— Tādas vietas te tuvumā nav, — viņa teica.
— Ja es saku, ka ir, tad ir. Kā tad nav? Es esmu to redzējis.
— Jā… jums taisnība.
— Un nav svarīgi, vai tas ir kādas sievietes, vārdā O'Kīfas, glezna vai kaut kas tepat aiz mūsu loga, vai ne? Ja es esmu to redzējis?
— Es atzīstu, ka šai diagnozei ir savs pamats, — viņa teica. — Vai jūs to attiecināt uz mani?
— Nē, turpiniet vien!
Viņš vēlreiz piepildīja nelielās glāzes.
— Mana kaite ir acīs, — viņa teica, — un nevis smadzenēs.
Renders aizdedzināja viņas cigareti.
— Ja es varu iekļūt cita smadzenēs, es varu redzēt ar cita acīm.
Viņš aizdedzināja cigareti pats sev.
— Neirolīdzdalība balstās uz to apstākli, ka divas nervu sistēmas spēj pārdzīvot kopīgus impulsus, kopīgas iztēles ainas…
— Kontrolējamas iztēles ainas.
— Es varētu ārstēt un tajā pašā laikā pārdzīvot patiesus vizuālos iespaidus.
— Nē, — Renders teica.
— Jūs nezināt, ko tas nozīmē — būt nošķirtam no veselas stimulu pasaules! Apzināties, ka debils Dauna slimnieks var izbaudīt to, ko tu nevari pat lāgā nojaust, un ka viņš nespēj to novērtēt, tāpēc ka viņš, tāpat kā tu, notiesāts jau pirms dzimšanas bioloģisko nejaušību tiesas zālē — vietā, kur nevalda taisnība, bet vienīgi gadījums, gluži vienkārši gadījums.
— Visums nav izgudrojis taisnību. To izgudroja cilvēks. Diemžēl cilvēkam jādzīvo Visumā.
— Es nelūdzu palīdzību Visumam — es to lūdzu jums.
— Man loti žēl, — teica Renders.
— Kāpēc jūs negribat man palīdzēt?
— Pašlaik jūs pati ļoti skaidri paužat galveno iemeslu.
— Un tas ir…?
— Emocijas. Šī joma jums nozīmē pārlieku daudz. Kad ārsts atrodas iekšējā fāzē ar pacientu, viņš ir narkoelektriski nošķirts no vairuma savu fizisko sajūtu. Tas ir nepieciešams, tāpēc ka viņa prātam jābūt pilnībā aizņemtam ar veicamo uzdevumu. Tāpat ir svarīgi, lai līdzīgai aizturei pakļautos arī viņa emocijas. Protams, tas ir neiespējami tādā nozīmē, ka cilvēks vienmēr kaut kā ir pakļauts emocijām. Taču ārsta emocijas tiek pārkausētas vispārējā uzmundrinājuma sajūtā — vai, kā tas ir manā gadījumā, mākslinieciskā sapnī. Taču jums «redzēšana» nozīmētu pārāk daudz. Jums draudētu pastāvīgas briesmas zaudēt kontroli pār sapni.
— Es jums nepiekrītu.
— Protams, ne. Tomēr fakts paliek tāds, ka jūs nodarbotos — turklāt pastāvīgi — ar anormālām parādībām. Neirozes spēks deviņdesmit deviņiem komats nez cik procentiem cilvēku nav pat nojaušams, jo mēs nekad nevaram atbilstoši novērtēt pat savējās, kur nu vēl citu cilvēku neirozes, ja redzam tās tikai no ārpuses. Šī iemesla dēļ neviens neirolīdzdalībnieks nekad neuzņemsies ārstēt pilnīgu psihopātu. Nedaudzie drosminieki šai jomā šodien visi ir ārstējami paši. Tas būtu tikpat kā ienirt atvarā. Ja ārsts spraigā seansā zaudē virsroku, viņš veidotāja vietā kļūst par veidojamo. Kad nervu impulsi tiek mākslīgi pastiprināti, sinapsēs notiek kaut kas līdzīgs dalīšanās reakcijai. Pārceļošanas efekts ir gandrīz acumirklīgs.
Pirms pieciem gadiem es ārkārtīgi daudz laika pavadīju slēpojot. Tāpēc ka biju kļuvis klaustrofobs. Man vienmēr vajadzēja bēgt, un tikai pēc pusgada es tiku pāri šai kaitei — un tas viss notika tikai vienas sīciņas kļūmes dēļ vienā neizmērāmā acumirkļa simtdaļā. Man vajadzēja nosūtīt pacientu pie cita ārsta. Un tās vēl bija tikai niecīgas atskaņas. Ja jūs padotos vētrainai sajūsmai par ieraudzīto, mana mīļā, jūs varētu atlikušo mūža daļu pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.
Viņa izdzēra iesākto glāzi, un Renders to piepildīja vēlreiz. Nakts tumsa joņoja gar logu. Pilsēta bija palikusi tālu aizmugurē, un ceļš brīvs un tukšs pletās viņu priekšā. Tumsu arvien vairāk atšķaidīja krītošās sniegpārslas. Spiners palielināja ātrumu.
— Nu labi, — viņa piekāpās, — varbūt jums taisnība. Un tomēr es domāju, ka jūs varat man palīdzēt.
— Kā? — viņš vaicāja.
— Pieradiniet mani pie redzēšanas, lai redzētais man vairs nebūtu jaunums, lai emocijas notrulinātos. Paņemiet mani par pacienti un atsvabiniet mani no redzes pārdzīvojuma. Tad tas, ko jūs teicāt, vairs nebūs spēkā. Pēc tam es varēšu apgūt nepieciešamo mācību un veltīt visu uzmanību terapijai. Tad es spēšu pārkausēt redzes sajūsmu citās izjūtās.
Renders kļuva domīgs.
Varbūt tas tiešām iespējams. Bet tāds uzdevums būtu ļoti grūts.
Tas varētu arī kļūt par pamatu zinātniskam pētījumam.
Patiesībā neviens nav īpaši sagatavots šāda eksperimenta uzsākšanai, jo neviens vēl nekad neko tamlīdzīgu nav mēģinājis.
Taču Eilīna Šalota ir retums — nē, unikāls gadījums, — jo izskatās, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir nepieciešamais zināšanu pamats un vienlaikus arī šī unikālā problēma.
Renders iztukšoja glāzi un vēlreiz ielēja dzeramo gan sev, gan viņai.
Viņš joprojām lauzīja galvu, kad iedegās uzraksts «Izlabojiet koordinātes», un mašīna, iebraukusi atvienotajā joslā, apstājās. Renders izslēdza signālu un ilgi sēdēja, iegrimis domās.
Citiem cilvēkiem ļoti reti gadījās dzirdēt viņu pašu izsakāmies par savu prasmi šajā jomā. Darbabiedri uzskatīja Renderu par kautrīgu. Reizumis tomēr varēja manīt, ka viņš dzīvo ar pārliecību — tā diena, kad parādīsies kāds labāks neirolīdzdalībnieks par viņu, būs diena, kad kaites piemeklētam homo sapiens būs lemts ārstēties ne mazāk kā eņģeļu uzraudzībā.
Vēl bija atlikušas divas glāzes. Tad viņš iesvieda tukšo pudeli aizmugures atkritumu tvertnē.
— Vai zināt ko? — viņš beidzot jautāja.
— Ko tad?
— Būtu vērts pamēģināt.
Viņš apgrieza sēdekli otrādi un pastiepās pāri pultij, lai atkārtotu koordinātes, taču Eilīna izrādījās žiglāka. Kad viņš nospieda pogas un S-7 pagriezās atpakaļ, viņa noskūpstīja Renderu. Uz vaigiem zem tumšajām brillēm vīdēja miklums.
II
Pašnāvība nomāca viņa domas vairāk, nekā būtu vajadzējis; piedevām misis Lamberte iepriekšējā dienā bija piezvanījusi un atsaukusi savu apmeklējumu. Tāpēc Renders nolēma pavadīt rītu, nododamies domām. Tāpēc savās darba telpās viņš iegāja ar cigāru zobos un sarauktu pieri.
— Vai jūs redzējāt?.. — vaicāja misis Hedžisa.
— Jā. — Renders nosvieda mēteli uz galda tālākajā istabas kaktā. Piegājis pie loga, viņš paraudzījās lejup.
— Jā, — viņš atkārtoja. — Es braucu garām ar caurredzamiem logiem. Tobrīd tur vēl slaucīja un tīrīja.
— Vai jūs viņu pazināt?
— Nezinu vēl pat vārdu. Kā lai es to zinātu?
— Man nupat zvanīja Prisa Tulija — viņa ir reģistratore tehniskajā nodaļā astoņdesmit sestajā stāvā. Teica, ka tas esot bijis Džeimfe Irizarijs, reklāmu veidotājs, un viņa birojs esot turpat no vestibila uz otru pusi… Krietns gabals, ko krist. Jādomā, bija jau nemaņā, kad triecās pret zemi, vai ne? Atlidoja gabalu sānis no ēkas. Ja atvērsiet logu un izlieksieties ārā, jūs varēsiet redzēt — tur pa kreisi bija…