Meitene sakustējās. Maimi izskatījās vēl aizkaitinātāka nekā iepriekš. Jutu, kā ķermenis, prāta nekontrolēts, atkal sāk trīcēt. Ja nu rudmates temperaments bija tikpat ugunīgs kā viņas mati?
- Vecais sakārnis! meitene klusi nošņāca. Maimi iebāza roku kabatā, izvilka no tās mazu ierīci, kas attāli līdzinājās komunikatoram, un nospieda atvēršanas pogu. Nelielajā monitorā iznira hologrāfisks attēls. Uz meiteni lūkojās kāds gaišmatains jauns vīrietis. Aptvēru, ka šo seju nepazīstu. Visdrīzāk tādēļ, ka viņš todien nebija kopā ar noslēpumaino kompāniju.
- Maimi, kas par lietu? puisis interesējās. Atšķirībā no meitenes viņa balss bija silta un maiga. Nomierinoša. Bailes atkāpās.
- Ren, ir radusies ļoti muļķīga situācija. Es nevaru visu gari skaidrot. Lai nu kā es neko derīgu neatradu, izskatās, ka viss ir aizvākts jau sen, tā ka Danielam nāksies gudrot citu variantu. Drīz būšu atpakaļ. Un nenākšu viena. Līdzi man būs… meitene pašķielēja uz mani, …ciemiņi. Hologrāfiskajā attēlā redzamais cilvēks saprotoši pamāja, un tūdaļ arī sakari pārtrūka.
Maimi neapmierināti nopūtās. Pakāpos malā un ļāvu viņai iet laukā no telpas.
Sekojiet man! Un ne vārda, līdz būsim tikuši mājās, rudmate pavēlēja. Pagaidīju, kamēr mani panāk Kaoru, un, saņēmusi puisi aiz rokas, lai abi justos drošāk, gājām rudmatei līdzi.
Tālu nebija jāiet. Meitene iegāja blakusistabā. Ziņkārīgi vēroju, ko Maimi dara, īsti neizprotot tā jēgu. Viņa, piegājusi pie kādas švīkas grīdā, pieliecās un aizskāra to. Izskatījās, ka viņa cenšas pabīdīt malā atsevišķu paneli. Tas taču nebija iespējams! Visai grīdai vajadzēja būt darinātai vienlaidus, tā parasti cēla šāda veida namus.
Ko īsti viņa dara? Kaoru pieliecies čukstēja. Paraustīju plecus. Vēl joprojām atcerējos rudmates piekodinājumu nerunāt, līdz mēs būsim nokļuvuši "mājās", tā viņa bija teikusi. Interesanti, vai viņa dzīvoja nolaistajā un baisajā rūpnīcu rajonā? Kā gan tādā vietā kāds vispār spēja uzturēties? Ja vien varētu, es ar vislielāko prieku izvairītos no došanās uz turieni.
"Varbūt vēl nav par vēlu, Airī!"
Maimi beidzot bija panākusi to, ko pūlējās izdarīt, un, man par lielu pārsteigumu, nostūma malā vienu grīdas paneli. Zem tā meitene atrada kādu mehānismu. Piegāju tuvāk un sapratu, ka šādu shēmu esmu redzējusi, taču ne pārāk bieži. Tas bija mājas vadības sistēmas galvenais bloks. Šeit agrāk tika pukstējusi šī nama tehnoloģijas sirds.
Atverot pārsegu, rudmate ar roku novilka gar atslēgto strāvas padevi un palūkojās uz pretējo sienu. Aptvēru, cik ļoti vēlos pajautāt, ko īsti meitene grib izdarīt. Šķita, ka Maimi sajūt manu ziņkārību un dīdīšanos.
- Meklēju papildu izeju. Lūkojoties uz šo bloku, es izsekošu palikušajam vājajam signālam vados un šādā veidā spēšu atrast piemērotāko lūku, viņa paskaidroja jau laipnāk. Nenoturējos nepajautājusi:
- Lūku?
Domāju, ka meitene man atbildēs, taču pirms viņas pasteidzās Kaoru:
- Cik saprotu, mēs dosimies uz rūpnīcu rajonu caur pazemi? puisis vaicāja. Maimi atzinīgi pamāja.
- Prātīgs tev tas draugs ir, meitene paslavēja. Bailulis, bet prātīgs.
Jutu, kā Kaoru pirksti nedaudz sažņaudzas. Man nevajadzēja redzēt puisi, lai uzminētu, ka viņš piesarkst, būdams neapmierināts un aizskarts par piezīmi. Diemžēl drauga jautājums neizskaidroja pārāk daudz no tā, ko vēlējos uzzināt. Cerēju, ka drīzumā visu sapratīšu.
Beigusi pētīt vadības paneli, rudmate piecēlās un rādīja, lai mēs abi sekojam, teikdama:
- Aiz mājas ir lūka. 1a ir pagalmā, un, tā kā šī ēka ir paredzēta nojaukšanai, tur šobrīd neviena nav, jo, cik zināms, strādnieki uzsāks darbu tikai pēc vairākām stundām.
Izgājām ārā, nogriezāmies ap nama stūri un nokļuvām pagalmā. Tas bija tukšs. Vienlaidu zemes segums, neviena koka. Pie pašas mājas sienas atradās neliels izcilnis. Lūkas rokturis. Vāks bija tieši tādā pašā krāsā kā pagalma apstrādes materiāls, tāpēc neuzmanīgam vērotājam to būtu grūti pamanīt. Pienākusi pie lūkas, Maimi pagriezās pret mums.
- Tagad klausieties uzmanīgi! Kad līdīsim iekšā, mums būs tieši trīsdesmit minūtes, lai tiktu no galvenās šahtas uz to, kas iziet uz rūpnīcu rajonu. No turienes piecpadsmit minūtes uz priekšu, un būsim galā. Neskatieties atpakaļ, neapstājieties! Neaizkavējiet gājienu, nepaklūpiet, jo tur ir daudz vadu. Pēc divdesmit minūtēm galvenajā šahtā atsāksies pārbaude, tāpēc uzmanieties no airobotiem, kuri veiks ierasto izlūkošanu, turieties manā tuvumā. Nekādu sarunu! Meitene izvilka no kabatas mazo komunikatora līdzinieku un, uzspiedusi uz tā atvēršanas pogas, pagaidīja, līdz priekšā atkal parādās hologrāfiskais attēls ar jau iepriekš redzēto gaišmati.
- Maimi? viņš sacīja, un es atkal jutu, kā glāsmaina balss aizskar mani kā lociņš, kurš spēlē kāda sena mūzikas instrumenta stigas. Aptvēru, ka uz mirklīti biju aizvērusi acis, izbaudot savādo sajūtu, kuru izraisīja patīkamā balss. Kad atģidos, nopriecājos, ka neviens nebija pamanījis manu neparasto saviļņojumu.
- Ren, mēs esam gatavi. Atslēdz reģistrācijas padevi uz trīsdesmit minūtēm, kamēr mēs tiekam līdz blakusšahtai.
- Sapratu, Rens pamāja un pasmaidīja. Gatavs! pēc mirkļa viņš paziņoja, paceļot uz augšu roku, tā dodot signālu, ka viss ir kārtībā un mēs varam turpināt ceļu.
Maimi saņēma lūkas rokturi, un es vēroju, kā augumā nelielā, šķietami visai trauslā meitene atver smago vāku. Apbrīnojami! Kur viņā slēpās tik daudz spēka?
- Šoreiz puišiem priekšroka. Rudmate norādīja Kaoru uz lūku. Iedomājos: iespējams, šādi meitene vēlējās pazoboties par to, ka mans pārinieks nav no tiem drosmīgākajiem cilvēkiem, taču, kā izskatījās, jauneklis pārvarēja bailes, cik vien bija dūšas. Atlaidis manu roku, viņš piegāja pie lūkas, ieskatījās tajā un pieliecies piesardzīgi sāka kāpt pa trepēm, turoties pie metāla rokturiem. Aiz viņa lūkā iekāpu es, tad Maimi, aizverot smago vāku. Virs mums palika klusais pagalms, tukšā māja un dzīvības pilnā iela.
Nolaidos tumšajā šahtā un aptvēru, ka neredzu neko tālāk par diviem soļiem. Izpildīt Maimi noteikumu izvairīties no kritieniem šādā apgaismojumā bija ļoti sarežģīti, jo īpaši tāpēc, ka pazemē atrados pirmo reizi mūžā. Sajutu, kā mani kāds biksta. Visdrīzāk Maimi, lai gan par to pilnīgi pārliecināta nebiju. Iedegās vārga gaismiņa, izgaismojot vietu, kurā atradāmies. Tā bija visai plaša šahta, pilna ar dažādiem vadiem, kabeļiem, caurulēm, sadales kastēm un visādiem mehānismiem, kurus neatpazinu un kuru pielietojumā un jēgā šobrīd nevēlējos iedziļināties. Pat ja man pēkšņi uznāktu nepārvarama vēlme apmierināt savu nerimstošo ziņkārību, tam vienkārši neatliktu laika. Gāju tik uz priekšu, pētot to, kas atrodas man zem kājām un cenšoties paturēt savā redzeslokā klumburojošo Kaoru, lai nejauši neieskrietu viņam mugurā. Šahtas pamats bija veidots no pelēkbrūna, man nezināma materiāla, kas nešķita pārāk piemērots, lai pa to pārvietotos, taču tas bija ļoti vienkārši izskaidrojams: kuram gan ienāktu prātā iziet dienišķā pastaigā pa tehnoloģisko komunikāciju tuneli? Ik pa laikam varēja dzirdēt klusu sprakšķoņu, kas atgādināja tādu kā vāju elektrības izlādi. Ieklausoties šajās skaņās, aizdomājos par kaut ko mazsvarīgu un nepamanīju tuvumā esošo vadu savienojumu. Aizķēros aiz tā un skaļi noelsos. Tūlīt pat visa procesija apstājās, un no priekšpuses es izdzirdēju piktu ņurdēšanu. Gribēju atvainoties, taču zināju, ka nedrīkstu runāt. īsti šo aizliegumu nesapratu, jo nudien neizskatījās, ka vispār kāds patlaban atrastos šeit, izņemot mūs, tomēr nolēmu meitenei paklausīt. Nojautu, ka viņa šajās šahtās ir klejojusi pietiekami bieži, lai zinātu, kā tajās jāuzvedas. Turpinot iet uz priekšu, uzmanījos un centos koncentrēties.