Renders teica:
— Mūsdienās šādos apstākļos nonāk arvien vairāk cilvēku. To lielā mērā izraisa sabiedrības augošā komplicētība un personības nonivelēšanās, pārvēršanās sociometriskā daļiņā. Pat cilvēku garīgā un emocionālā tiekšanās citam pēc cita tāpēc kļuvusi apgrūtināta. Šodien mūsu vidū tādu ir ļoti daudz.
Eriksons pamāja ar galvu, un Renders iekšēji pasmaidīja.
Reizēm kāds skarbāks piesitiens, tad atkal pamācība…
— Man ir tāda sajūta, ka jums varētu būt taisnība, — Eriksons teica. — Reizēm es tiešām jūtos tāds, kā jūs teicāt — skrūvīte, daļiņa, kaut kas bezpersonisks…
Renders pameta skatienu pulkstenī.
— Ko jūs šai sakarībā izlemsiet darīt tālāk, tas, protams, paliek jūsu paša ziņā. Manuprāt, turpināt analīzi nozīmētu tikai veltīgi šķiest laiku. Tagad mēs abi zinām jūsu traucējumu cēloni. Es nevaru paņemt jūs aiz rokas un parādīt, pa kuru ceļu iet. Varu ieteikt, varu just līdzi, bet urbties dziļāk vairs nav nekādas nozīmes. Pierakstieties uz pieņemšanu, līdzko jūtat vajadzību pārspriest savu darbošanos un pārskatīt to saistībā ar manu diagnozi.
— To es darīšu, — sacīja Eriksons, — un… tas nolādētais sapnis! Tas nu gan ķēra pie kauliem. Jūs protat to visu padarīt tik dzīvu un spilgtu kā īstenībā — pat vēl spilgtāku… To es laikam ilgi nevarēšu aizmirst.
— Es arī tā ceru.
— Labi, dakter. — Viņš piecēlās un sniedza roku. — Es droši vien pienākšu pēc pāris nedēļām. Mēģināšu tā no sirds iedziļināties tajā attiecību jomā un padomāšu par biedrošanos. — Viņš pasmaidīja, izrunādams vārdu, par kuru citkārt būtu saraucis pieri. — Patiesībā sākšu tūdaļ pat. Vai varu jums tepat lejā aiz stūra izmaksāt dzeramo?
Renders satvēra Eriksona miklo delnu; pacients pēc seansa šķita tik paguris kā galvenās lomas tēlotājs pēc sevišķi veiksmīgas izrādes. Gandrīz ar nožēlu ārsts teica: — Paldies par piedāvājumu, bet man norunāta tikšanās.
Tad Renders palīdzēja viņam uzvilkt mēteli, pasniedza platmali un pavadīja līdz durvīm.
— Nu tad arlabvakaru!
— Arlabvakaru!
Kad durvis bija nedzirdami aizvērušās, Renders pa tumšo karakula paklāju aizgāja līdz savam sarkankoka cietoksnim un iemeta izsmēķi dienvidu puslodē. Viņš atlaidās sēdeklī, aizlika rokas aiz galvas un aizvēra acis.
— Protams, tas bija spilgtāk nekā īstenībā, — viņš teica, nevienu īpaši neuzrunādams. — Es pats to izveidoju.
Smaidīdams viņš atsauca atmiņā visas sapņa epizodes pēc kārtas, vēlēdamies, kaut to būtu redzējuši viņa bijušie skolotāji. Tas bija labi izveidots un iespaidīgi pasniegts, turklāt izcili piemērots šim konkrētajam gadījumam. Ne velti viņš ir Renders, Veidotājs — viens no apmēram diviem simtiem speciālo analītiķu, kas apveltīti ar īpašu psihi un tāpēc spēj iekļūt neirotisko sistēmu iekšienē, nepiesavinoties no šo noviržu mimikrijas neko citu kā vienīgi estētisku gandarījumu.
Renders iegrima atmiņās. Savulaik viņa paša psihoanalīze bija apliecinājusi, ka viņš ir izcili stabils, ar akmenscietu gribu apveltīts savrupnieks — pietiekami spēcīgs cilvēks, kas var izturēt mānijas baziliska skatienu, neskarts pastaigāties starp perversiju himērām, piespiest melno Medūzas ciltsmāti aizvērt acis viņa meistarības kaduceja priekšā. Viņa paša analīze nebija grūta. Pirms deviņiem gadiem (šķiet — daudz, daudz senāk) viņš bija labprātīgi pārcietis novokaīna injekciju pašā sāpīgākajā dvēseles daļā. Pēc pārciestās autoavārijas, pēc Rutas un viņu abu meitas Mirandas nāves viņš bija sācis justies kā malā stāvošs vērotājs. Varbūt viņš vairs nevēlējās atgūt noteiktas iejušanās spējas, varbūt viņa tagadējā pasaule balstījās uz zināmu emociju sastingumu. Ja tā, tad viņš bija pietiekami gudrs, lai ar prātu to saprastu, un varbūt pat bija nācis pie slēdziena, ka arī šāda pasaule var sniegt zināmu gandarījumu.
Viņa dēlam Pītcram tagad bija desmit gadu. Zēns mācījās elitārā skolā un ik nedēļas rakstīja tēvam vēstuli. Šo vēstuļu valoda pamazām kļuva arvien labāka un vietvietām liecināja par rakstītāja agrīnu attīstību, ko Renders vērtēja ļoti atzinīgi. Vasarā viņš paņems dēlu sev līdzi ceļojumā pa Eiropu.
Un Džila — Džila Devila [5] (kāds burvīgs un reizē smieklīgs uzvārds! Jau tā dēļ vien viņš šo sievieti mīlēja) — tā kļuva viņam arvien interesantāka, lai neteiktu vairāk. (Nez, vai tā ir agrīnā pusmūža pazīme, viņš nodomāja.) Renderu valdzināja Džilas nespodrā balss ar nazālo pieskaņu, viņas pēkšņā aizraušanās ar arhitektūru, viņas raizes par neizdzēšamo dzimumzīmīti glīti veidotā deguna labajā pusē. Patiesībā vajadzētu viņai tūlīt piezvanīt un pameklēt kādu jaunu restorānu. Tomēr kāda neizprotama iemesla dēļ Renderam negribējās to darīt.
Jau vairākas nedēļas viņš nebija iegriezies savā klubā «Irbe un skalpelis», un viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās ieturēt maltīti vienatnē pie ozolkoka galda, sēžot plašajā ēdamzālē ar dažāda augstuma grīdām un trim kamīniem, mākslīgām lāpām un kuiļu galvām kā džina reklāmās. Tāpēc viņš iebīdīja savu perforēto kluba biedra karti uz galda stāvošā videotelefona spraugā un sagaidīja atskanam divus signālus.
— Sveicināti, šeit «Irbe un skalpelis». — balss teica. — Ar kc varu jums pakalpot?
— Te Čārlzs Renders, — viņš atsaucās. — Es apmēram pēc pusstundas gribētu galdiņu.
— Cik cilvēkiem '
— Man vienam.
— Labi, ser. Tātad pēc pusstundas. Vai uzvārds bija Renders? R-e-n-d-e-r-s?
— Jā.
— Pateicos.
Viņš izslēdza savienojumu un piecēlās no galda. Ārā bija jau satumsis.
Tagad monolīti un torņi izstaroja paši savu gaismu. Mīksts sniegs gluži kā cukurs sijājās lejup cauri vakara ēnām un veidoja uz loga rūtīm sīkas lāsītes.
Renders uzvilka mēteli, nodzēsa gaismu un aizslēdza iekšējo kabinetu. Uz misis Hedžizas galda bija atstāta zīmīte.
«Zvanīja mis Devila,» tā vēstīja.
Viņš saburzīja zīmīti un iemeta to atkritumu vadā. Piezvanīšu viņai rīt un pateikšu, ka līdz vēlam vakaram strādāju pie savas lekcijas, viņš nolēma.
Nodzēsis pēdējo gaismekli, viņš uzstūma galvā platmali un izgāja pa ārdurvīm, kuras pēc tam aizslēdza. Slīdnis nonesa viņu lejā trešajā pazemes stāvā, kur bija novietota viņa automašīna.
Trešajā pazemes stāvā bija vēss, un Rendera soļi uz betona grīdas skaņi atbalsojās visā mašīnu stāvvietā. Zem neaptumšoto lampu spožajām ugunīm viņa S-7 spiners izskatījās pēc gluda, pelēka kokona, no kura, šķiet, teju teju varētu iznirt nevaldāmi spārni. Divkāršā antenu rinda, kas stiepās uz priekšu no pārsega slīpuma, šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Renders ar īkšķa spiedienu atvēra durvis.
Viņš pieskārās aizdedzei, un atskanēja tāds kā vientuļas bites dūciens milzīgā stropā. Kad viņš pacēla stūri un iestiprināja to vietā, durvis bez skaņas aizvērās. Mašīna sāka ripot augšup pa spirālveida uzbrauktuvi un apstājās pie lielajām griestu durvīm.
Kamēr durvis atvērdamās cēlās augšup, viņš iededza ceļamērķu ekrānu un sāka grozīt slēdzi, kas pārbīdīja apkārtnes karti. Virzīdams to no kreisās puses uz labo, no augšas uz apakšu, fragmentu pa fragmentam viņš beidzot nokļuva līdz meklētajai Kārnegija avēnijai.
Kompostrējis tās koordinātes, viņš nolaida stūri lejā. Mašīna pārslēdzās uz monitoru un izbrauca uz šosejas malējā ceļa. Renders aizdedzināja cigareti.
Atstūmis sēdekli atpakaļ centrā, viņš atlaidās tajā un ļāva, lai visi logi paliek caurredzami. Bija patīkami zvilnēt un vērot, kā garām drāžas citas mašīnas gluži kā jāņtārpiņu bari. Atbīdījis platmali pakausī, viņš pievērsa skatienu griestiem.