— Nav svarīgi, Benij… Vai jūsu draudzenei bija kāda nojausma, kāpēc viņš tā darīja?
— Diez ko ne. Viņa sekretāre esot kliegdama drāzusies šurp pa vestibilu. It kā iegājusi viņa kabinetā, lai apspriestos par kaut kādiem zīmējumiem, un taisni tobrīd viņš rāpies pāri palodzei. Uz galda atstāta zīmīte: «Esmu ieguvis visu, ko gribēju,» — tā tur bijis rakstīts. «Kādēļ man gaidīt?» Ir nu gan jocīgi, vai ne? Tas ir, ne jau nu taisni jocīgi, bet…
— Jā. Vai ir kas zināms par viņa personisko dzīvi?
— Precējies. Divi bērni. Laba profesionālā reputācija. Daudz pasūtījumu. Saprašana kā visiem… Un viņš taču varēja atļauties turēt biroju šajā ēkā!
— Kungs Dievs! — Renders pagriezās. — Vai jums ir sava personisko lietu kartotēka, vai?
— Redziet, man šajā skudru pūznī visur ir draugi. — Viņa paraustīja masīvos plecus. — Kad dzīve kļūst vienmuļa, mēs allaž aprunājamies. Turklāt Prisija ir mana brāļasieva…
— Jūs gribat teikt — ja es tagad taisnā ceļā izmestos pa šo te logu, nākamajās piecās minūtēs mana biogrāfija apskrietu visu ēku?
— Droši vien. — Viņa savilka jaukās lūpas smaidā. — Protams, pāris minūtes šurp vai turp… Šodien gan to nedariet, labi? Saprotiet, nebūtu vairs efekta, un atskaņas būtu daudz vājākas nekā solo numuram. Bet tas jau nedraud, — pēc brīža viņa piebilda, — jūs esat smadzeņu maisītājs. Jūs to nedarīsiet.
— Jūs runājat pretī statistikai, — viņš iebilda. — Mediķu un advokātu vidū pašnāvību ir trīsreiz vairāk nekā starp pārējo profesiju pārstāvjiem.
— Ē! — Sekretāre izskatījās noraizējusies. — Atkāpieties no mana loga! Tad man vajadzētu pāriet pie daktera Hensona, bet viņš ir lamzaks.
Renders pagājās uz viņas rakstāmgalda pusi.
— Es nekad nesaprotu, kad ņemt jūs nopietni, kad ne, — viņa atzinās.
— Jūsu rūpes dara jums godu, — Renders teica un pamāja. — Un es protu tās novčrtēt. Bet es patiesībā nekad neesmu vēlējies iekļauties statistikā — man jau pirms četriem gadiem būtu vajadzējis izlidot no neirospēles arēnas.
— Tomēr jūs kļūtu par dienas notikumu, — sekretāre prātoja. — Un visi tie reportieri nāktu izprašņāt mani par jums… Paklau, bet kāpēc viņi to dara, ko?
— Kas?
— Vienalga — visi.
— Kā lai es zinu, Benij? Es esmu tikai necils psihes maisītājs. Ja man izdotos atklāt kādu slēptu, vispārēju pamatcēloni — un varbūt atrast ceļu, kā šādu rīcību paredzēt —, tas, protams, būtu labāk nekā lēciens pretī avīžu slavai. Bet es to nevaru, jo nav tāda viena vienīga, vienkārša iemesla — vismaz tā man šķiet.
— Ā…
— Apmēram pirms trīsdesmit pieciem gadiem pašnāvības bija devītajā vietā starp nāves cēloņiem Savienotajās Valstīs. Tagad Ziemeļu un Dienvidu Amerikā tās ir jau sestajā vietā. Un Eiropā, šķiet, septītajā.
— Un neviens tā arī neuzzinās, kāpēc Irizarijs izlēca pa logu?
Renders pagrieza krēslu pret sevi un apsēdās. Viņš nokratīja
pelnus sekretāres gleznajā, mirdzošajā pelnu traukā. Misis Hedžiza steigšus izbēra tos atkritumu vadā un zīmīgi noklepojās.
— Prātot jau vienmēr var, — Renders teica, — un manas profesijas cilvēks to arī darīs. Pirmkārt, jāņem vērā personiskās īpatnības, kas var pakļaut cilvēku depresijas periodiem. Cilvēki, kuri savas emocijas tur stingrā kontrolē, sevišķi apzinīgi cilvēki, kurus moka raizes par katru sīkumu… — Viņš nokratīja vēl vienu pelnu plēksnīti glītajā trauciņā un noraudzījās, kā viņa pastiepjas to izpurināt vadā, tad ātri atvelk roku atpakaļ. Viņš velnišķi pasmīnēja.
— īsi sakot, īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem tādās profesijās, kur individuālais devums svarīgāks par kolektīvo — medicīnā, jurisprudencē, mākslā…
Misis Hedžiza pārlaida viņam domīgu skatienu.
— Neraizējieties! — Renders pasmējās. — Man šī dzīve ellīgi labi patīk.
— Jūs šorīt esat tādā nomāktā omā.
— Piezvanīja Pīts. Vakar vingrošanas stundā salauzis potīti. Nesaprotu, vai viņi tiešām nevar gādāt par kārtību? Es taisos sūtīt viņu uz citu skolu.
— Jau atkal?
— Varbūt. Redzēsim. Šodien pēcpusdienā man zvanīs viņa direktors. Es negribu to puiku pastāvīgi stumdīt, bet gribu tomēr, lai viņš pabeidz skolu, nelauzis kaklu.
— Bērns taču nevar izaugt, nepiedzīvojis nevienu negadījumu. Tā ir… statistika.
— Statistika nav tas pats, kas liktenis, Benij. Katram jāgādā par
savējo.
— Par statistiku vai likteni?
— Laikam jau par abiem.
— Man šķiet, ja kaut kam lemts notikt, tas notiks šā vai tā.
— Man gan tā nešķiet. Es esmu pārliecināts, ka cilvēka griba kopā ar veselīgu saprātu spēj lielā mērā ietekmēt notikumus. Ja es tā nedomātu, es šajā laivā nesēdētu.
— Pasaule ir mašīna — saprotiet, cēloņi, sekas. Statistika arī ietver iespē…
— Cilvēka prāts nav mašīna, un par cēloņiem un sekām es tuvāk neko nezinu. To nezina neviens.
— Cik atceros, jums ir zinātniskais grāds ķīmijā. Jūs esat zinātnieks, dakter.
— Tātad es esmu troekists, — Renders pasmaidīja un izstaipījās, — un jūs kādreiz bijāt baletskolotāja. — Piecēlies kājās, viņš paņēma savu mēteli.
— Starp citu, zvanīja mis Dcvila un atstāja ziņu. Viņa teica: «Kā būtu ar Sentmoricu?»
— Par daudz spožuma, — Renders skaļi sprieda. — Būs jābrauc uz Davosu.
Tā kā pašnāvība nomāca Rendera domas vairāk, nekā būtu vajadzējis, viņš aizvēra kabineta durvis, nolaida lejā logus un ieslēdza fonogrāfu. Viņš iededza vienīgi rakstāmgalda lampu.
Kā mainījusies cilvēku dzīves kvalitāte — viņš uzrakstīja — kopš rūpniecības revolūcijas sākuma?
Paņēmis lapu, viņš pārlasīja uzrakstīto teikumu. Šo tematu viņam bija lūguši apcerēt nākamajā sestdienā. Kā parasti tādos gadījumos, viņš nezināja, ko sacīt, tāpēc ka sakāmā bija pārāk daudz, un tas viss bija jāpasaka vienas stundas laikā.
Viņš piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu, un šobrīd viņā skanēja Bēthovena Astotā simfonija.
— Spēja nodarīt pāri, — viņš teica, nospiezdams mikrofona slēdzi pie atloka un iedarbinādams savu magnetofonu, — ir attīstījusies tieši proporcionāli tehnikas progresam. — Iedomātā auditorija pieklusa. Renders pasmaidīja. — Cilvēka vienkāršo fiziskas sakropļošanas potenciālu ir daudzkārt kāpinājusi masveida produkcija; viņa spējas ievainot otra psihi personiska kontakta ceļā ir paplašinājušās tieši proporcionāli sakaru iespēju pilnveidošanai. Taču tas viss ir labi zināms, un nejau par to es šovakar gribēju runāt. Man drīzāk gribētos apcerēt to, ko es saukšu par autopsihomīmikriju — pašradītos raižu kompleksus, kas no pirmā skatiena šķiet itin līdzīgi klasiskajiem modeļiem, taču patiesībā atspoguļo radikālu psihiskās enerģijas izkliedēšanu. Tie ir zīmīgi rādītāji mūsu laikiem…
Viņš apklusa, lai nomestu cigāra galu un brīdi apdomātu nākamos vārdus.
— Autopsihomīmikrija ir paša uzturēts imitācijas komplekss — gandrīz vai uzmanības piesaistīšanas paņēmiens, — viņš skaļi prātoja. — Piemēram, džeza spēlētājs — viņš gandrīz visu laiku izturas kā uzskrūvēts, kaut gan nekad nav lietojis narkotiskās vielas un tikai ar pūlēm atceras kādu, kas to darījis, tāpēc ka visi mūsdienu stimulatori un nomierināšanas līdzekļi ir gluži nekaitīgi. Tāpat kā Dons Kihots viņš tiecas pēc leģendas, kaut gan mūzikai vajadzētu kalpot viņam par pietiekami iedarbīgu izlādēšanās avotu.