Bortans apošņāja trīsošo gaļas kalnu.
Kasandra stāvēja zem cipreses blakus beigtajiem ēzeļiem, ar muguru atspiedusies pret koka stumbru, ādas biksēm kājās, zilu vilnas blūzi mugurā, vārgu smaidu uz lūpām un manu vēl joprojām kūpošo ziloņu šauteni rokā.
— Kasandra!
Viņa nometa ieroci un kļuva ļoti bāla, tik balta kā sniegs. Taču es apskāvu savu mīļoto, pirms viņa noslīga zemē.
— Es tev vēlāk daudz ko jautāšu, — es teicu. — Taču ne tagad. Ne vārda. Apsēdīsimies zem šī koka un skatīsimies ugunī.
Un mēs skatījāmies.
Pēc mēneša Dos Santosu padzina no Radpola. Kopš tā laika par viņu un Diānu nekas vairs nav dzirdēts. Baumo, ka viņi atteikušies no Atgriešanās un pārcēlušies dzīvot uz Teileru. Ceru, ka tā nav taisnība, ja ņem vērā šo piecu pēdējo dienu notikumus. Man nekad nav bijusi zināma visa patiesība par Sarkano Parūku, un šķiet, ka nekad to arī neuzzināšu. Ja tu kādam uzticies, es gribu teikt, uzticies pa īstam, un neesi vienaldzīgs pret viņu, kā viņa nav vienaldzīga pret tevi, tad šķiet, ka tu grozīsies turpat tuvumā, lai pārliecinātos, kuram tad īsti ir taisnība jūsu pēdējā strīdā. Taču viņas tuvumā nebija, un es gribētu zināt, vai viņa tagad to nožēlo.
Es neceru, ka varētu Diānu vēl kādreiz satikt.
Drīz pēc pārmaiņām Radpolā Hasans atgriezās no kalna, neilgu laiku uzturējās Portā, tad nopirka mazu kuģīti un kādu rītu izgāja jūrā, nevienam nepateicis ardievas un sava brauciena mērķi. Sprieda, ka viņam piedāvāts kāds jauns darbs. Taču pēc vairākām dienām uznāca spēcīga viesuļvētra, un vēlāk Trinidadā es dzirdēju baumojam, ka viņš esot izmests Brazīlijas krastā, kur kritis mežonīgas cilts nagos un gājis bojā.
Mēģināju pārliecināties par šī stāsta patiesumu, bet viss veltīgi.
Taču pēc diviem mēnešiem partijas svinīgās sanāksmes laikā trieka ķēra Rikardo Bonaventūru, Apvienības pret progresu — Radpola šķeltnieku grupas, kas bija kritusi Atēnu nežēlastībā — priekšsēdētāju. Tenkoja par Divbahas trušu indi anšovos (kā man apgalvoja Džordžs, ārkārtīgi nāvējošs savienojums), un nākamajā dienā reizē ar skimeri un trīs pēdējo APP slepeno sēžu protokoliem (nemaz jau nerunājot par seifa saturu) nozuda pils apsardzes jaunais priekšnieks. Viņš esot bijis liela auguma vīrs ar dzeltenām acīm un viegli izteiktiem austrumnieku sejas vaibstiem.
Jāsons vēl joprojām gana daudzkājaino aitu ganāmpulku augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora visupirms sārto debess jumu, — un, bez šaubām, ar savu dziesmu samaitā jauniešus.
Elena kārtējo reizi ir mātes cerībās, tik smalka, ar lielu vidukli, un nerunā ne ar vienu, tikai ar savu vīru. Džordžs grib izmēģināt kādu jaunu embrioķirurģisku operāciju, pirms vēl nav par vēlu, un padarīt savu nākamo bērnu par cilvēku-amfībiju, jo okeāna ūdeņi slēpj milzīgas neskartas platības, kurās viņa pēcnācēji varētu būt pirmatklājēji, un tad viņš pr.ts kļūtu par jaunas rases tēvu un sarakstītu interesantu grāmatu par šo tēmu un visu pārējo. Tomēr Elena nav sevišķi sajūsmināta par tādu ideju, tāpēc man ir aizdomas, ka okeāni vēl kādu laiciņu paliks neskarti.
Ak jā, pirms kāda laika es patiešām aizvedu Džordžu uz Kapistrāno, lai pavērotu, kā atgriežas zirnekļsikspārņi. Tas ir ļoti iespaidīgs skats — kā viņu bari aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, rij savvaļas cūkas, nokaisa ielas ar zaļiem ekskrementiem. Lorels piefilmēja daudzas trīsdimensiju kasetes un demonstrē tās katrā Ministrijas saietā. Savā zirtā tas ir vēsturisks dokuments, jo zirnekļsikspārņi tagad strauji izmirst. Pildīdams savu solījumu, Džordžs izplatīja starp tiem slishi sērgu, un pēdējā laikā tie sprāgst kā mušas. Tieši pirms nedēļas, kad es gāju pie Mammas Žilī ar pudeli ruma un šokolādes kasti, viens nogāzās ielas vidū, ka noplakšķēja vien. Nesasniedzis zemi, tas jau bija miris. Slishi ir ļoti mānīgi. Nabaga zirnekļsikspāmis nezina, kas ar viņu notiek, viņš priecīgs lido apkārt, meklēdams ko ēdamu, un tad pēkšņi — blāc! Šī ērce pieveic lidoni, un tas nogāžas dārzā tieši viesību laikā, vai arī iekrīt kādā peldbaseinā.
Nolēmu Ministriju vēl zināmu laiku saglabāt. Pēc tam, kad būšu organizējis kādu partiju, opozicionāru Radpolam — Nākcēlu jeb Nākotnes cēlājus vai kaut ko tamlīdzīgu, es izveidošu parlamentu.
Vecie labie galīgās iznīcības spēki… mums tie ir nepieciešami — šeit lejā, starp drupām.
Un Kasandra — mana princese, mans eņģelis, mana sirdsdāma — es viņai patīku pat bez sēnītes. Nakts Miega ielejā to piebeidza.
Protams, Kasandra bija tā varoņu krava, ko Hasans toreiz bija redzējis Pagasā. Nekādas zelta aunādas, tikai mans šauteņu skapis un tamlīdzīgas lietas. Tā toreiz bija «Zelta skaidiņa», ko es pats savām rokām biju būvējis, pietiekami izturīga — to dzirdot, mani pārņēma lepnums — , lai pārciestu pat cunami, kas sekoja deviņu komats sešu ballu stiprajai zemestrīcei. Tieši tajā laikā, kad Kosas dienviddaļa nozuda jūras viļņos, Kasandra atradās uz jahtas klāja. Pēc tam viņa bija kuģojusi uz Volu, jo zināja, ka Makrinica ir pilna ar maniem radiniekiem. Ak, cik labi, ka viņai bija šī nojauta par draudošajām briesmām un ka viņa paņēma sev krastā līdzi to smago artilēriju! (Labi arī, ka viņa prata ar to apieties.) Man turpmāk vajadzēs izturēties pret viņas priekšnojautām daudz nopietnāk.
Haiti salā Portai pretējā krastā esmu nopircis klusu villu. Tā ir apmēram piecpadsmit minūšu lidojumā no pilsētas, un tur ir plata pludmale un daudz džungļu. Starp mani un civilizāciju ir jābūt zināmam attālumam, teiksim — visai salai, jo man ir šīs, nu… grūtības. Pavisam nesen, kad šurp atlidoja pilnvarotie, viņi nesaprata uzrakstu «Uzmanību — suns». Tagad viņi to saprot. Tas, kurš palika sēžam skimerl, tiesā sūdzēties nespēj, taču Džordžs viņu drīz vien salāpīs kā jaunu. Pārējie tik smagi necieta.
Tomēr labi, ka es gadījos turpat tuvumā.
Tā nu es esmu šeit — kā parasti, neparastā stāvoklī.
No teileriešu valdības tika atpirkta visa Zeme, to izdarīja varenā un bagātā Štigo dzimta. Lai nu kā, vairums mūsu emigrantu labāk gribēja iegūt Vegas pilsoņu tiesības, nekā palikt teileriešu emigrantu valdības pakļautībā un strādāt Savienībā ar svešinieku statusu. Šī problēma brieda jau sen, tā ka Zemes pārdošana kļuva vienīgi par izdevīgākā pircēja meklēšanu, jo mūsu trimdas režīms bija zaudējis savas pastāvēšanas jēgu tajā pašā brīdi, kad tika pieņemts likums par pilsonību. Šī valdība varēja pastāvēt tik ilgi, kamēr viņi tur bija Zemes cilvēki, bet tagad viņi visi ir vegieši un nevar balsot paši par sevi, un mēs te lejā noteikti nedomājam to darīt.
Tāpēc notika lielo nekustamo īpašumu pārdošana — un vienīgais pircējs šajā izsolē bija Štigo dzimta.
Vecais, gudrais Tatrams parūpējās par to, lai Štigo dzimtai Zeme tomēr nepiederētu. Viss pirkums tika veikts viņa mazdēla, nu jau nelaiķa Korta Mištigo vārdā.
Un Korts atstāja savu pēdējo novēlējumu jeb testamentu — vegiešu stilā…
…un šai testamentā biju nosaukts es.
Es — brr! — esmu mantojis planētu.
Precīzāk sakot, Zemi.
Nu…
Pie velna! Es pēc tās nekāroju! Gribēju teikt, ka noteikti kādu laiku to paturēšu, taču gan ar laiku ko izdomāšu. Tā bija iedzīvotāju reģistra mašīna un četri citi lielie saprāta bloki, ko izmantoja vecais Tatrams. Viņš meklēja starp vietējiem pārvaldnieku, kurš uzturētu šo lēņu muižu kārtībā un izveidotu valdību, kas pārstāvētu tās pastāvīgos iedzīvotājus, un, kad viss sāktu ripot pareizās sliedēs, atteiktos no īpašuma tiesībām…
Viņš gribēja atrast cilvēku, kurš nodzīvojis uz Zemes pietiekami ilgi, būtu pietiekami prasmīgs pārvaldnieks un negribētu to visu paturēt vienīgi sev.