- Kā tu domā, iesāku, vai pilsētā, ārpus tās īsi sakot, jebkur ir pazīstama tāda veida tehnoloģija, ar kuras palīdzību varētu no fiziski dzīva ķermeņa izņemt bioaparātu tā, lai izņemšanas brīdī tas vēl raidītu signālu? Cik atceros, tad jebkādas neprasmīgas iejaukšanās šīs tehnoloģijas darbībā izraisa nopietnas sekas gan pašam cilvēkam, gan arī šī projekta līdzdalībniekiem, ja tādi ir.
-Jā, es vēl atminos, kā pirms pāris gadiem viens pašnāvnieks vēlējās mirt un… Jauneklis apklusa. Nevilšus aizsitās elpa. Vai tikai viņš nav sadzirdējis kādu troksni, varbūt soļus? Biju gatava jebkurā brīdī meklēt tuvāko izeju un skriet prom no šīs ēkas. Par laimi, likās, ka namā un tuvējā apkārtnē viss bija kluss. Vien kādas mašīnas dūkšanas troksnis traucēja naksnīgo mieru, taču tas izklausījās pietiekami tālu, lai nevajadzētu par to pārāk uztraukties.
- Es ļoti šaubos, vai šāda tehnika pilsētā ir pieejama. Man ir grūti noticēt tam, ka ir kāds, kurš vispār varētu vēlēties atbrīvoties no šīs ērtās ierīces, atzina Kaoru.
- Bet kāds taču vēlējās! es aizrādīju.
- Jā, bet tas gadījums ir skaitāms pie izņēmumiem. Un jebkurā gadījumā tam puisim nekas neizdevās, puisis atbildēja. Piekrītoši pamāju, un telpu atkal piepildīja klusums. Varēja dzirdēt vien to, kā Kaoru man blakus elpo.
- Un ja nu tomēr? Ja ir kāds ģeniāls cilvēks, kas ir paveicis ko tādu? Kuram tas ir izdevies? nelikos mierā. Kaoru papurināja galvu.
- Visi ģeniālākie cilvēki strādā valdībā un ir ar lietderības koeficientiem zem 20. Pilsētā to nav daudz. Un, cik man zināms, visi svarīgākie atklājumi un uzlabojumi tiek oficiāli izziņoti.
- Tu domā, ka viņi tiešām tā dara? Ka viņi stāsta mums pilnīgi visu?
- Vai tu apšaubi valdību? puisis nopietni vaicāja.
Paraustīju plecus.
- Airī, es zinu, ka pēdējā laikā ir noticis ļoti daudz kas, taču tev nevajadzētu apšaubīt valdošās instances. Nironas vadītāji mūsu dzīvi ir uzlabojuši līdz nepazīšanai, var pat teikt izglābuši mūs, Kaoru sacīja.
- Un tu nemaz, pat ne drusciņ viņus neapšaubi?
- Nē, jauneklis atbildēja stingri un pārliecināti.
- Tad saki man, lūdzu, kāpēc mēs šobrīd sēžam šeit?
Atbildi nesagaidījusi, es turpināju:
-Ja jau tu tik ļoti spēj paļauties uz valdību, tad mums nevajadzēja bēgt! Nevajadzēja slēpties, ticēt, iespējams, traku cilvēku sūtītām ziņām. Mums tagad vajadzēja atrasties mājās siltās gultās. Sliktākajā gadījumā īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, pēc tam mums piespriestu oficiālu sodu un palaistu brīvībā. Bet mēs esam te. Ar plašu roku vēzienu norādīju uz telpu, kurā kleknējām. Tāpēc ļauj man tev vaicāt vēlreiz: vai tu nemaz, pat ne par kripatiņu neapšaubi valdību?
Jauneklis joprojām neatbildēja, vien mēmi vērās pretējā sienā. Nolēmu viņu netirdīt, abi bijām šodien pietiekami daudz piedzīvojuši, un, patiesību sakot, īpaši nevēlējos iesaistīties neauglīgā diskusijā. Atkal aizvēru acis un uzliku galvu puisim uz pleca. Telpā turpināja spēlēties klusums, un lukturīša gaismas lente pina garas bizes no putekļu virtenēm. Tad rotaļa pārtrūka ar vienu īsu un klusu vārdu.
- Dažreiz…
Necenšoties atvērt acis, pamāju ar galvu. Rokas un kājas savādi smeldza, it kā es visu dienu būtu nodarbojusies ar krāvēja pienākumiem. Galva šķita ļoti smaga un nepatīkami dūca. Ķermenis bija stīvs. Gribējās tēju, cepumus un mīkstu spilvenu. Lidinoties savos sapņos par iespējamo nākotni un to, kāda būtu varējusi izvērsties mana šodiena, ja vien torīt priekšnieks nebūtu mani sūtījis pildīt kurjera pienākumu, iesnaudos un nemaz nepamanīju, kā pienāca nākamās dienas rīts.
Sajutu, ka man viegli iebaksta plecā. Pavēru salipušās, sūrstošās acis un paskatījos apkārt, pirmajā mirklī nesaprotot, kāpēc man ir tik vēsi, kādēļ nejūtu ierasto dzīvokļa smaržu un kādēļ uz mani lūkojas samiegojies pārinieks. Kamēr smadzenes apstrādāja informāciju, saliekot to kopā kā atsevišķus bilžu mīklas gabaliņus, atcerējos visu, kas notika vakar un aizvakar, un gurdeni piecēlos. Vajadzēja izdomāt, kā rīkoties, jo ilgāk par divām trim stundām šajā ēkā uzkavēties nebūtu ieteicams.
- Jāsaka godīgi, ka man nav ne mazākās nojausmas, ko mēs varam iesākt, Kaoru atzina, izberzējot acis. Jauneklis izskatījās šausmīgi tā, it kā kāds viņu visu nakti būtu mīcījis un burzījis un beigās tādu pametis izgāztuvē.
- Līdz vakaram kaut kā ir jāiztiek, attraucu. Prātā pārlapoju visas iespējamās vietas, kurp mēs varētu doties. Diemžēl tādu nebija daudz. Mums paveiktos, ja atrastos kaut viena, zinot to, ka gandrīz katrā ēkā ir reģistratori, ja vien tās nav tādas kā šī, kas patiesībā pilsētā bija visai rets izņēmums.
- Šobrīd pietiekami vienkārši būtu iejukt pūlī, ja vien vakarnakts meklēšana neturpinās, apsvēru vienīgo iespēju un nopūtos. Kaoru sacīja, ka visdrīzāk varas iestādes vēl joprojām turpina mūs tvarstīt. Mēs, protams, varētu pieņemt, ka naktī dzirdētās sirēnas nemaz neattiecas uz mums, bet gan uz kādu citu, taču tas šķita maz ticams. To iedomājoties, gribējās reizē skaļi iesmieties par savu muļķību un gausties par to, ka tā nav realitāte.
- Zvanīt un lūgt kādam palīdzību arī mēs nevaram, puisis sprieda un, piegājis pie loga, paskatījās ārā. Caur to telpā iespiedās mākslīgās saules gaisma, atstājot uz grīdas garu svītru, un, ja raudzījās uz to noteiktā leņķī, varēja redzēt putekļu miglu. Godīgi sakot, es ar vislielāko prieku pievērstos atmirušu ādas daļiņu izpētei, lai tikai nevajadzētu domāt par gaidāmajiem pārdzīvojumiem.
- Klau, tev tajā rokassprādzē nav šķēru? Un varbūt iestrādātas matu krāsas? iejautājos. Kaoru pameta uz mani skatienu un pasmaidīja.
- Ne šķēru, ne matu krāsas mainītāja nav. Ir vienīgi nazis. Taču no tā nav nekādas jēgas, vai ne? Airī, mēs neesam lētas pakaļdzīšanās filmas varoņi, viss notiek īstenībā, un tu ļoti labi zini, ka maskēties tad, kad valdības kārtības sargiem ir pieejama vismodernākā izlūkošanas un meklēšanas tehnika, nav jēgas.
Es, protams, to lieliski zināju, tikai vēlējos iemest kaut vai mazu cerības stariņu šķietami pilnīgi bezcerīgā situācijā.
- Un pārvietošanās pa gaisu? Mēs varētu mēģināt vienkārši aizlidot uz kādu citu pamestu ēku? piedāvāju kārtējo muļķīgo variantu. Vai varbūt vispār pamest pilsētu?
- Ari gaisa telpa šobrīd noteikti tiek pārraudzīta. Man ir jāsaka godīgi: es brīnos, kā mēs vēl joprojām šeit varam tik droši runāt; biju domājis, ka mūs atradis daudz ātrāk, Kaoru atzinās. Dusmīga pagriezos pret jaunekli.
- Vai tu gribi sacīt, ka vēlējies, lai mūs atrod? prasiju, nemaz nejūtot, ka paceļu balsi. Kaut kāda iemesla pēc nespēju kontrolēt savas emocijas tā, kā vajadzētu.
Kaoru noliegumā papurināja galvu.
- Nē, es nevēlējos un vēl joprojām nevēlos, lai mūs atrod. Es tikai apgalvoju, ka mēs esam divi pret visiem drošības spēkiem, un mani ļoti izbrīna fakts, ka vēl neesam notverti un aizvesti uz nopratināšanu.
Neviļus bailēs nodrebēju. Kaoru bija taisnība. Ari man šāda doma bija ienākusi prātā, tikai visu laiku to atvairīju, lai nekristu panikā.
- Airī, gan jau mēs kaut ko izdomāsim, pārinieks centās mani nomierināt. Vēlējos jautāt, ko gan tādu mēs šādā stāvoklī varam iesākt, ja ikviena ideja šķiet bezjēdzīga, tomēr nolēmu paklusēt. Ne jau tikai man vienīgajai bija nepieciešams uzmundrinājums.