Sigmunda skatiens no Rendera pārslīdēja uz rakstāmgaldu un palika gluži kā piekalts tā sānmalai.
Nez, vai viņš dzird iekšā griežamies magnetofonu, Renders nodomāja. Un, ja dzird, vai saprot, kas tas ir un ko dara?
Ja tā ir, tad suns to noteikti pastāstīs Eilīnai — tiesa, viņa gan gluži labi zina, ka šāds paņēmiens tagad tiek plaši izmantots, taču viņai var nepatikt atgādinājums, ka viņas gadījums tiek uzlūkots par ārstēšanās procesu, nevis vienkāršu mehānisku pielāgošanos. Ja liksies, ka tas nāktu par labu, vajadzēs aprunāties ar suni par to zem četrām acīm (un viņš iekšēji pasmaidīja par šo domu).
Un iekšēji paraustīja plecus.
— Nu tad es izveidošu diezgan elementāru iztēles pasauli, — viņš beidzot teica, — un iepazīstināšu jūs šodien ar dažām galvenajām formām.
Eilīna pasmaidīja, un Renders paskatījās lejup uz leģendārā izskata radījumu, kas tupēja viņai blakām. Suņa mēle kā bifšteka šķēle karājās pāri zobu žogam.
Vai viņš arī smaida?
— Paldies! — Eilīna teica.
Sigmunds pavēcināja asti.
— Nu tad sāksim! — Un Renders nometa cigaretes galu kaut kur pie Madagaskaras. — Es izvilkšu «olu» un pārbaudīšu to. Tikmēr jums varbūt nekaitētu nomierinoša mūzika. — Viņš nospieda tikko pamanāmu pogu.
Eilīna dzīrās atbildēt, taču Vāgnera uvertīra apslāpēja vārdus. Renders vēlreiz piespieda pogu, un sekoja īss klusuma brīdis, kurā viņš noteica: — Hm, hm… Es domāju, ka nākamais ir Respīgi.
Piespiedis vēl divas pogas, viņš sameklēja kaut ko no «Romas pīnijām».
— Varējāt atstāt, — Eilīna piemetināja. — Man Vāgners gluži labi patīk.
— Nē, paldies, — viņš teica, atvērdams sienasskapi. — Man šie vācu vadmotīvi pašlaik traucētu koncentrēties.
Milzīgā «ola» kā mākonis nedzirdami izslīdēja no slēptuves. Virzīdams to uz rakstāmgalda pusi, Renders aiz muguras izdzirda klusu rūcienu. Viņš aši apgriezās.
Kā liela putna ēna Sigmunds bija uzslējies kājās, pārsteidzies pāri istabai un jau ošņādams riņķoja apkārt mašīnai — izslietu asti, pieglaustām ausīm un atņirgtiem zobiem.
— Mierā, Sig! — teica Renders. — Tas ir daudzkanālu neirālais pārraides un uztveres aparāts. Tas nekož un neko sliktu nedara. Tā ir tikai mašīna — tāpat kā automobilis, televizors vai trauku mazgātājs. To mēs šodien izmantosim, lai parādītu Eilīnai, kādas izskatās dažas lietas.
— Nepatīk, — suns norūca.
— Kāpēc?
— Nevar pateikt, — suns atzinās. — Tagad ejam mājās?
— Nē, — Eilīna atbildēja. — Apgulies kaktā un nosnaudies, un es iekāpšu šajā mašīnā un darīšu to pašu — vismaz kaut ko līdzīgu.
— Nav labi, — suns teica, nolaidis asti.
— Klausi nu! — Viņa to pastūma. — Ej apgulies un uzvedies, kā nākas.
Dzīvnieks piekāpās, bet, līdzko Renders aptumšoja logus un nospieda pogu, kas pārvērta rakstāmgaldu operatora pultī, — žēli iegaudojās.
Vēlreiz viņš iegaudojās, kad «ola», kas tagad bija savienota ar izejas sistēmu, vidū sašķēlās un tās augšdaļa paslīdēja atpakaļ un pacēlās uz augšu, atsedzot iekšpusi.
Renders apsēdās. Viņa krēsls kļuva par kontūrlīniju zvilni un pa pusei paslīdēja zem pults. Viņš izslējās taisni — un tas atvirzījās atpakaļ, atkal kļūdams par krēslu. Renders aizskāra daļu pults — un puse griestu laukuma atdalījās no vietas, mainīja apveidu un nolaidās zemāk, tad palika karājamies virs galvas kā liels zvans. Viņš piecēlās un aizgāja pie ligzdas malas. Respīgi stāstīja par Romas pīnijām, un Renders atvienoja austiņas no «olas» apakšas un atkal noliecās pār pulti. Aizspiedis vienu ausi ar plecu un pie otras pielicis mikrofonu, viņš pārlaida brīvo roku pār pogām. Simfonisko poēmu nogremdēja nepārredzamas bangas, noslāpēja bezgalīgas mašīnu straumes, sašķēla daļās milzīga zvana šķindas, un magnetofons teica: «… tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu…»
Renders pieslēdzās pie sejas maskas un sāka regulēt: viena — kanēlis, divi — satrūdējušas lapas, trīs — spēcīga rāpuļu muskusa smarža… lejup cauri slāpju sajūtai, medus, etiķa un sāls garšai un atkal atpakaļ cauri ceriņiem un mitram betonam, pirmsvētras ozona dvesmai un visām galvenajām ožas un garšas sajūtām, kas saistāmas ar rītu, pusdienlaiku un vakaru pilsētā.
Guļvieta ierasti šūpojās savā iedobē ar dzīvsudrabu, ko magnētiski stabilizēja «olas» sieniņas. Renders ieslēdza ieraksta lentes.
Ligzda bija nevainojamā kārtībā.
— Tā, — Renders noteica, — varam sākt.
Eilīna pašlaik novietoja brilles uz salocīto drēbju kaudzītes. Kamēr Renders pārbaudīja aparātu, viņa bija izģērbusies. Renderu mulsināja tievais viduklis, lielās krūtis ar tumšajiem galiņiem, slaidās kājas. Pārāk glīti veidots augums tik garai sievietei, viņš sevī nosprieda.
Lūkodamies viņā, Renders aptvēra, ka visvairāk viņu, protams, kaitina tas apstāklis, ka Eilīna ir viņa paciente.
— Esmu gatava, — viņa teica, un Renders piegāja viņai klāt.
Saņēmis Eilīnu aiz elkoņa, viņš to aizvadīja līdz aparātam. Viņas
pirksti izpētīja tā iekšieni. Palīdzēdams viņai iekāpt, Renders ievēroja, ka viņas acis ir dzidri jūraszaļā krāsā. Arī tas viņam nepatika.
— Vai ir ērti?
— Jā.
— Labi, tad esam kārtībā. Tagad es vēršu to ciet. Saldus sapņus.
Čaulas augšdaļa lēni nolaidās lejup. Pēc aizvēršanās tā kļuva
necaurspīdīga, tad dzidri iemirdzējās. Renders lūkojās lejup pats savā izkropļotajā atspulgā.
Viņš devās atpakaļ uz pults pusi.
Sigmunds bija piecēlies un aizšķērsoja viņam ceļu.
Renders noliecās, lai paplikšķinātu viņam pa skaustu, taču suns asi parāvās sāņus.
— Ņem mani līdz! — viņš ierūcās.
— Tas diemžēl nav iespējams, veco zēn, — Renders teica. — Un mēs jau patiesībā nedodamies nekur prom. Mēs vienkārši drusku nosnaudīsimies — tepat, šinī istabā.
Tas dzīvnieku nenomierināja.
— Kāpēc?
Renders nopūtās. Diskusija ar suni laikam ir pats lielākais absurds, ko skaidrā prātā var iedomāties.
— Sig, — viņš teica, — es mēģinu palīdzēt viņai uzzināt, kādas izskatās dažādas lietas. Tu, protams, dari ļoti labu darbu, vadādams viņu apkārt pa šo pasauli, ko viņa nevar redzēt, tomēr viņai jāuzzina, kāda tā izskatās, un es viņai gribu to parādīt.
— Tad viņai mani nevajadzēs.
— Protams, vajadzēs! — Renders gandrīz iesmējās. Patētiskais šeit tik cieši savijās ar absurdo, ka grūti bija valdīt smieklus. — Redzi atdot es viņai nevaru, — viņš paskaidroja. — Es tikai mēģināšu pārraidīt viņai dažas skatu abstrakcijas — itin kā uz brīdi aizdot viņai savas acis. Saprati?
— Tā ne, — suns atrūca. — Ņem manas!
Renders ieslēdza mūziku.
Runājoša suņa un saimnieka attiecības vien jau varētu būt sešu sējumu vērtas, viņš nodomāja.
Tad viņš norādīja uz tālāko kaktu.
— Ej un apgulies tur, kā Eilīna tev lika. Tas neies ilgi, un, kad viss būs galā, jūs iesiet projām tieši tāpat, kā atnācāt — tu vinu vedīsi. Labi?
Sigmunds neatbildēja, tomēr pagriezās un, atkal nolaidis asti, devās uz norādīto kaktu.
Renders apsēdās un nolaida ķiveri — pārveidoto ligzdas variantu operatoram. Viņš atradās viens pie deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām. Pasaule izbeidzās melnajā tukšumā aiz pults malas. Viņš atsvabināja kaklasaiti un atpogāja apkaklīti.