Renders atcerējās laikus, kad bija ļoti priecājies par sniegu — kad tas viņam bija atsaucis atmiņā Tomasa Manna romānus un skandināvu komponistu mūziku. Taču tagad tas nesa līdzi citus, nekad vairs neizdzēšamus iespaidus. Viņš ļoti skaidri redzēja, kā šis picnbaltais saltums virpuļo ap viņa veco, ar roku vadāmo mašīnu un pamazām pieputina tās pārogļoto iekšpusi, vērsdams melno atkal par baltu; viņš redzēja to tik skaidri, it kā tuvotos tai pa krīta slāni ezera dibenā — it kā mašīna būtu nogrimuša kuģa vraks un viņš — nirējs, kas bailēs no slīkšanas nespēj atvērt muti, lai pateiktu kaut vienu vārdu; un, kad vien viņš redzēja krītošu sniegu, viņam bija jādomā par kaut kur gulošiem baltiem galvaskausiem. Tomēr deviņi gadi bija lielā mērā notrulinājuši veco smeldzi, un viņš apzinājās arī to, ka ārā ir jauks ziemas vakars.
Mašīna traucās pa platajiem, ļoti platajiem ceļiem, drāzās pāri augstiem tiltiem, kuru gludās virsmas spīdēja lukturu gaismā, izvijās cauri fantastiskām āboliņa lapām un iedrāzās tunelī, kura blāvi mirgojošās sienas aizzibēja gar logu kā acumirklīga neskaidra mirāža. Beidzot viņš pārslēdza logus necaurredzamā stāvoklī un aizvēra acis.
Viņš nevarēja pateikt, vai bijis iesnaudies vai ne, tātad visticamākais, ka tomēr bijis. Juzdams, ka mašīna samazina ātrumu, viņš pavirzīja sēdekli uz priekšu un atkal ielaida logos gaismu. Gandrīz tajā pašā brīdī iedūcās automātiskās izslēdzes signāls. Renders pacēla stūri un pabrauca stāvvietā zem velves, izkāpa uz slīpās ietves un atstāja mašīnu stāvvietas automātiskajai apsardzei, saņemdams biļeti no robota ar kastei līdzīgu galvu — šis veidojums nemitīgi atriebās cilvēcei, izbāzdams katram klientam pretī kartona mēli.
Gžtfi skanas, gan apgaismojums, kā vienmēr, bija klusināti un neuzbāzīgi. Šķita, ka šīs telpas uzsūc sevī visus trokšņus un pārvērš tos siltumā, lutina jutekļus ar tik spēcīgām smaržām, kas gandrīz vai sagaršojamas, apbur dzirdi ar triju kamīnu dzīvīgajiem sprakstiem.
Renders nopriecājās, redzēdams, ka viņam rezervēts iecienītais galdiņš kaktā pa labi no mazākā kamīna. Ēdienkarti viņš zināja no galvas, tomēr ar interesi iegrima tajā un, malkodams Manhetenas kokteili, sacerēja savai ēstgribai atbilstošu pasūtījumu. Pēc veidošanas seansiem viņš allaž jutās izsalcis kā vilks.
— Dakter Render?
— Jā? — viņš pacēla skatienu.
— Vai jūs nebūtu ar mieru parunāt ar dakteri Šalotu? — vaicāja viesmīlis.
— Es nevienu Šalotu nepazīstu, — Renders atbildēja. — Vai jūs droši zināt, ka viņam nevajag Benderu? Tas ir ķirurgs no Metro, un viņš arī reizēm nāk uz šejieni paēst…
Viesmīlis papurināja galvu.
— Nē, ser — tieši Renderu. Skatieties! — un viņš pastiepa nelielu kartīti, uz kuras ar lielajiem burtiem bija uzrakstīts pilns Rendera vārds. — Pēdējās divas nedēļas šī persona te vakariņo gandrīz katru dienu, — viņš paskaidroja, — un katru reizi lūdz, lai paziņojot, ja jūs atnāktu šurp.
— Hm, — Renders novilka, — tas ir dīvaini. Kāpēc šis cilvēks nevarēja vienkārši piezvanīt man uz darbu?
Viesmīlis pasmaidīja un mīklaini noplātīja rokas.
— Nu tad pasakiet, lai nāk šurp, — Renders teica, iedzerdams malku kokteiļa, — un atnesiet vēl vienu šo pašu.
— Diemžēl šis cilvēks ir akls, — viesmīlis paskaidroja. — Vieglāk būtu, ja jūs pats…
— Ā, skaidrs! — Renders piecēlās no sava iecienītā galdiņa, un spēcīga nojauta viņam teica, ka šovakar viņš pie tā vairs neatgriezīsies.
— Vediet mani!
Līkumodami starp galdiņiem, viņi devās uz nākamo grīdas paaugstinājumu. No galdiņa pie sienas pazīstama balss sacīja: — Labdien! —, un Renders pamāja sveicienu savam agrākajam semināra audzēknim — šķiet, viņu sauca Jurgcnss vai Jirgenss, vai kaut kā tamlīdzīgi.
Renders iegāja mazākā ēdamtelpā, kurā bija aizņemti tikai divi galdiņi. Nē, trīs. Viens no tiem atradās krēslainā bāra attālākajā kaktā, un to pa daļai aizsedza senlaicīgs bruņutērps. Viesmīlis veda viņu tieši tajā virzienā.
Nonākuši pie galdiņa, viņi apstājās, un Renders raudzījās lejup uz tumšajām brillēm, kas, viņiem tuvojoties, bija pavērsušās augšup. Tā bija sieviete, apmēram trīsdesmit gadus veca. Bronzas krāsas cirtas, kas krita pāri pierei, pilnībā nenosedza sudraba plankumu, kas izskatījās gluži pēc kastas zīmoga. Renders ievilka dūmu, un, cigaretes galam iekvēlojoties, viņa izdarīja vieglu, bet strauju galvas kustību. Šķita, ka sieviete skatās viņam tieši acīs. Tas radīja neveiklības sajūtu, kaut arī Renders zināja, ka viņa spēj saskatīt vienīgi to, ko mazais fotoelektriskais elements pārraida uz galvai aplikto vizuālo sistēmu — smalkajām implantētajām stieplītēm, kas savienotas ar oscilatoru-konverteru, — citiem vārdiem, vienīgi kvēlošo cigaretes galu.
— Doktore Šalota, šis ir doktors Renders, — sacīja viesmīlis.
— Labvakar! — Renders teica.
— Labvakar! — viņa atbildēja. — Mani sauc Eilīna, un es ārkārtīgi gribēju jūs satikt. — Renderam šķita, ka viņas balss mazliet iedrebas. — Vai jūs nevēlētos paēst kopā ar mani?
— Ar prieku, — viņš atbildēja, un viesmīlis atvilka brīvo krēslu.
Renders apsēdās, ievērodams, ka pretī sēdošajai sievietei jau
atnesta dzēriena glāze. Viņš atgādināja viesmīlim par savu otro Manhetenas kokteili.
— Vai jūs jau pasūtījāt? — Renders apvaicājās sievietei.
— Nē.
— Un divas ēdienkartes… — viņš iesāka, tad iekoda mēlē.
— Tikai vienu, — viņa pasmaidīja.
— Tad nevienu, — Renders izlaboja un noskaitīja ēdienus no galvas.
Viņi pasūtīja ēdienus, tad sieviete vaicāja:
— Vai jūs vienmēr tā darāt?
— Kā?
— Mācāties ēdienkartes no galvas?
— Tikai dažas, — viņš atbildēja, — lai izkļūtu no neveiklām situācijām. Kāpēc jūs gribējāt mani redzēt… tas ir, runāt ar mani?
— Jūs esat neirolīdzdalības speciālists, — viņa teica. — Veidotājs.
— Un jūs…?
— Ārste psihiatre Valsts psihoterapeitiskajā slimnīcā. Man tur jānostrādā vēl gads.
— Tātad jūs pazināt Scmu Riskomu?
— Jā, viņš palīdzēja dabūt man vietu. Viņš bija mans zinātniskais vadītājs.
— Man viņš bija ļoti labs draugs. Mēs kopā studējām Minigerā.
Viņa pamāja ar galvu.
— Es daudzkārt dzirdēju no viņa jūsu vārdu — zināmā mērā arī tas mani pamudināja jūs uzmeklēt. Viņš mani iedrošināja īstenot manas ifcceres, par spīti fiziskajam defektam.
Renders cieši raudzījās viņā. Sievietei mugurā bija tumšzaļa kleita — šķiet, no samta auduma. Kreisajā pusē pie krūtīm mirdzēja piespraude, kas varēja būt zelta. Tajā zaigoja sarkans akmentiņš, kas varēja būt rubīns, un tā ietvaram bija biķera forma. Vai varbūt tas nebija biķeris, bet divi profili, kas cauri akmenim lūkojās viens otrā? Šie apveidi neskaidri atgādināja viņam kaut ko pazīstamu, tomēr šobrīd viņš nevarēja atcerēties, ko īsti. Blāvajā apgaismojumā rota dzirkstīja ar īstas dārglietas mirdzumu.
Renders paņēma viesmīļa atnesto kokteiļa glāzi.
— Es gribu kļūt par neirolīdzdalības speciālisti, — sieviete viņam teica.
Ja viņai nebūtu laupīta redze, Renders domātu, ka viņa skatās sarunu biedram tieši acīs, cerēdama izlasīt tā sejā kādu pretimnākšanas zīmi. Tomēr viņš nespēja īsti izprast, kādu atbildi viņa cer sagaidīt.