— Tur jums taisnība. Bet tikai tāpēc, ka rīt no rīta es viņu izņemšu un aizvedīšu uz citu skolu, kur tiek ievēroti visi drošības noteikumi.
Pastiepis pirkstu, Renders pārtrauca sarunu.
Pēc brīža viņš piecēlās un aizgāja pie nelielā sienas seifa, ko daļēji maskēja, tomēr gluži nenoslēpa grāmatu plaukts. Pēc īsa mirkļa viņš bija to atslēdzis un izņēmis dārglietu kārbiņu, kurā atradās lēta kaklarota un ierāmēta fotogrāfija: vīrietis, izskatā līdzīgs viņam, tikai manāmi jaunāks, un sieviete ar augšup atsukātiem tumšiem matiem un šauru žodu; abiem pa vidu divi bērni — meitene tur klēpī sīku puisēnu un piespiesti smaida, slēpdama garlaicību. Renders allaž raudzījās šajā fotogrāfijā tikai īsu mirkli, tad noglāstīja kaklarotu, aizvēra kastīti un atkal uz daudziem mēnešiem ieslēdza to seifā.
Dun! Dun! dunēja bass Čg-čg-čga-čg piebalsoja bongo.
Krāsainās plates ieslīpi meta sarkanu, zaļu, zilu un indīgi dzeltenu gaismu uz brīnumainajiem metāla dejotājiem.
— Cilvēki? — jautāja lielā nojume.
— Roboti? (Tūlīt zem tās.)
— Nāciet un apskatieties paši! — mīklaina atbilde no pašas apakšas.
Un tā viņi darīja.
Renders un Džila sēdēja pie nelielā galdiņa, kas stāvēja pie sienas, un virs viņiem ar ogli zīmētas karikatūras atveidoja dažādas, pa lielākai daļai nepazīstamas personības (jo ēetrpadsmit miljonu iedzīvotāju pilsētā visu dažādo slāņu un grupējumu vidū personību bija pārlieku daudz). Nāsis labpatikā savilkusi, Džila raudzījās šajā konkrētajā personības apliecinājumā, brīžiem saraudama plecus līdz ausīm, lai piešķirtu lielāku izteiksmību klusam smieklu vilnim vai īsam spiedzienam, jo dejotāji bija taisni neticami līdzīgi cilvēkiem: re, kā melnkoka robots pārlaiž pirkstus sudrabotā robota apakšdelmam, kad abi šķiras un slīd garām…
Renders pārmaiņus veltīja uzmanību te Džilai, te dejotājiem, te nejauka izskata brūvējumam, kas attāli atgādināja kokteili ar viskiju, pārkaisītu jūraszālēm (no kurām ik brīdi augšup varētu uznirt kāds jūras nezvērs, lai norautu dziļumā vēl vienu nelaimes piemeklētu kuģi).
— Čārlij, man šķiet, ka viņi ir īsti cilvēki!
Renders atrāva skatienu no Džilas matiem un zibošajiem auskariem.
Viņš pievērsās mūzikas ieskautajiem dejotājiem lejā uz zāles grīdas, kas atradās mazliet zemāk par galdiņu līmeni.
Tajās metāla čaulās patiešām varētu atrasties cilvēki. Ja tā, tad šī deja liecināja par izcilu meistarību. Kaut arī pietiekami vieglu sakausējumu ražošana nebija nekāda problēma, dejotājam bija jābūt ļoti izveicīgam, lai lēkātu tik brīvi un nepiespiesti, turklāt vēl tik ilgu laiku un ar tādu dabisku grāciju, ja viņš no galvas līdz kājām ieģērbts bruņutērpā — un tas turklāt ne reizes pat neiedžinkstas un nenožvadz.
Pilnīgi bez skaņas…
Viņi slīdēja kā divas kaijas: lielākā — nospodrināta antracīta krāsā, otra — pa logu iespīdējuša mēness stara sudrabainajā mirdzumā.
Pat abiem saskaroties, nebija dzirdama neviena skaņa; ja tāda tomēr bija, to pilnīgi noslāpēja orķestris.
Dun-dun! Cga-čgf
Renders ielēja sev vēl vienu glāzi.
Pamazām robotu kustības pārtapa indiāņu dejā. Renders paskatījās pulkstenī. Parastiem dejotājiem tas būtu par ilgu, viņš nosprieda. Tiem jābūt robotiem. Kad viņš atkal pacēla skatienu, melnais robots aizsvieda sudraboto pēdas desmit tālāk un pagrieza partnerei muguru.
Nekādas metāla skanas.
Interesanti, cik šāda ierīce izmaksā, Renders prātoja.
— Čārlij! Nebija nekādas skaņas! Kā viņi to dabū gatavu?
— Patiešām? — atjautāja Renders.
Gaisma atkal kļuva dzeltena, tad sarkana, zila un visbeidzot zaļa.
— Šķiet, ka tas taču varētu sabojāt viņu mehānismu, vai ne? ,
Baltais robots atrāpoja atpakaļ, un melnais sāka apļot rokas
locītavu, turēdams pirkstos aizdedzinātu cigareti. Kad viņš mehāniski piespieda to pie savas bezvaibstu un bezlūpu sejas, atskanēja smiekli. Sudrabotais robots nostājās viņam priekšā. Melnais atkal aizgriezās, nosvieda cigareti, lēni un bez skaņas saberza to ar kāju, tad strauji pagriezās atpakaļ pret partneri. Vai atkal metīs viņu prom? Nē…
Lēni, kā austrumu garkājainie putni, viņi atsāka deju un daudzkārt lēni pagriezās projām.
Kaut kur apziņas dziļumos Renderu tas uzjautrināja, taču viņš bija pārāk apskurbis, lai vaicātu sev, kas tur tik jocīgs. Viņš atkal pievērsās glāzei un sāka lūkoties pēc jūras nezvēra kokteiļa dibenā.
Džila ieķērās viņam rokā, atkal pievērsdama viņa uzmanību deju grīdai.
Prožektoram tiranizējot visu krāsu spektru, melnais robots lēni, lēni pacēla sudraboto augstu virs galvas un šādā stāvoklī sāka ar to virpuļot apkārt — rokas izstieptas, mugura izliekta, kājas ieplestas, — vispirms lēni, tad arvien ātrāk.
Renders papurināja galvu, lai kaut cik nokratītu reibumu.
Vini griezās tik ātri, kā viņiem vajadzēja krist, vienalga, vai viņi būtu roboti vai cilvēki. Bet viņi nekrita. Viņi bija saplūduši vienā aplī. Pelēks, viendabīgs kopums. Renders nolaida skatienu.
Tad griešanās pamazām kļuva lēnāka, lēnāka, lēnāka… Viņi apstājās.
Mūzika apklusa.
Iestājās klusums. To piepildīja aplausi.
Kad atkal iedegās gaisma, abi roboti stāvēja kā statujas ar sejām pret publiku. Ļoti, ļoti lēni tie paklanījās.
Aplausi pieauga spēkā.
Tad dejotāji pagriezās un nozuda.
Atkal atskanēja mūzika, un gaisma mirdzēja spoži un vienmērīgi. Telpu piepildīja paklusa balsu murdoņa. Renders piebeidza savu jūras nezvēru.
— Ko tu par to domā? — Džila jautāja.
Renders savilka nopietnu seju un atteica: — Vai es esmu cilvēks, kurš sapņo, ka ir robots, vai arī robots, kurš sapņo, ka ir cilvēks? — Pasmīnējis viņš piemetināja: — Es nezinu.
Džila viņam draiski iebukņīja pa plecu, un Renders teica, ka viņa esot piedzērusies.
— Neesmu vis, — Džila protestēja. — Un, ja esmu, tad tikai drusciņ. Ne tik stipri kā tu.
— Man tomēr šķiet, ka tev būtu vajadzīgs ārsts. Tāds kā es. Tagad pat. Iesim projām no šejienes un pabraukāsim ar mašīnu!
— Vēl ne, Čārlij. Es gribu redzēt viņus vēlreiz. Lūdzu!
— Ja es izdzeršu vēl vienu glāzi, es tik tālu vairs nevarēšu redzēt.
— Tad pasūti tasi kafijas.
— Phē!
— Nu tad alu.
— Pacietīšos tāpat.
Uz deju grīdas tagad pulcējās cilvēki, bet Rendera kājas bija kā ar svinu pielietas.
Viņš aizdedzināja cigareti.
— Tātad tu šodien runājies ar suni?
— Jā. Tas bija kaut kas diezgan uztraucošs…
— Vai viņa bija skaista?
— Tas bija vīriešu kārtas suns. Un tik nejauks, ka šausmas!
— Dumjais, es runāju par viņa saimnieci!
— Tu zini, ka es nekad neapspriežu savus pacientus, Džila.
— Bet tu man jau stāstīji, ka viņa esot akla un viņai esot suns. Vienīgais, ko es vēl gribu zināt, ir tas, vai viņa ir skaista.
— Nu… jā un nē. — Viņš zem galda piegrūdās Džilai ciešāk un neizprotami pavēcināja roku. — Nu, saproti…
— Vēlreiz visu to pašu, — Džila sacīja viesmīlim, kurš pēkšņi bija izniris no netālās tumsas. Tas pamāja ar galvu un tikpat pēkšņi nozuda.
— Tur aizpeld mani labie nodomi, — Renders nopūtās. — Redzēsim, kā tev patiks, ka tevi izmeklē piedzēries žūpa, — tas ir viss, ko es varu pateikt.
— Tev skurbulis vienmēr ^tri izgaist. Jūsu hipokrātiskie triki.