Starp citiem vārdiem mašīna nosauca viņam arī vienu no manējiem, tad vēl otru — šo otru ar piebildi «iespējams, vēl dzīvs». Tad tika pārbaudīta mana personīgā kartīte un daudzi dati par to otru, un drīz vien mašīna izdeva vēl vairākus vārdus — visus manējos. Tā sāka šķirot atšķirības un kopējās pazīmes, turpināja rakņāties kartotēkā un deva arvien mīklainākas atbildes.
Drīz vien Tatrams izlēma, ka mani vajag «inspicēt».
Korts ieradās rakstīt grāmatu.
Viņš patiešām gribēja redzēt, vai es esmu labs, godīgs, cēls, nesamaitāts, uzticams un uzticības cienīgs, nesavtīgs, laipns, jautrs un bez personiskām ambīcijām.
Tas nozīmēja, ka viņš ir pēdējais muļķis, jo viņa atbilde skanēja šādi: «Jā, viņš tāds ir.»
Es viņu noteikti izmuļķoju.
Varbūt viņam ir taisnība par personisko ambīciju trūkumu. Esmu pēc velna slinks un nemaz nekāroju dienām un naktīm lauzīt galvu par tām problēmām, ko man cels priekšā izmocītā Zeme.
Esmu pat gatavs upurēt kādu daļiņu no personiskās labklājības. Droši vien es atgriezīšos pie sešu mēnešu atvaļinājuma.
Kāds no pilnvarotajiem (ne tas, kurš palika sēžam skimerī) iedeva man zīmīti no zilā. Tajā, starp citu, bija teikts:
«Dārgais — lai kāds, velns parāvis, būtu jūsu vārds!
Ir ļoti neparasti sākt vēstuli ar šādu uzrunu, tāpēc respektēšu Jūsu vēlmi un saukšu Jūs par Konrādu.
Konrād, šobrīd Jūs jau esat lietas kursā par manas vizītes īsto mērķi. Jūtu, ka esmu pareizi izvēlējies, ieceldams jūs par mantinieku tam īpašumam, ko ierasts dēvēt par Zemi. Jūs acīm redzami esat tai pieķēries — kā Karagiosis. Jūs iedvesmojāt vīrus to aizstāvēt uz dzīvību un nāvi. Jūs atjaunojat tās pieminekļus, saglabājat tās mākslas darbus (starp citu, viens mana testamenta noteikums ir tāds, ka Jums jāatjauno Lielā piramīda!) un Jūsu atjautība, kā arī gara un miesas spēks ir apbrīnas vērti.
Tāpat Jūs pilnīgāk par visiem citiem atbilstat nemirstīga pārrauga etalonam (es daudz ko dotu, lai uzzinātu Jūsu patieso vecumu). Un šī īpašība kopā ar augsto izdzīvošanas potenciālu patiesībā padara Jūs par vienīgo kandidātu. Ja Jūsu mutācija kādreiz arī sāks novecot, pastāv taču S-S terapija, lai turpinātu Jūsu dzīves gadu pavedienu. (Es varētu teikt «viltot», taču tas nebūtu laipni no manas puses, jo, cik man ir zināms, Jūs esat īsts maldu vērpējs. Visi tie dzīves datu ieraksti! Ar šīm pretrunām jūs padarījāt nabaga Dzīves datu reģistru vai traku. Tagad tas ir ieprogrammēts neuzskatīt Grieķijā izsniegtu dzimšanas apliecību par pierādījumu.)
Es nododu Zemi kalikanzarosa rokās. Saskaņā ar leģendu tā būtu milzīga kļūda. Tomēr es esmu gatavs derēt, ka Jūs pat par kalikanzarosu tikai izliekaties. Jūs iznīcināt tikai to, ko esat nodomājis atjaunot. Iespējams, ka Jūs esat dižais Pāns, kurš notēloja, ka mirst. Lai nu kā, Jums būs pietiekami līdzekļu un smago iekārtu — tās tiks nosūtītas jau šogad —, un neskaitāmas iespējas, kā no Štigo fonda pieprasīt vēl daudz ko vairāk. Tāpēc eji un esi ražīgs, un vairojies un manto Zemi! Dzimta būs tepat tuvumā. Ja būs vajadzīga palīdzība, tad tikai pasauc, un palīdzība tiks sniegta.
Man nav laika uzrakstīt Jums grāmatu. Diemžēl. Taču te būs mans autogrāfs —
Korts Mištigo.
P. S. Es vēl arvien nezinu, vai tā ir māksla. Ejiet pats pie velna!»
Tāda ir šīs zīmītes galvenā doma.
Pāns?
Mašīnas to nesaka, vai ne?
Vismaz es ceru, ka ne…
Zeme ir mežonīga planēta. Tā ir nežēlīga un klinšaina vieta. Vispirms jāaizvāc drazas, — pēdu pēc pēdas —, lai pēc tam varētu likt vietā ko vērtīgāku.
Tas nozīmē darbu, daudz darba.
Tas nozīmē, ka man būs nepieciešamas visas Ministrijas rīcībā esošās iespējas un Radpola organizācija, lai varētu ko iesākt.
Tieši šobrīd es domāju, pārtraukt vai nepārtraukt tūrisma ceļojumus pa drupu vietām. Šķiet, ka ļaušu tos turpināt, jo tagad mums ir daudz kas labs, ko parādīt. Iedzimtā ziņkārība cilvēkam liek ceļojuma laikā apstāties un palūrēt pa caurumu katrā žogā, aiz kura kaut ko būvē.
Tagad mums ir nauda, un mēs atkal esam savu īpašumu saimnieki, un tā ir liela atšķirība. Varbūt pat Atgriešanās nav galīgi paputējusi. Ja pastāvēs dzīvotspējīga programma Zemes atjaunošanai, mēs varam atvilināt šurp daļu no saviem emigrantiem. Varbūt pat kādu jaunu tūristu.
Taču, ja viņi grib palikt vegieši, lai tā arī būtu. Mēs viņus labprāt pieņemtu, taču varam iztikt arī bez viņiem. Jūtu, ka izceļotāju straume no šejienes drīz apsīks, jo cilvēki zinās, ka gluži labi var dzīvot tepat, un Zemes iedzīvotāju skaits pieaugs vairāk, nekā tas pieaugtu ģeometriskā progresijā; to mums ļaus sasniegt pašlaik vēl ļoti dārgā jaunā S-S terapija. Esmu iecerējis šo terapiju padarīt pieejamu pilnīgi visiem. To es panākšu, ieceļot Džordžu par sabiedrības veselības programmas vadītāju.
Mēs vēl dzīvosim! Esmu noguris būt par kapu uzraugu un negribu šķiest laiku, līdz pastardienai cērtoties cauri Pasaules kokam, pat ja es esmu Tumsas dzemdēts, ar tieksmi iekulties nepatikšanās. Kad sāks skanēt zvani, es gribu, lai varētu teikt — lethos aneste, patiesi augšāmcēlies, — nevis nomest zāģi un bēgt pa galvu pa kaklu (zvani dimd, pakavi klaudz un tā tālāk). Tagad ir visu labo kalikanzarosu laiks… Jūs jau zināt.
Tāpēc…
Kasandrai un man ir šī villa Burvju salā. Viņai te patīk. Man te patīk. Viņai vairs nav iebildumu pret manu nenosakāmo vecumu. Tas ir jauki.
Tieši šorīt, kad mēs gulējām pludmalē un vērojām, kā saule dzenas pakaļ zvaigznēm, es pagriezos pret viņu un ieteicos, ka mūs gaida smags, ļoti smags darbs līdz pat tulznām rokās, darbs, kas pilns galvassāpju un citādu nepatikšanu.
— Nē, tā tas nebūs, — viņa atbildēja.
— Nemierini mani, — es sacīju. — Tas tikai padara visu vēl grūtāku.
— Viss būs gluži citādi.
— Kasandra, tu esi pārāk liela optimiste.
— Nē. Es tev jau iepriekš pateicu, ka tu dodies briesmās, un tā arī bija, bet tu man toreiz neticēji. Šoreiz es zinu, ka mums veiksies. Tas arī viss.
— Pateicos par nemaldīgumu pagātnē, tomēr es jūtu, ka tu nenovērtē tās grūtības, kas mums vēl priekšā.
Viņa piecēlās un cirta kāju pret zemi.
— Tu nekad man netici!
— Protams, ticu! Tikai šoreiz tu kļūdies, dārgā.
Tad viņa aizpeldēja, mana trakā nāra, tālu tumšajā jūrā. Pēc kāda laika viņa atpeldēja atpakaļ.
— Labi, — viņa smaidīdama sacīja, purinādama no matiem sīkas lietus lāses. — Nešaubies!
Es saķēru viņu aiz potītes, novilku sev blakus smiltīs un sāku kutināt.
— Izbeidz!
— Klau, es ticu tev, Kasandra! Patiešām! Dzirdi? Nu, kā būs? Es patiešām tev ticu. Nolādēts! Tev, protams, ir taisnība!
— Tu esi uzpūtīgs kalikanza… Au!
Viņa bija tik jauka jūras krastā, tāpēc mēs palikām tur, līdz uzausa diena, un jutāmies lieliski.
Te ir īstā vieta šo stāstu beigt, sic.
Nebula godalga
Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izveidot zinātniskās fantastikas rakstnieku apvienību, ASV 1965. gadā tika nodibināta organizācija «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieki» — The Science Fiction Writers of America (SFWA), «lai informētu zinātniskās fantastikas rakstniekus profesionālo interešu jautājumos, sekmētu viņu labklājību un efektīvi palīdzētu vienoties ar izdevējiem, literārajiem aģentiem, redaktoriem un antoloģiju sastādītājiem». Pateicoties organizācijas pirmā prezidenta Dcimona Naita (Damon Knight) un pirmā sekretāra —mantziņa Loida Bigla (Lloyd Biggle) milzīgajai enerģijai un entuziasmam, organizācijā iestājās gandrīz visi šī žanra profesionālie rakstnieki. Lielākas tuvības un saskaņotības panākšanai piederība organizācijai tika ierobežota ar tiem autoriem, kuru darbi izdoti Savienotajās Valstīs, bet nekādi ierobežojumi netika noteikti rakstnieka dzīvesvietai un pilsonībai. Tāpēc organizācijā ir daudz britu, kā arī pārstāvju no Austrālijas, Kanādas un citām valstīm.