Patiesībā šī parādība, ko dēvēja par aklo braucienu, vispirms izplatījās (kā viegli iedomāties) dažu sabiedrības jaunāko pārstāvju vidū, kad automatizētās šosejas liedza tiem iespēju izmantot savas mašīnas savdabīgākos, individuāli radošos veidos, kas bija izpelnījušies Valsts satiksmes kontroles iestāžu nelabvēlību. Kaut ko vajadzēja izdomāt.
Un izdomāja arī.
Pirmā pretdarbība izpaudās vienkāršā tehniskā manipulācijā, kad pēc mašīnas uzbraukšanas uz monitora regulētās šosejas tika atvienots kopējās regulācijas elements. Rezultātā automašīna izslīdēja no monitora pārzinās un atkal nonāca braucēja kontrolē. Greizsirdīgs gluži kā dievība, monitors necieta izaicinājumu savai viszinībai; tas dārdināja un zibeņoja pēdējai kontakta vietai vistuvākajā šoseju kontroles stacijā, raidīdams spārnotus serafus nozudušā objekta meklējumos.
Tomēr bieži vien tas notika par vēlu, jo ceļu bija daudz, turklāt visi ar teicamu segumu. Izslīdēt no kontroles sākumā bija samērā viegli.
Taču pārējie satiksmes līdzekļi šinī gadījumā izturas tā, it kā šāda dumpinieka nemaz nebūtu. Tāda klātbūtni tie nepieļauj.
Drāzdamies savā mašīnā kā sprostā pa dzīvas satiksmes ceļu, pārkāpējs pakļauj sevi acumirklīgai bojāejai jebkurā vispārējā ātruma kāpinājumā vai satiksmes šablona maiņā, kas ietvertu kustību pa viņa teorētiski tukšo ceļa daļu. Monitoru kontroles pirmajos pastāvēšanas gados tas izraisīja veselu virkni sadursmju. Vēlāk monitoru sistēmas kļuva krietni sarežģītākas un mehāniska vadības izslēgšana šādos gadījumos mazināja sadursmju iespēju. Tomēr avāriju smaguma pakāpe palika tāda pati.
Nākamā pretdarbība balstījās uz kādu apstākli, ko neviens nebija iedomājies tieši tāpēc, ka tas bija acīm redzams. Monitori aizvadīja braucējus turp, kur tie vēlējās, tikai tāpēc, ka braucēji tiem paziņoja šo vēlēšanos. Ja cilvēks nospieda veselu rindu koordināšu pogu uz labu laimi, nesaskaņodams to ar karti, viņš vai nu palika stāvošā mašīnā ar apgaismotu uzrakstu «Pārbaudiet savas koordinātes!», vai arī piepeši tika aizrauts nezināmā virzienā. Pēdējai iespējai piemita romantiska pievilcība, jo tā nozīmēja ātrumu, negaidītas ainas un brīvas rokas. Turklāt tā bija pilnīgi likumīga, un šādi varēja izceļoties pāri diviem kontinentiem, ja vien braucējam bija nepieciešamie līdzekļi un izturīgi sēžas muskuļi.
Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, jaunatklātā izprieca pamazām pakļāva arvien vecāka gadugājuma cilvēkus. Tas jau ir pasaules gals, teica kāds asprātis.
Vai nu gals, vai ne, bet mašīna, kas konstruēta braukšanai pa monitoru kontrolētiem ceļiem, ir kustīgs meistarības iemiesojums, ko papildina tualete, bufete, ledusskapis un spēļu galdiņš. Tajā iespējams ērti gulēt diviem un nedaudz saspiežoties — četriem. Taču reizēm arī trīs ir par daudz.
Renders izbrauca no stāvvietas un iegriezās malējā rindā. Tur viņš apturēja mašīnu.
— Vai gribat uzsist koordinātes? — viņš jautāja.
— Labāk jūs pats. Mani pirksti pazīst pārāk daudzus variantus.
Renders uz labu laimi nospieda vairākas pogas. Spiners izslīdēja
uz brauktuves. Tad Renders pasūtīja ātrumu, un mašīna iebrauca straujā paātrinājuma ceļā.
Spinera lukturi urba tumsā apgaismotas alas. Pilsēta strauji atkāpās aizmugurē; tā šķita kā dziestošs ugunskurs abās ceļa pusēs — brīžam to uzpūta spožāku kāda vēja brāzma, brīžam paslēpa skatienam baltās vērpetes, brīžam aizmigloja vienmērīgi krītošās pelēko pelnu plēksnes. Renders zināja, ka viņa ātrums ir tikai kādi sešdesmit procenti no maksimālā, kāds būtu iespējams skaidrā, mierīgā vakarā.
Viņš neaptumšoja logus un, atlaidies sēdeklī, lūkojās ārā. Eilīna «skatījās» uz priekšu, gaišākās vietas virzienā. Minūtes desmit vai piecpadsmit neviens no abiem nerunāja ne vārda.
Mašīnai drāžoties, pilsēta pamazām pārtapa priekšpilsētā. Pēc laiciņa sāka parādīties īsi atklāta ceļa posmi.
— Pastāstiet man, kā izskatās aiz loga! — viņa teica.
— Kāpēc jūs nelūdzāt, lai es aprakstu jums ēdienus vai, teiksim, bruņutērpu blakām mūsu galdiņam?
— Tāpēc, ka vienu es sajutu ar garšu un otru ar tausti. Tas ir citādi.
— Ārā snieg. Ja atņemam to nost, paliek melna tumsa.
— Kas vēl?
— Uz ceļa ir slapjdraņķis. Kad sāks piesalt, visi braucamie vilksies gliemeža gaitā — ja vien mēs neapdzīsim šo puteni. Šķīdonis izskatās pēc pastāvējuša, tumša sīrupa, kam nupat virspusē sāk veidoties cukurota kārtiņa.
— Un vēl kas?
— Vairāk nekā, cienītā.
— Vai pašlaik snieg vairāk vai mazāk nekā tad, kad izgājām no kluba?
— Es teiktu, ka vairāk.
— Vai jūs varētu ieliet man dzeramo?
— Protams.
Viņi pagrieza sēdekļus uz iekšu, un Renders atvāza galdiņu. No bufetes viņš izņēma divas glāzes.
— Uz jūsu veselību! — Renders teica, tās piepildījis.
— Uz to, lai es jūs redzētu!
Renders iztukšoja glāzi. Sieviete lēni malkoja savējo. Viņš gaidīja, ko Eilīna teiks tālāk. Renders zināja, ka divatā nevar spēlēt Sokrāta dialogus, un gaidīja, ka sekos vēl daudz jautājumu, iekams viņa pateiks to, ko grib sacīt.
— Kas ir pats skaistākais, ko jūs esat redzējis? — viņa jautāja.
Jā, Renders atzina, viņa minējums bijis pareizs.
Nevilcinādamies viņš atbildēja: Atlantīdas nogrimšana.
— Es domāju nopietni.
— Es arī.
— Varbūt jūs paskaidrotu sīkāk?
— Es nogremdēju Atlantīdu, — viņš teica. — Es pats. Tas notika pirms gadiem trim. Un, ak Dievs! Tas bija lieliski! Ziloņkaula torņi, apzeltīti minareti un sudraboti balkoni. Opāla tilti, tumšsarkani karodziņi un pienbalta upe starp citrondzelteniem krastiem. Nefrīta smailes, mūžveci koki, kuru lapotnes ķērās mākoņiem sānos, kuģi lielajā Ksanadū jūras ostā — tik smalki būvēti kā mūzikas instrumenti, un visi šūpojas paisuma viļņos. Karaļvalsts divpadsmit prinči rīkoja pieņemšanu Zodiaka kolizejā un klausījās, kā grieķu tenorsaksoifonists saulrietā spēlē viņiem savu mūziku.
Tas grieķis, protams, bija mans pacients — paranoiķis. Šīs kaites cēloņi mēdz būt visai sarežģīti, bet, iekļūstot viņa psihē, man pavērās šāda aina. Kādu brīdi ļāvu viņam brīvu vaļu, taču beigās man vajadzēja pāršķelt Atlantīdu uz pusēm un nogremdēt dziļumos. Tagad tas vīrs atkal spēlē, jūs viņu noteikti esat dzirdējusi, ja vien jums šāda mūzika patīk. Labi spēlē. Palaikam es vēl ar viņu tiekos, bet viņš vairs nav Atlantīdas izcilākā menestrela pēdējais pēctecis. Tikai talantīgs divdesmitā gadsimta beigu saksofonists.
Tomēr reizēm, kad es domās atskatos uz šo apokalipsi, ko radīju viņa diženības vīzijā, mani pārņem acumirklīga zaudēta skaistuma apjauta, tāpēc ka īsu brīdi viņa ārkārtīgi saasinātās izjūtas bija arī manas izjūtas — un viņš juta, ka viņa sapnis ir pats skaistākais, kas pasaulē iespējams.
Renders vēlreiz piepildīja glāzes.
— Tas nav gluži tas, ko es jautāju, — Eilīna teica.
— Es zinu.
— Es domāju, kaut ko reālu.
— Tas bija vēl reālāks par realitāti, varat man ticēt.
— Es ticu, bet…
— …bet es iznicināju pamatu, uz kā jūs gribējāt balstīt savus argumentus. Labi, es atvainojos. Mēģināšu tos atdot jums atpakaļ. Te būs kaut kas reāls.
— Mēs braucam gar milzīgas smilšu bļodas malu, — viņš atsāka stāstīt. — Tajā lēni krīt sniegs. Pavasarī sniegs izkusīs, ūdeņi iesūksies zemē vai arī iztvaikos saules karstumā. Paliks tikai smiltis. Smiltīs nekas neaug, vienīgi paretam kāds kaktuss. No dzīvām radībām te mājo vienīgi čūskas, daži putni, kukaiņi, alu dzīvnieki — un vēl reizēm ieklīst kāds nejaušs koijots. Pēcpusdienā tie visi meklē paēnu. Jebkurā vietā aiz zemē ierakta mieta, klintsakmens vai izdēdējuša kaktusa, kas daudzmaz aizsedz sauli, jūs atradīsiet paslēpušos dzīvu radību. Taču krāsas ir fantastiskas un dabas stihija lieliska — gandrīz vēl lieliskāka par to, ko tā iznīcina.