Renders aizvēra olu un izslēdza strāvu. Tad viņš iebīdīja aparātu sienas skapī un aizvēra durvis. Lentes bija reģistrējušas būtisku rezultātu secību.
— Sēdieties, — viņš pamāja Eriksonam.
Vīrietis paklausīja, nemierīgi knibinādamies gar apkaklīti.
— Jūs visu pilnībā atceraties, — tcica Renders, — tāpēc man nav nozīmes apkopot notikušo. No manis nekas nav noslēpjams. Es pats biju tur klāt.
Eriksons pamāja ar galvu.
— Šīs epizodes būtību jums vajadzētu saprast.
Eriksons vēlreiz pamāja ar galvu, līdz beidzot atguva balsi. — Bet vai tai ir nozīme? — viņš jautāja. — Tas ir, cs gribēju teikt — jūs radījāt šo sapni un visu laiku to kontrolējāt. Es to patiesībā nemaz nesapņoju — vismaz ne tā, kā sapņotu parastos apstākļos. Izskatās, ka jūsu spējas radīt notikumus sagādā materiālu visam, ko esat ieplānojis sacīt, — vai tā nav?
Renders lēni papurināja galvu, nokratīja pelnu plēksnīti sava zemeslodes formas pelnu trauka dienvidu puslodē un ieskatījās Eriksonam acīs.
— Ir tiesa, ka cs radīju konkrēto vidi un regulēju formu pārveidojumus. Taču jūs piepildījāt tās ar emocionālu saturu, piešķīrāt tām simbolisku nozīmību, kam ir ciešs sakars ar jūsu problēmu. Ja sapnis nebūtu nopietni vērtējams analogs, tas neizraisītu attiecīgās reakcijas. Tam trūktu atbilstošo satraukuma līkņu, kas tika fiksētas lentēs. Jūsu pārbaude ilgusi nu jau vairākus mēnešus, — viņš turpināja, — un viss, ko es šai laikā esmu uzzinājis, apstiprina manu pārliecību, ka jūsu bailēm no iespējama atentāta būtībā nav nekāda pamata.
Eriksons nikni saslējās.
— No kurienes tad man tās radušās, velns lai parauj?
— Tās radušās tāpēc, — sacīja Renders, — ka jums ļoti gribētos būt par atentāta upuri.
Tagad Eriksons pasmaidīja, un viņa pašapziņa pamazām sāka atgriezties.
— Varu jums droši apgalvot, dakter, ka nekad neesmu domājis par pašnāvību un man nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves.
Viņš izvilka cigāru un tuvināja tam uguni. Viņa roka drebēja.
— Kad jūs šovakar atnācāt pie manis, — Renders teica, — jūs sacījāt, ka baiļojaties par savu dzīvību. Jums nebija īsti skaidrs, kālab kāds gribētu jūs nogalināt…
— Bet mans stāvoklis! Nav taču iespējams tik ilgu laiku būt kongresa pārstāvim un neiemantot nevienu ienaidnieku!
— Tomēr izskatās, ka jums tas ir izdevies, — atbildēja Renders. — Kad jūs atļāvāt man apspriest šo jautājumu ar jūsu detektīviem, es noskaidroju, ka viņi neko īpašu uziet nespēj, un nekas neliecina, ka jūsu bailēm ir reāls pamats. Itin neko.
— Viņi nav pietiekami tālu meklējuši — vai varbūt nav meklējuši īstajās vietās. Gan vēl atradīs.
— Man šķiet, ka neatradīs vis.
— Kāpēc?
— Es atkārtoju: tāpēc, ka jūsu izjūtām nav nekāda objektīva pamata. Esiet godīgs pret mani! Vai jums ir jelkādas ziņas, kas liecinātu — jūs kāds tik ļoti ienīst, ka varētu gribēt jūs nogalināt?
— Esmu saņēmis daudzas draudu vēstules…
— Tāpat kā visi kongresa pārstāvji — turklāt visas vēstules, ko esat saņēmis pēdējā gada laikā, ir izpētītas un izrādījušās ķildīgu īpatņu sacerējumi. Vai jūs varat man nosaukt kaut vienu nopietnu liecību, kas pamatotu jūsu aizdomas?
Eriksons cītīgi pētīja cigāra galu.
— Es atnācu pie jums pēc sava kolēģa ieteikuma, — viņš teica, — atnācu tāpēc, lai jūs izpētītu manas apziņas dziļumus un atrastu kaut ko tādu — un lai dotu kādu pavedienu maniem detektīviem. Varbūt ir kāds, ko esmu smagi aizvainojis… vai varbūt kāds nepatīkams likumdošanas punkts, kura izstrādāšanā esmu piedalījies…
—… Un es neko neatradu, — teica Renders, — neko citu kā vienīgi jūsu nemiera cēloni. Tagad jūs, protams, baidāties to izdzirdēt un cenšaties novirzīt sarunu uz citu pusi, lai nebūtu jāuzklausa mana diagnoze…
— Nepavisam nel
— Nu tad klausieties! Ja gribēsiet, savas domas varēsiet izteikt pēc tam, bet jūs mēnešiem ilgi esat nositis šeit laiku, nevēlēdamies pieņemt to, ko es jums liku saprast daudzos un dažādos veidos. Tagad es pateikšu jums visu skaidri un gaiši, un pēc tam dariet, kā gribat.
— Ļoti jauki.
— Pirmkārt, — Renders teica, — jums ļoti gribētos iegūt kādu ienaidnieku — vai pat vairākus…
— Smieklīgi!
—… jo tā ir vienīgā alternatīva, ja nav iespējams iegūt draugus…
— Man ir daudz draugu!
—… tāpēc ka neviens nevēlas palikt pilnīgi neievērots, tāds, kas neraisa nekādas spēcīgas jūtas. Naids un mīlestība ir cilvēku saskarsmes spēcīgākās izpausmes. Tā kā vienas no šīm izpausmēm jums pietrūkst un to iemantot neizdodas, jūs meklējat otru. Jums tā tik ļoti bija vajadzīga, ka spējāt sevi pārliecināt par tās esamību. Taču psihe par visu liek maksāt. Atbildot uz patiesu emocionālu prasību ar
vēlmju surogātu, rodas nevis īsts apmierinājums, bet gan raizes un diskomforts — tāpēc, ka šai jomā psihei jādarbojas kā atvērtai sistēmai. Jūs nemeklējāt cilvēcisku ieinteresētību ārpus sevis. Jūs noslēdzāties sevī. To, kas jums bija nepieciešams, jūs radījāt pats no sevis. Jūs esat cilvēks, kam ļoti nepieciešamas ciešas saites ar citiem.
— Kādas nejēdzības!
— Gribat — ticiet, negribat — neticiet, — teica Renders. — Es iesaku ticēt.
— Es pusgadu jums maksāju naudu, lai jūs palīdzētu noskaidrot, kas grib mani nogalināt. Un tagad jūs te sēžat man pretī un stāstāt, ka es pats esmu visu to sacerējis, lai apmierinātu savu iegribu pēc citu naida.
— Pēc naida vai pēc mīlestības. Taisni tā tas ir.
— Kāds absurds! Es tiekos ar tik daudziem cilvēkiem, ka nēsāju līdzi diktofonu un fotoaparātu, lai varētu visus tos atcerēties…
— Tikšanās ar daudziem cilvēkiem nebūt nav tas, par ko es runāju… Pasakiet man, vai tas sapnis jums šķita zīmīgs un atstāja spēcīgu iespaidu?
Kādu brīdi bija dzirdami tikai lielā sienas pulksteņa tikšķi.
— Jā, — Eriksons beidzot atzinās, — tā bija. Taču jūsu izskaidrojums, vienalga, ir absurds. Un tomēr, ja mēs arī pieņemtu, ka tā ir taisnība, — ko tad man vajadzētu darīt, lai tiktu ārā no šīs cilpas?
Renders atlaidās dziļāk sēdeklī.
— Ievirziet enerģiju — to pašu, kas palīdzēja radīt šīs iedomas, — citā gultnē. Ejiet cilvēkos vairāk kā Džo Eriksons, nevis kā kongresa pārstāvis Eriksons. Atrodiet kaut ko tādu, ko varētu darīt kopā ar citiem — kaut ko ārpus politikas, varbūt mērošanos spēkiem kādā jomā — un gūstiet sev īstus draugus vai ienaidniekus, labāk jau pirmos. Es jūs uz to esmu skubinājis visu šo garo laiku.
— Tad pasakiet man vēl kaut ko!
— Labprāt.
— Ja pieņemtu, ka jums taisnība, tad kāpēc tā bijis no laika gala, ka mani neviens nedz mīl, nedz ienīst? Man ir atbildīgs stāvoklis likumdošanā. Es nepārtraukti tiekos ar cilvēkiem. Kāpēc es esmu tik neitrāls radījums?
Tā kā šobrīd Renders jau sīki zināja Eriksona karjeras gaitu, viņam vajadzēja atbīdīt malā savas patiesās domas, jo tām šeit nebija būtiskas nozīmes. Viņam gribējās citēt Dantes izteikumus par vidusceļa gājējiem — par dvēselēm, kam liegtas debesis nepietiekamu tikumu dēļ un vienlaikus liegta arī ieeja ellē pārāk sīku netikumu dēļ; īsāk sakot, par tiem, kuri pielāgo savas buras ikvienam vējam, kuri ceļo bez virziena un kuriem sevišķi nerūp, uz kādu ostu viļņi viņus aiznesīs. Apmēram tāda bija Eriksona ilgā un bezkrāsainā karjera. Tajā netrūka ne lojalitātes maiņu, ne politisku svārstību.