— Es apsveicu jūsu izvēli, — Renders teica, — un jūtu dziļu cieņu pret jūsu centieniem. — Ar balsi viņš centās paust smaidu. — Tas, protams, nav viegli, ja visi dotumi neatbilst tradicionālajām prasībām.
— Es zinu, — viņa sacīja. — Taču es esmu akla kopš dzimšanas, un man nebūt nebija viegli tikt arī līdz pašreizējam stāvoklim.
— Kopš dzimšanas? — Renders atkārtoja. — Es nospriedu, ka jūs esat zaudējusi redzi nesen. Tātad jūs studējāt un izgājāt medicīnas praksi, būdama neredzīga? Tas nu ir… visai iespaidīgi.
— Paldies! — viņa teica. — Taču nekā neiespējama tur nav. Es uzzināju par pirmajiem neirolīdzdalībniekiem — Bartelmecu un pārējiem — kad biju vēl bērns, un jau toreiz nolēmu, ka gribu par tādu kļūt. Kopš tā laika visu manu dzīvi ir virzījusi šī vēlēšanās.
— Bet kā jūs strādājāt laboratorijās? — taujāja Renders. — Neredzot paraugus, nespējot apskatīt tos mikroskopā?… Un visa milzīgā literatūra?
— Es nolīgu cilvēkus, kas man lasīja uzdoto. Ierakstīju visu lentē. Augstskolā zināja, ka es gribu specializēties psihiatrijā, un man deva iespēju strādāt laboratorijās ar īpašiem noteikumiem. Līķu preparēšanu man palīdzēja veikt laboranti, kuri man visu sīki aprakstīja. Es visu pazīstu pēc taustes… un atmiņa man ir tāda pati kā jums uz ēdienkartēm. — Viņa pasmaidīja. — «Psiholīdzdalības kvalitāti var novērtēt vienīgi pats ārsts — ārpus mums ierastā laika un telpas, kad viņš stāv tās pasaules vidū, ko uzcēlis no cita cilvēka sapņu materiāla, saskata tur novirzes no eiklīdiskās arhitektūras un tad saņem pacientu pie rokas un vadā pa šo pasauli… Ja viņš spēj atvest to atpakaļ reālajā pasaulē, tad viņa spriedumi bijuši pareizi un rīcība pamatota.»
— No «Psihometrijas?» — secināja Renders.
— Kuru sarakstījis medicīnas doktors Čārlzs Renders.
— Nāk mūsu vakariņas, — viņš piemetināja redzēdams, ka ātri pagatavotā maltīte tiek ratiņos stumta uz viņu pusi, un pacēla savu dzēriena glāzi.
— Šī grāmata bija viens no iemesliem, kas mani mudināja jūs uzmeklēt, — viņa teica, paceldama glāzi, kamēr viesmīlis lika uz galda traukus. — Es gribu, lai jūs man palīdzētu kļūt par Veidotāju.
Acis zem tumšajiem stikliem ar statujas neredzošo skatienu atkal pievērsās viņam.
— Jūs esat ārkārtīgi savdabīgā stāvoklī, — Renders sacīja. — Prakse nepazīst nevienu neirolīdzdalībnieku, kas kopš dzimšanas bijis akls, — pašsaprotamu iemeslu dēļ. Man vajadzētu sīki apcerēt visus jūsu stāvokļa aspektus, pirms dodu jums padomu. Bet tagad ēdīsim. Esmu izsalcis kā vilks.
— Labi. Bet mans aklums vēl nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi.
Renders nejautāja, ko viņa ar to grib sacīt, jo tagad viņa priekšā atradās lieliskas ribiņas un blakus šķīvim stāvēja pudele šambertēna. Tomēr viņš vēl paguva ievērot, ka uz kreisās rokas, kuru viņa no klēpja pacēla uz galda, nav neviena gredzena.
— Nez vai joprojām snieg? — Renders noteica, kad viņi dzēra kafiju. — Kad iebraucu stāvvietā, sniga diezgan pamatīgi.
— Ceru, ka jā, — sieviete atbildēja, — kaut gan sniegs aizēno gaismu, un tam cauri cs nevaru «redzēt» pilnīgi neko. Bet man patīk sajust, kā tas krīt pār mani un sitas man sejā.
— Kā jūs pārvietojaties?
— Mans suns Sigmunds — šoreiz es viņam iedevu brīvdienu — izvadā mani, kur vien vajadzīgs, — viņa teica un pasmaidīja. — Viņš ir runājošs aitu suns.
— A? — Renders ieinteresējās. — Vai viņš daudz runā?
Sieviete pamāja ar galvu.
— Viņam gan operācija neizdevās gluži tik labi kā citiem. Viņa krājumā ir apmēram četrsimt vārdu, bet man šķiet, ka runāšana viņam sagādā pūles. Viņš ir visai saprātīgs. Jums kādreiz vajadzētu ar viņu iepazīties.
Renders apsvēra dzirdēto. Pēdējā laika mediķu konferencēs viņš bija runājis ar šādiem dzīvniekiem un juties ļoti pārsteigts par to spriešanas spējām un uzticību saimniekiem. Pēc pamatīgas noņemšanās ar hromosomām sekoja sarežģīta embrioķirurģija, līdz suņa smadzeņu tilpums kļuva lielāks nekā šimpanzēm. Bija vajadzīgas vēl vairākas papildu operācijas, lai panāktu runasspējas. Vairums šādu eksperimentu beidzās ar neveiksmi, bet tie desmit vai divpadsmit kucēni gadā, ar kuriem iecere sekmīgi īstenojās, maksāja katrs simttūkstoš dolāru. Aizdedzinādams cigareti un brītiņu turēdams šķiltavas rokā, Renders saprata, ka akmens mis Šalotas medaljonā ir īsts rubīns. Viņam radās aizdomas, ka šīs sievietes iekļūšanu medicīnas augstskolā, iespējams, veicinājuši ne vien viņas sekmju rādītāji, bet art ievērojama naudas velte, ko viņa dāvājusi savai izraudzītajai koledžai. Bet te Renders sevi norāja — varbūt viņš tomēr spriež netaisni.
— Jā, — viņš teica, — mčs varētu uzrakstīt zinātnisku apcerējumu par suņu neirozēm. Vai viņš kādreiz saka par savu tēvu: «kādas aitu kuces dēls»?
— Viņš savu tēvu nekad nav redzējis, — sieviete mierīgi atbildēja.
— Viņš uzauga nošķirts no pārējiem suņiem. Viņa izturēšanās diez vai ir tipiska. Man šķiet, ka ar runājoša suņa starpniecību jūs nekad neapgūtu suņu funkcionālo psiholoģiju.
— Laikam jums taisnība, — Renders piekrita. — Vai gribat vēl kafiju?
— Nē, paldies.
Nolēmis, ka pienācis laiks turpināt iesākto sarunu, Renders teica:
— Tātad jūs gribat kļūt par Veidotāju… . -Jā.
— Man ļoti nepatīk pārvilkt svītru citu labajām iecerēm, — viņš sacīja, — es to nāvīgi neciešu. Izņemot gadījumus, kad šīs ieceres nav balstītas uz realitāti. Tad es varu būt nežēlīgs. Tāpēc man jāsaka — godīgi, atklāti un pilnīgā nopietnībā, — ka neredzu nekādu iespēju to visu īstenot. Varbūt jūs esat lieliska psihiatre, taču, pēc manām domām, jums gan fiziski, gan garīgi ir pavisam neiespējami kļūt par ncirolīdzdalībnieci. Par iemesliem runājot…
— Pagaidiet! — viņa pārtrauca. — Šeit, lūdzams, ne. Dariet man to prieku! Šī smacīgā vieta mani nogurdinājusi… Aizvediet mani parunāties kaut kur citur! Man šķiet, es varētu jūs pārliecināt, ka iespēja tomēr ir.
— Kāpēc ne? — Viņš paraustīja plecus. — Man laika diezgan. Uz kurieni?
— Aklajā braucienā?
Renders apspieda nevilšu smiekliņu, dzirdēdams šos vārdus, bet sieviete iesmējās skaļi.
— Lieliski, — viņš teica. — Tikai man vēl gribas dzert.
Tika atnesta šampanieša pudele, un, par spīti sievietes protestiem, Renders parakstīja rēķinu. Pudele tika pasniegta košā groziņā ar uzrakstu «Brauciet un dzeriet!», un viņi piecēlās no .galdiņa; izrādījās, ka sieviete ir gara auguma, tomēr Renders vēl garāks par viņu.
Aklais brauciens.
Šai vārdā dēvēja daudzveidīgu izdarību kopumu, kas saistījās ar automātiski vadāmām mašīnām. Traukšanās cauri apkaimei neredzama šofera drošajās rokās, ar necaurredzamiem logiem, kad ārā melna nakts, augstu virs galvas debesis, un riepas neganti urbjas brauktuvē kā četri spokaini ripzāģi — un ceļš sākas no izvēlētas starta līnijas un beidzas tai pašā vietā, un nekad nav zināms, kurp tu drāzies un kur esi bijis, — varbūt tas uz zināmu laiku liek iegailēties kādām individualitātes jūtām pat vissaltākajās dvēselēs, radīt īslaicīgu sava «es» apzināšanos, nošķiroties no it visa, izņemot vienīgi kustības sajūtu. Tāpēc ka kustība cauri tumsai ir pašas dzīves galējā abstrakcija — vismaz tā bija teicis viens no komiķiem, visos klātesošajos izraisīdams sirsnīgus smieklus.