Vēders, protestēdams, ka nav dabūjis ne vakariņu, ne brokastu tiesu, iegaudojās. Piespiedu tam savu roku un dzirdēju, kā Kaoru klusi iesmejas. Neapmierināti pablenzu uz viņu, taču jau pēc mirkļa nāca mana kārta smieties par tieši to pašu. Kaoru nosarka. Piegāju pie loga, lai palūkotos uz dzīvības pilno Nironu.
Tik daudz cilvēku steidzās uz darbu, mācību iestādēm, satikties ar paziņām un draugiem, izklaidēties un atpūsties. Kādu brītiņu abi stāvējām, vērojot pilsētu pa loga caurumu un klausoties, kā vēderi vienojas skaņdarbā, ko varētu nodēvēt par "Dod ēst!".
Kad es gribēju atgriezties atpakaļ pie sienas, apsēsties un aizvērt acis, atkal izliekoties, ka drūmā realitāte nemaz nepastāv, sadzirdēju čabošas skaņas sev aiz muguras. Zināju, ka Kaoru ari tās dzird, jo jauneklis uzreiz saņēma mani aiz rokas. Soļi!…
Pagriezāmies un cik vien iespējams klusi aizlavījāmies līdz atverei, kurā agrāk bijušas durvis. Sirds skaļi dauzījās, un es lūgšus lūdzu esošos un neesošos garus un dievības, lai mans nodevīgais bioaparāts nesāktu pīkstēt, kā arī to, lai neredzamais nācējs mūs nebūtu sadzirdējis. Galvā izspēlēju dažādas situācijas, kādas varētu notikt. Lielākā daļa no tām noveda pie viena iznākuma neizbēgama uzbrukuma. Vai no mūsu vai nācēja, vai no abu puses.
Aizliku plaukstu priekšā mutei un aizturēju elpu.
Šķita, ka viss sastingst. Redzēju gaismas starus ņirbam, dzirdēju Kaoru satraukti elpojam, saklausīju soļus, kas tuvojās istabai. Aizspiedu acis ciet. Pat maldinošs tumsas aizsegs likās daudz drošāks. Vēl tikai vajadzētu aizbāzt ausis, izlikties, ka nav nekādas dunēšanas pāris metru attālumā no ieejas, un viss atkal būs labi. Es varētu iedomāties, ka sēžu zem zaļa koka parkā un priecājos par mākslīgajām debesīm virs pilsētas un hologrāfiskajiem putnu attēliem. Varētu aizceļot uz pavasari, kad ārā tiek izlaisti taureņu simulatori, kas lidinās visapkārt, jautri plivinādami zīdainos spārnus. Es varētu būt ļoti tālu no esamības, no briesmām, no bailēm.
Gribēju šādi palikt visu laiku, taču šausmas, kas pamazām zagās no papēžiem uz sirdi, aizvien vairāk pārņēma ķermeni. Sāku drebēt. Pavēlēju sev saņemties tā, kā tas jau bija izdevies iepriekš todien, kad briesmas raudzījās man tieši sejā, turot rokās katanu.
Atvēru acis, pacēlu rokas, atlaižot Kaoru tvērienu. Varbūt man izdotos nācēju pārsteigt pirmajai? Vajadzēja bliezt no visa spēka. Diemžēl nekādu piemērotu ieroču šai darbībai tuvumā neatradās istaba bija iztīrīta un visi atkritumi izmesti jau tad, kad nams ir bijis ierakstīts nojaucamo sarakstā. Kaoru sakustējās. Atcerējos viņa pārbīli, to, kā no ierasti sārtās sejas lēnām nozuda pilnīgi visas krāsas, atstājot vien bāli spocīgu masku. Cerēju, ka šoreiz jauneklis spēs saņemties un nepieplaks pie sienas, trīcot pie visām miesām un baidoties vienīgi par savu dzīvību.
Mirklis vilkās uz priekšu aizvien garāks, kā gliemezis, atstājot aiz sevis gļotainu sliedi. Ja ieklausījos, varēju sadzirdēt nācēja smago elpošanu, šķita, ka pat viņa sirdspuksti pieskandina visu telpu. Bet varbūt tā bija pašas sirds?
"Ak, tikai nepīksti, bioaparāt!" lūdzos, norijot siekalas.
Sākumā parādījās ēna. Nolēmu, ka ilgāk gaidīt vairs nav jēgas un gribēju jau lēkt virsū soļu trokšņa izraisītājam un nežēlīgo baiļu iedvesējam, taču, man par lielu pārsteigumu, kāds paspēja to izdarīt pirms manis. Kaoru, izskatīdamies briesmīgi nikns, izlēca priekšā durvju ailai un ar strauju kustību sita atnācēja virzienā. Diemžēl jauneklis par dažām sekundēm bija nokavējis, trāpot tukšam gaisam, kur vēl pirms mirkļa atradās meitenes seja.
Es to uzreiz atpazinu, vispirms sajūtot atvieglojumu, taču tad to aizskaloja baiļu cunami. Prātā uznira kaudze ar jautājumiem, taču nebija pats piemērotākais laiks aicināt visus uz miermīlīgu tējas dzeršanu ar cepumiem. Patiesību sakot, šaubījos, vai man vispār kādreiz vēl izdosies uzrīkot ko tādu.
Savādi, agrāk man nepatika ballītes pat privātā cilvēku lokā. Vienmēr pavadīju laiku vienatnē ar sevi vai, kad garastāvoklis bija īpaši labs, lasot kādu datotēkā paņemtu elektronisko grāmatu. Bērnībā mēdzu ar tēvu spēlēt šahu. Kāpēc gan tieši šodien, šobrīd, šajā mirklī es aptvēru, cik ļoti vēlos uzrīkot šādu ballīti un ka, visticamāk, uz to neviens neatnāktu? Mans draugu saraksts bija ļoti skaists apaļa nulle. Nekad nebiju pacentusies iedibināt ar kādu cilvēku pietiekami labus kontaktus, izņemot Kaoru, taču jauneklis pats izrādīja iniciatīvu uzturēties kopā ar mani pēc darba, aprunāties, pajokot. Padarīt manu dienu kaut cik interesantāku.
Ar šausmām redzēju, kā puiša roka tiek satverta, atlauzta aiz muguras un pie viņa kakla pielikts zobena asmens. Gribējās iekliegties gan no sašutuma, gan tāpat vien, lai vienkārši paziņotu, ka es arī šeit esmu un pilnā kaujas gatavībā (tikai bez jebkāda ieroča un ar bailēs trīcošu augumu).
Pāris sekunžu meitene pētīja telpu. Pamanīja mani, un viņas sejā pavīdēja pārsteigums. Šķita, ka meitenes modrība nedaudz atslābst, taču augums palika saspringts un gatavs uzbrukt jebkurā brīdī. Kaoru klusi ievaidējās, liekot manīt, ka viņam sāp. Meitene nopūtās un, gluži kā padevusies, atlaida jaunekli, un ļāva viņam nostāties uz kājām. Puisis berzēja roku un nepatikā palūkojās uz atnācēju.
- Ko, pie visiem svētajiem un nesvētajiem gariem, jūs abi te atkal darāt? Meitene nolaida katanu, un es nespēju novaldīt savu atviegloto nopūtu. Rudmates pētošais, dusmīgais skatiens dedzināja, tāpēc es novērsos. Viņas balss bija stingra, skaidra, asa. Tā dzēla.
- Mēs… meklēju pareizo atbildi, taču nekas nešķita pietiekami piemērots labiem un ticamiem meliem.
- Lai jau paliek, tas vairs nav svarīgi! Viņa atmeta ar roku un vēlreiz pārlaida skatienu telpai, it kā kaut ko meklētu. Centos atcerēties viņas vārdu… Maimi? Vismaz, ja atmiņa mani nevīla, tieši tā meiteni nodēvēja vīrietis, kuram piegādāju sūtījumu no sava priekšnieka dienā, kad iekūlos šajā ķezā.
Atceroties vīrieti, manī negaidīti atmodās cerība, ka, iespējams, šī ir viena no labākajām likteņa dāvanām, kādu es pēdējā laikā esmu saņēmusi.
- Mums ir problēmas, sacīju, nemaz neaizdomājusies par savu vārdu iespējamajām sekām. Maimi, ieliekot zobenu makstī, pat nepalūkojās uz mani. Meitene pieliecās un paņēma rokā kādu metāla atlūzu. Papētījusi viņa nopūtās un nometa to zemē.
- Mums jānokļūst rūpnīcu rajonā. Pie tava priekšnieka. Nezināju, kā lai pareizi nosauc vīrieti, kuram nogādāju sūtījumu, taču vārds "priekšnieks" šķita vispiemērotākais. Šoreiz teiktais izraisīja meitenē interesi, viņa pagriezās.
- Ko jums vajag no Kaito sama? Vai tad viņš nebrīdināja, lai neiejaucaties notiekošajā? Jūs taču nebūsiet izpļāpājušies? Maimi roka sažņaudza vēl neatlaisto ieroča spalu.
- Nē, nekā tamlīdzīga. Noliegumā sparīgi kratīju galvu un redzēju apmierinātu izteiksmi rudmates sejā.
- Nu tad turpiniet tādā pašā garā un dodieties mājās! Dzīvojiet laimīgi, apprecieties, radiet bērnu un piedalieties Nironas iecerētajā cilvēku paverdzināšanas plānā, meitene ironiski noskaldīja un pagrieza mums muguru. Sapratu, ka viņa grasās iet prom.
- Pagaidi! es saucu. Citas izvēles man nebija. Mēs nedrīkstam atgriezties mājās!
- Tā nav mana darīšana, rudmate neatskatoties gurdeni atbildēja un gāja uz izeju. Ātri panācu viņu un nostājos tieši priekšā, aizšķērsojot ceļu.
- Mēs nevaram doties mājās, jo, ļoti iespējams, mūs vajā. Es nezinu, kas un ko tieši viņi no mums vēlas, taču nojaušu, ka tam visam ir saistība ar jums. Todien, kad atgriezos no uzdevuma izpildes, mana darbavieta bija uzspridzināta, Akusei, mans priekšnieks, ir miris, un man ir nelāga sajūta, ka tam visam ir kāda saistība ar to mazo datu nesēju, ko todien nogādāju jums, es nobēru. Meitene neko neteica. Uzdrošinājos cerēt, ka runāšana nebūs izrādījusies pilnīgi veltīga, jo šobrīd Maimi bija vienīgais cilvēks, pie kura varējām vērsties pēc palīdzības, kaut gan mani tas nemaz nesajūsmināja. Es par rudmati nezināju pilnīgi neko, un līdz šim nebija radusies vēlme iepazīties ar šo kareivīgo būtni tuvāk.