugās tevī un dāvina tev augstu vietu Elisijā. Paliec sveiks!
Liesmas jau tuvojās sārta virsotnei.
Tad es ieraudzīju, ka pie ratiem stāv Jāsons un viņam blakus sēž Bortans. Es pakāpos vēl vairāk atpakaļ. Suns pienāca man klāt un notupās labajā pusē. Viņš nolaizīja man plaukstu.
— Dižais medniek, mums vēl viens ir zudis, — es teicu.
Suns pamāja ar savu lielo galvu. Gaisu pildīja salds aromāts un liesmu rūkoņa.
Pienāca Jāsons.
— Tēvs, suns aiznesa mani uz degošajām klintīm, — viņš sacīja, — bet tu jau biji prom.
— Satīrs mūs atraisīja. Pirms tam šis vīrs, Hasans, nogalināja Mironi. Tādējādi tavi sapņi līdz šim gan ir piepildījušies, gan arī nav.
— Viņš ir tas karotājs ar dzeltenajām acīm, ko es redzēju sapnī, — Jāsons brīdināja.
— Es zinu, taču tas jau ir pagājis.
— Un kā ar Melno nezvēru?
— Nav redzēts.
— Labi.
Mēs ilgi, ilgi skatījāmies, kā nakts atkāpās pati sevī. Vairākas reizes Bortana ausis saslējās, nāsis izpletās. Džordžs un Elena sēdēja kā statujas. Hasans tikai skatījās ar savām dīvainajām acīm, sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Ko tu tagad domā darīt, Hasan? — es vaicāju.
— Atgriezīšos Sindjar kalnā uz kādu laiciņu, — viņš atbildēja.
— Un tad?
Arābs paraustīja plecus un noteica: — Tad redzēsim.
Tad līdz mums atlidoja šausminošs troksnis, līdzīgs gigantiska idiota vaidiem, to pavadīja lūstošu zaru brakšķi.
Bortans pielēca kājās un iegaudojās. Ēzeļi, kas bija vilkuši ratus, tramīgi sakustējās. Viens no tiem īsi, griezīgi iebrēcās.
Jāsons vēl ciešāk satvēra noasināto mietu, ko bija pacēlis no sārta, un sastinga.
Tajā brīdī tas mums uzbruka, te klajumā. Liels, pretīgs un atbilstošs saviem daudzajiem vārdiem.
Cilvēku ēdājs.
Zemes Tricinātājs.
Varenais, Riebīgais.
Tesālijas Melnais nezvērs.
Beidzot būs liecinieks, kas varētu pateikt, kāds tas ir īstenībā. Protams, ja viņš tiks projām, lai to pateiktu.
Nezvēru droši vien šurp atvilinājusi degošās miesas smaka.
Un tas bija liels. Vismaz ziloņa lielumā.
Kāds bija Herakla ceturtais varoņdarbs?
Arkādijas meža kuilis — tāds tas bija.
Un pēkšņi es gribēju, kaut Herakls vēl būtu šeit un nāktu mums palīgā.
Liela cūka… Kuprains kuilis ar ilkņiem cilvēka rokas garumā… Mazas kuiļa acis, melnas un šaudīgas ugunskura gaismā, mežonīgas…
Skriedams šyrp, tas savā ceļā lauza kokus…
Hasans izvilka no ugunskura degošu pagali un trieca ar tās liesmojošo galu nezvēram pa snuķi, un atlēca atpakaļ.
Tas iespiedzās, rāvās uz sāniem, un es paguvu sagrābt Jāsona mietu.
Metos uz priekšu un iedūru to nezvēra kreisajā acī.
Tas vēlreiz rāvās sānis un iespiedzās kā caurs tvaika katls.
Arī Bortans uzklupa un plosīja tā plecu.
Divas reizes mēģināju iedurt tam kaklā, taču ādu pārdurt nespēju.
Nezvērs berza plecu pret ilkni un beidzot nokratīja Bortanu no
sevis.
Tobrīd Hasans jau atradās man blakus un vicināja citu pagali.
Nezvērs bruka mums virsū.
Kaut kur tālu no sāniem Džordžs ietrieca viņā veselu automātiskās pistoles aptveri. Hasans meta lāpu. Bortans uzklupa vēlreiz, tagad jau no izdurtās acs puses.
Šie uzbrukumi lika nezvēram novirzīties sāņus, un viņš ietriecās tukšajos ratos, sašķaidot abus ēzeļus.
Es vēlreiz skrēju tam klāt, durdams mietu sirds apvidū.
Miets pārlūza uz pusēm.
13 312
Bortans vēl arvien plosīja nezvēra plecu, un viņa rūcieni atgādināja pērkona grāvienus.
Ikreiz, kad Melnais nezvērs cirta ar ilkņiem, suns atlaida zobus, palēca sānis un pēc tam atkal ieķērās plecā.
Esmu pārliecināts, ka mans kā adata asais tērauda nāves šķēps nebūtu salūzis. Taču tas atradās uz «Skaidiņas» klāja.
Hasans un es līkumojām ap nezvēru, turēdami rokā smailākās pagales. Mēs visu laiku dūrām, lai piespiestu nezvēru griezties uz riņķi. Bortans nepārtraukti mēģināja piekļūt pie viņa rīkles, taču lielā, snuķainā galva bija zemu noliekta un ilkņi šaudījās šurpu, turpu, uz augšu, uz leju kā zobeni. Oranžajā ugunskura gaismā nezvērs lēkāja un svaidījās, un viņa nagi, kas bija krietna maizes klaipa lielumā, izrāva zemē prāvas bedres.
Beidzot tas apstājās, tad ātri pagriezās — tik negaidīti ātri — un, ar plecu iegāzdams Bortanam pa sāniem, aizsvieda suni krietnu gabalu pa gaisu. Hasans sita nezvēram pa muguru un es dūru otrā acī, taču netrāpīju.
Tad tas drāzās pie Bortana, kas vēl joprojām slējās kājās, — galvu zemu noliecis, ilkņus mirdzinādams.
Kad nezvērs klupa virsū manam sunim, es metu tam ar mietu un steidzos draugam palīgā. Galva jau bija noliekta nāvējošam sitienam.
Es saķēru abus ilkņus, kad tie jau gandrīz sniedza zemi. Ar visu spēku centos noturēt galvu uz vietas, tomēr sapratu, ka nekas nespēs apturēt straujo cirtienu.
Taču cs mēģināju, un varbūt man tas arī daļēji izdevās, kaut uz mirkli.
Vismaz tobrīd, kas es ar asiņainām, nobrāztām plaukstām lidoju pa gaisu, pamanīju, ka Bortanam izdevies palēkt sāņus.
No kritiena pamatīgi apdullu, jo biju mests krietni tālu un augstu; tad izdzirdu skaļu trakas cūkas kviccienu. Hasans kliedza, un Bortans vēlreiz izgrūda savu pilnskanīgo kaujas saucienu.
…Un no debesīm lejup šāvās divi Zeva ugunīgi sarkanie zibeņi.
…Un viss apklusa.
Es lēnām piecēlos kājās.
Hasans vēl joprojām stāvēja pie liesmojošā sārta, paceltajā rokā kā metienam sagatavotu šķēpu turēdams degošu mietu.