Vai arī mans Korejas kara bārenis, kas nodzīvojis līdz šai dienai, pateicoties Sarkanā Krusta un Apvienoto Nāciju Bērnu fonda pūliņiem un vēl audžuvecākiem, kurus nekad nav pazinis. Viņš tik ļoti vēlējās sev ģimeni, ka izdomāja to pats. Viņš no visas sirds nīda savu iedomāto tēvu un mīlēja iedomāto māti, jo šis puisis bija gudrs un izglītots un arī ilgojās pēc puspatiesajiem tradicionālajiem kompleksiem. Kāpēc?
Šodien ikviens ir pietiekami izglītots, lai saprastu laika gaitā cieņu iemantojušos psihisko traucējumu modeļus. Šodien daudzi šo traucējumu cēloņi ir novērsti — ne tik radikāli kā manam tagad pieaugušajam kara laika bārenim, bet ar tikpat veiksmīgiem rezultātiem. Mēs dzīvojam neirotiskā pagātnē. Atkal jāvaicā — kāpēc? Tāpēc ka mūsu pašreizējais laiks ir centrēts uz fizisko veselību, drošību un labklājību. Mēs esam likvidējuši badu, bet tālā atpalikušā nomalē bārenis tomēr labprātāk saņems pārtikas koncentrātu no gādīga, mīlama cilvēka rokas nekā siltu ēdienu no džungļos uzstādīta automāta.
Fiziskā labklājība tagad ir ikkatra cilvēka tiesību daļa — ar uzviju. Reakcija uz to ir izpaudusies garīgās veselības jomā. Pateicoties tehnoloģijai, ir zuduši daudzu agrāko sociālo problēmu cēloņi un līdz ar tiem arī daudzi psihisko traucējumu cēloņi. Bet starp melno vakardienu un gaišo rītdienu stāv lielais šodienas pelēkums, pilns nostalģijas, — un bailes no nākotnes, kuras nevar ietvert gluži materiālas dabas rāmjos, tagad izpaužas tīšos meklējumos pēc vēsturiskajiem raižu modeļiem.
īsi iedūcās telefons. Cauri Astotajai simfonijai Renders to nesadzirdēja.
— Mēs baidāmies no tā, ko nezinām, — viņš turpināja, un rītdiena ir vislielākais nezināmais. Mana speciālā psihiatrijas joma pirms trīsdesmit gadiem vispār nepastāvēja. Zinātne šodien spēj tik strauji virzīties uz priekšu, ka vērojams dziļš, vispārējs nemiers varētu teikt, pat izmisīgs satraukums — par loģisko iznākumu: visas pasaules totālu mehanizāciju…
Viņš pagāja garām rakstāmgaldam, un telefons iezvanījās vēlreiz. Renders izslēdza mikrofonu un pieklusināja Astotās skanējumu.
— Hallo?
— Uz Sentmoricu, — balss teica.
— Uz Davosu, — viņš apņēmīgi atbildēja.
— Čārlij, tu esi vienkārši neizturams!
— Džila, mīļā, tu taisni tāpat.
— Vai apspriedīsim to šovakar?
— Tur nav ko apspriest.
— Nu bet tu vismaz piecos atbrauksi man pakaļ?
Renders brīdi vilcinājās, tad teica:
— Labi, piecos. Kāpēc ekrāns ir tumšs?
— Man ir jauna frizūra. Gribu tevi atkal pārsteigt.
Viņš apspieda muļķīgu smiekliņu un piemetināja: — Ceru, ka tas būs patīkams pārsteigums. Labi, tātad drīz tiekamies! — Un nogaidījis viņas atvadu sveicienu, izslēdza savienojumu.
Pārslēdzis rūtis caurspīdīgā stāvoklī, viņš nodzēsa gaismu uz rakstāmgalda un palūkojās ārā.
Atkal pelēkas debesis, pilnas sniegpārslām, kas bez mērķa klejo gaisā, lēni slīd lejup, tad pazūd ielas virpulī…
Atvēris logu un izliecies ārā, viņš pa kreisi redzēja vietu, kur Irizarijs bija atstājis savas pēdējās pēdas šajā pasaulē.
Renders aizvēra logu un sāka klausīties simfonijas atlikušo daļu. Kopš aklā brauciena kopā ar Eilīnu bija pagājusi nedēļa. Šodien četros viņai vajadzēja ierasties šeit.
Renders atcerējās, kā aklās sievietes pirkstgali bija slīdējuši viņam pār seju — kā lapas, kā sīki kukaiņi, — pēc sensenā neredzīgo paņēmiena apgūstot viņa izskatu. Šīs atmiņas nebija īpaši patīkamas. Viņš nesaprata, kāpēc.
Tālu lejā ar šļūteni noskalotais asfalta laukums atkal izskatījās tīrs; zem plānās, baltās sniega kārtiņas tas bija slidens kā stikls. Pa durvīm izsteidzās ēkas uzraugs un uzkaisīja tam sāli, lai kāds nejauši nepaslīdētu un nesasistos.
Sigmunds bija dzīvs Fenriss, kas izkāpis no leģendas. Kad Renders bija paziņojis misis Hedžizai: — Vediet viņu iekšā! — durvis sāka lēni vērties vaļā, tad piepeši atsprāga platāk — un viņam pretī raudzījās divas blāvi dzeltenas acis. Tās lūkojās augšup no dīvainas formas suņa galvas.
Sigmundam nebija zemās suņa pieres, kas lēzenā slīpumā paceļas augšup no purna; viņam tā bija augsta un pinkaina, un acis tāpēc izskatījās vēl dziļāk iegrimušas galvaskausā. Renders viegli nodrebēja, redzēdams šīs galvas apmērus un formu. Līdz šim viņš bija redzējis tikai runājošus kucēnus. Sigmunds bija pieaudzis suns, un viņa melni pelēkā, biezā spalva tiecās slieties stāvus, tāpēc viņš izskatījās krietni prāvāks par saviem ciltsbrāļiem.
Viņš raudzījās Renderā ar skatienu, kas nemaz nebija raksturīgs sunim, un tad izgrūda rūcošu skaņu, kas tik ļoti izklausījās pēc «Sveiki, dakter!», ka diez vai tā bija sagadīšanās.
Renders pamāja sveicienu un palika stāvam.
— Sveiks, Sigmund, — viņš teica. — Nāc iekšā!
Suns pagrieza galvu sānis un paošņāja gaisu, itin kā apsvērdams, vai var uzticēt savu aizbilstamo šai svešajai videi. Viņa skatiens atgriezās pie Rendera, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu, tad ar plecu atgrūda durvis vaļā. Iespējams, ka visa šī sastapšanās bija ilgusi tikai vienu satraucošu sekundi.
Eilīna sekoja sunim, viegli turēdamās pie dubultās pavadas. Sigmunds gāja pa biezo paklāju pavisam bez skaņas, zemu nolaidis galvu, itin kā dzīdams pēdas. Viņš ne mirkli nenovērsa skatienu no Rendera.
— Tātad šis ir Sigmunds… Kā klājas, Eilīn?
— Labi… Jā, viņš ļoti gribēja nākt līdzi, un es savukārt gribēju, lai jūs iepazītos ar viņu.
Renders aizveda apmeklētāju līdz krēslam un apsēdināja. Eilīna atsprādzēja divkāršo pavadu no suņa kaklasiksnas un nolika to uz grīdas. Sigmunds notupās tai blakām un joprojām neatlaidīgi raudzījās Renderā.
— Kā iet pa slimnīcu?
— Kā vienmēr… Vai drīkstu aizņemties cigareti, dakter? Aizmirsu paķert līdzi savējās.
Renders ielika cigareti viņai pirkstos un pasniedza uguni. Eilīnai mugurā bija zila kleita, un briļļu stikli mirdzēja zilganā tonī. Sudraba plankums viņai uz pieres atstaroja šķiltavu liesmu; viņa nenovērsa skatienu no tās vēl ilgi pēc tam, kad Renders bija atvilcis roku atpakaļ. Viņas mati, kas sniedzās līdz pleciem, izskatījās gaišāki nekā pirmajā tikšanās reizē; šodien tie bija nule kaldinātas vara monētas krāsā.
Renders apsēdās uz rakstāmgalda stūra, ar kājas pirkstu pievilkdams tuvāk savu zemeslodes pelnu trauku.
— Jūs man pagājušajā reizē teicāt: mans aklums nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi. Tobrīd es nelūdzu jums to paskaidrot sīkāk. Taču tagad man to gribētos dzirdēt.
— Man bija neirolīdzdalības seanss ar doktoru Riskomu, — Eilīna teica, — vēl pirms ar viņu notika nelaime. Viņš gribēja pieradināt manu psihi pie vizuāliem iespaidiem. Diemžēl nākamais seanss vairs nenotika.
— Saprotu. Ko jūs šajā seansā darījāt?
Viņa sakrustoja kājas, un Renders ievēroja, ka viņai ir glīti veidotas potītes.
— Galvenokārt mācījāmies krāsas. Tas bija iespaidīgs pārdzīvojums.
— Cik labi jūs tās atceraties? Cik sen tas notika?
— Apmēram pirms pusgada — un es nekad tās neaizmirsīšu. Kopš tā laika cs pat esmu redzējusi krāsainus sapņus.
— Cik bieži jūs tos redzat?
— Vairākas reizes nedēļā.
— Kādas asociācijas jums šīs krāsas izraisa?
— īpaši nekādas, tagad tās vienkārši uzpeld man smadzenēs līdz ar citiem stimuliem, turklāt diezgan juceklīgi.
— Kā tieši?
— Nu, piemēram, kad jūs man uzdodat jautājumu, es «redzu» dzeltenīgi oranžu krāsu. Jūsu sasveicināšanās vārdi bija kaut kas sudrabots. Tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu.