Ursula K. Ix Gvina, kuru pamatoti dēvē par 60. — 70. gadu ZF primadonnu, par šo stāstu izteikusies: «Tas ir viens no labākajiem ZF stāstiem. Mani neapšaubāmi interesē tas, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, un viss tai piederošais. Mūsu apziņa ir mežs. Neizpētīts, nebeidzams mežs. Ik nakti katrs no mums vienatnē maldās šai mežā.»
VIŅŠ, KURŠ VEIDO
Lai cik tas bija lieliski — asinis un viss pārējais —, Renders juta, ka drīz pienāks beigas.
Tāpēc labāk būs, viņš nolēma, ja katru mikrosekundi pārvērtis minūtē, un varbūt derētu paaugstināt temperatūru… Kaut kur visu norišu perifērijā tumsa novilka robežu priekšā dilstošajai pasaulei.
Kaut kas līdzīgs neskaidrai, arvien augošai dārdoņai saplūda vienā izmisīgā skaņā. Šī skaņa bija kauna, sāpju un baiļu dcstilāts.
Foruma gaiss spieda un smacēja.
Cēzars sarāvies drebēja satracinātā loka ārpusē. Viņš bija aizsedzis acis ar roku, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā skata — šoreiz ne.
Senatoriem nebija seju, un to drānas bija nošķiestas asinīm. Viņu balsis atgādināja putnu ķērcienus. Bezprāta apmātībā viņi trieca savus dunčus pakritušajā augumā.
Visi, izņemot Renderu.
Asins lāma, kurā viņš stāvēja, joprojām pletās plašumā. Viņa roka šķita krītam un ceļamies ar mehānisku precizitāti, un balss saites itin kā veidoja putnu ķērcienus, tomēr viņš vienlaikus bija gan ārpus notikumu vietas, gan daļa no tās.
Jo viņš bija Renders, Veidotājs.
Sarāvies, nelaimīgs un mokošas skaudības plosīts, Cēzars caur vaimanām mēģināja protestēt:
— Jūs viņu nokāvāt! Jūs nonāvējāt Marku Antoniju — nekaitīgu, nevienam nevajadzīgu radījumu!
Renders pagriezās pret viņu; duncis sažņaugtajā dūrē izskatījās nedabiski milzīgs un asiņains.
— Jā, — viņš teica.
Asmens ritmiski kustējās turp un atpakaļ. Kā apburts Cēzars šūpojās līdzi asi trītā tērauda kustībām.
— Kāpēc? viņš kliedza. Kāpēc?
— Tāpēc, — atbildēja Renders, — ka viņš bija daudz dižciltīgāks romietis par tevi!
— Tu melo! Nebija vis!
Renders paraustīja plecus un dūra atkal un atkal.
— Tā nav taisnība! — brēca Cēzars. — Nav taisnība!
Renders vēlreiz pagriezās pret viņu un pavicināja dunci. Gluži kā vadāma lelle Cēzars atdarināja asmens vēzienu.
— Nav taisnība? — iesmējās Renders. — Bet kas tu tāds esi, ka uzdrīksties iebilst pret šādu spriedumu? Tu neesi nekas! Tu spēj vienīgi apēnot šī notikuma diženību! Pazūdi no šejienes!
Saraustītām kustībām sārtsejainais vīrs uztrausās kājās; viņa mati vietām slējās gaisā, vietām lipa pie galvas un atgādināja savēlušos pakulu vīkšķi. Viņš pagriezās, sāka iet projām un pār plecu vēl atskatījās atpakaļ.
Viņš bija aizgājis krietnu gabalu no slepkavošanas vietas, tomēr aina nekļuva mazāka. Tā saglabāja neparastu, stindzinošu skaidrību. Viņš jutās vēl vairāk nošķirts no tās, vēl vairāk atstumts un vientuļš nekā iepriekš.
Renders apgāja ap agrāk neievērotu stūri un nostājās viņa — akla ubaga — priekšā.
Cēzars sagrāba viņa apģērba stūri.
— Sargies! — ņirdzīgi iesmējās Renders.
— Jā! Jā! — Cēzars atsaucās. — «Sargies» — tas ir labi! Bet no kā sargāties?
— No liktenīgajām nelaimes dienām…
— Jā? No dienām…
— …oktembrī.
Cēzars atlaida sažņaugto stērbeli.
— Ko tu tur runā? Kas tas par oktembri?
— Mēnesis.
— Tu melo! Tāda oktembra mēneša nemaz nav!
— Un tieši no tām dienām dižciltīgajam Cēzaram jāsargās — no neesošām dienām, no brīža nekad nebijušā kalendāra mēnesī!
Renders pazuda aiz nākamā stūra.
— Pagaidi! Nāc atpakaļ!
Renders iesmējās, un reizē ar viņu smieklos iedārdējās viss forums. Putnu ķērcieni pārtapa necilvēcisku ņirgu korī.
— Tu mani izsmej! — Cēzars gaudulīgi iešņukstējās.
Forumā valdīja krāsns mutes svelme, un uz Cēzara šaurās pieres, smailā deguna un neizteiksmīgā zoda veidojās caurspīdīga maska no sīkām sviedru lāsītēm.
— Es gribu, lai arī mani nokauj! — viņš elsoja. — Tas nav taisnīgi!
Bet Renders saplēsa gabalos forumu, senatorus un Antonija līķi ar atņirgtajiem zobiem un ar viena paša pirksta neredzamu kustību sabāza visu melnā maisā; pats pēdējais tajā nozuda Cēzars.
Čārlzs Renders sēdēja iepretī deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām, taču viņa skatiens īsti nebija pievērsts nevienai no tām. Viņa labā roka, iekārta cilpā, bez skaņas kustējās virs klēpja augstuma pults — dažas pogas tā nospieda, citām pārlēca pāri, slīdēja uz priekšu un atgriezās pa noieto ceļu, lai nospiestu nākamo pogu atsaukšanas ķēdē.
Sajūtas noslāpa, emocijas saruka un izgaisa. Kongresa pārstāvis Eriksons bija iegrimis ligzdas aizmirstībā.
Atskanēja kluss klikšķis.
Rendera roka bija aizslīdējusi iīdz apakšējās pogu rindas galam. Lai nospiestu sarkano pogu, bija nepieciešama apziņas virzīta rīcība — varētu teikt, pat griba.
Renders atsvabināja roku un noņēma čūskmataino medūzas galvu ar svina lodītēm un mikrominiatūru elektrisko ķēžu sistēmu. Viņš piecēlās no sava sēdekļa aiz dīvānam līdzīgā darbgalda un noņēma kapuci. Piegājis pie loga, viņš to pārslēdza caurspīdīgā stāvoklī un sāka meklēt sev cigareti.
Vienu minūti ligzdā, viņš nolēma. Vairāk ne. Tā būs izšķirošā… Cerams, ka drīzumā nesāks snigt — tur tie mākoņi izskatās diezgan draudīgi…
Gludi, dzelteni režģi un augsti torņi, stikls un betons — viss saplūdis vakarīgā krēslā zem šīfera pelēkajām debesīm, un visa šī pilsēta — vulkānisku kvadrātveida salu kopums, kas kvēlo pievakares gaismā un dimdoši kūsā dziļdziļi zem zemes; pārbagātu, nerimtīgu satiksmes upju tīkls, pa kurām bez mitas traucas mašīnas.
Renders aizgriezās no loga un piegāja pie milzīgās olas, kas gluda un mirgojoša gulēja līdzās viņa darbgaldam. Tās mestais atspulgs pilnīgi pārvērta viņa ērgļa degunu, acis pārveidoja pelēkās apakštasēs, matu vietā rādīja gaiši iesvītrotu silueta līniju, un iesarkanā kaklasaite kļuva par platu vampīra mēli.
Viņš pasmaidīja un izstiepa roku pāri galdam. Pirksts nospieda otru sarkano pogu.
Ar nopūtai līdzīgu šalkoņu ola zaudēja savu necaurredzamo mirdzumu, un pa vidu tai iezīmējās līmeniska plaisa. Čaula tagad bija caurspīdīga, un Renders redzēja, kā Eriksons saviebj seju un samiedz acis, cīnīdamies pret apziņas atgriešanos un visu, kas ar to saistīts. Olas augšējā daļa pacēlās un nostājās vertikāli pret pamatni, atklādama mezglaino, sārto augumu apakšējā čaulas daļā. Kad gulētāja acis atvērās, viņš neskatījās uz Rcnderu. Viņš piecēlās kājās un sāka ģērbties. Renders izmantoja šo laiku, lai pārbaudītu ligzdu.
Pārliecies pāri galdam, viņš sāka spiest pogas: temperatūras kontrole, pilns diapazons — kārtībā; eksotiskās skaņas — viņš paņēma austiņas — kārtībā; zvani, signāli, vijoles toņi un svilpieni, spiedzieni un vaidi, satiksmes trokšņi un bangu dārdi — kārtībā; atgriezeniskā ķēde, kas glabā iepriekšējā analīzē ierakstīto pacienta balsi — kārtībā; skaņu virsslānis, mitruma smidzinātājs, smaržu tilpne — kārtībā; guļvietas pārslēdzējs un krāsainās gaismas, garšas stimulanti…