Pēc krietna laika es ieprātojos, ka man nav ne jausmas, cik ilgi mēs jau uzturamies tunelī. Puskrēsla un vienmuļais gājiens stiepās aizvien ilgāks, un es nespēju saprast, vai pagājušas vien desmit divdesmit minūtes vai arī aizritējušas vairākas stundas. Par laimi, uz manu jautājumu jau itin drīz tika sniegta atbilde. Brīdī, kad sāku domāt par to, cik daudz laika paies, līdz nokļūsim galā, Maimi pēkšņi apstājās un norādīja uz priekšu. Saspringti centos saklausīt visas iespējamās skaņas šahtā, kas man šķita neparastas (jāsaka, ka tādu šeit bija lielākā daļa). Sadzirdēju to, kā, gaisam vibrējot un viegli dūcot, uz mūsu pusi pārvietojas kāds nenosakāms priekšmets. Acīmredzot airobots. Rudmate pavicināja roku un notupās. Abi ar Kaoru izdarījām tāpat. Interesanti: vai šāda darbība palīdzēs acīgajam robotam mūs neievērot?
Aizdomājos par tā uzdevumu un secināju: ja airobotam ir jāpārbauda augšējās caurules un vadi, tad tas darīs tikai to un lejā nelūkosies. Pēc viņa nāks kāds cits, kas pārbaudīs šahtas apakšu. Jācer, ka starplaikā mums izdosies tikt tālāk. Nopratu, ka mums ir laika ierobežojums, kurā jānokļūst līdz mazajam tunelim, un pa to jau bez liekām problēmām mēs varētu tikt līdz mērķim. Es vismaz cerēju, ka problēmas beigsies (vai samazināsies) līdz ar nokļūšanu sānejā. Nupat es sāku nožēlot, ka biju tik maz studējusi tehnoloģijas un pilsētas attīstību, tad, iespējams, es par šīm lietām zinātu daudz vairāk, lai gan zināšanas ne vienmēr atbrīvo no bailēm patiesībā lielākajā daļā gadījumu tās ir tikai traucēklis, tāpēc ka tu pārāk labi saproti, ar ko tev ir darīšana.
Zumēšana, kas nāca no airobota, aizvien tuvojās, un jau pēc pavisam īsa mirkļa no ejas stūra iznira maza, tumša iekārta. Lielumā un formā tā neatšķīrās no miniatūra lidojoša šķīvja. Pustumsā skaidri varēja saskatīt to, kā spīd airobota lampa, kuras stari pārvietojās tam līdzi, apgaismojot tuneļa griestus. Ik pa brīdim ierīce apstājās, lai tuvāk apskatītu kādu kabeli, vadu vai cauruli, pielidoja pie sadales kastes, iespīdinot gaismu tur. Tupēju, cenzdamās nekustēties, un vēroju airobota mērķtiecīgo lidojumu. No sirds lūdzos, lai mums izdodas pasprukt garām šim mazulim nepamanītiem.
Ilgi airobots neaizkavējās. Izskatījās, ka neko labošanas vērtu ierīce neatrada, tāpēc pamazām sāka attālināties. Maimi lēnām piecēlās un, pamājusi, lai mēs darām tāpat, atsāka gājienu, šoreiz vēl jo vairāk uzmanoties no tā, lai netiktu radīts pārāk skaļš soļu troksnis. Jāatzīst, meitenei tas izdevās ļoti labi. Daudz prasmīgāk nekā mums ar Kaoru.
Pavisam drīz nokļuvām vietā, kur lielā šahta sazarojās trīs virzienos. Rudmate palūkojās pa labi, droši vien pārliecinoties, vai nav bīstami turp doties. Nogājām aptuveni pāris desmitu soļu un nonācām pie vēl viena sazarojuma, kur divas lielākās šahtas veda pa labi un taisni. Interesanti, cik daudz to šeit bija un kā citi cilvēki neapmaldījās šajā labirintā (ja vien vispār cilvēki te mēdza uzturēties)?
Maimi apstājās un norādīja pa kreisi. Tur, pavisam šaura, stiepās vēl viena eja. Meitene iegāja tajā, mēs pakaļ viņai. Nospriedu, ka masīvākas miesas būves cilvēkam būtu visai sarežģīti izkļūt cauri šaurajam kabeļu gaitenim. Iedomājos: ja radīsies iespēja, labprāt apjautātos rudmatei par šīm ejām un to, cik bieži meitene tās izmanto un cik labi pārzina.
Uz augšu! manas pārdomas negaidīti pārtrauca čuksts. Palūkojos augšup. Tur pa šauru strēlīti, kas varētu atgādināt plaisu griestos, lejā tunelī iespiedās gaismiņa. Sapratu, ka otrā galā kāds ver vaļā lūku. Maimi uzkāpa pirmā un tad palīdzēja uzrāpties arī man un Kaoru. Bijām nokļuvuši galamērķī.
Atradāmies nelielā, pilnīgi tukšā telpā. Fakts, ka pazemes šahta veda uz šādu vietu, mani nedaudz izbrīnīja. Sākumā nodomāju, ka būsim nokļuvuši uz ielas. Kamēr aiz manis laukā rāpās Kaoru, es izmantoju izdevību papētīt Maimi "mājas". Istabā nebija nevienas mēbeles. Sienas izskatījās pelēkas un drūmas, neremontētas kopš sendienām. Grīda biezas putekļu kārtas klāta, izņemot lūkas atrašanās vietu un vairākus pēdu nospiedumus visapkārt. Neviena loga. Telpu vāji apgaismoja veca lampa, kas no ieplaisājušajiem griestiem karājās garā vadā. Noskurinājos, iedomājoties, kādos apstākļos jādzīvo tiem cilvēkiem, kas regulāri uzturējās rūpnīcu rajonā.
Telpā bez manis, pārinieka un Maimi atradās vēl viens cilvēks, kura seju biju redzējusi neskaidrajā hologrāfiskajā attēlā. Uzlūkojot mūs ar skeptisku skatienu, jauneklis ierunājās:
- Sveicināta, Maimi. Šie tad ari būtu tie… ciemiņi, kurus solīji atvest sev līdzi? viņš jautāja. Realitātē viņa balss izklausījās nedaudz citāda nekā Maimi aparātā, taču tai nebija zudusi maigā pieskaņa. Šoreiz, par laimi, tā neradīja manī savādās izjūtas. Sāku prātot, vai izdosies pierast pie krasajām atšķirībām starp rudmates un puiša runas veidu. Kamēr jauneklis kaut ko apsprieda ar Maimi (sarunā necentos īpaši ieklausīties, jo neizskatījās, ka meitene stāstītu ko svarīgu, vien kaut kādus sīkumus par iepriekš veikto ceļojumu), izmantoju izdevību, lai viņu nopētītu. Puisis bija garš, tievs. Spēcīgām rokām. Ieapaļu seju, izteiktiem vaigu kauliem. Kad viņš runāja, vaigos iegūlās vieglas bedrītes, kas lika domāt, ka puiša smaids varētu būt ļoti simpātisks. Viņam bija gaiši, īsi mati.
Kad abi beidza sarunāties (tas gan vairāk izklausījās pēc jaunekļa monologa, jo meitene atbildēja visai skopi), jaunieši pagriezās pret mani. Pati brīnos, taču es spēju izturēt puiša skatienu un krietnu bridi lūkojos tieši viņa zilajās, dzidrajās acīs. Pienācis man klāt, gaišmatis pastiepa pretī roku un pasmaidot nosauca savu vārdu.
- Esmu Rens.
Pieklājīgi paspiedu puiša roku. Tā bija raupja. Varēja just, ka Rens ir darījis pietiekami daudz fiziska darba, uz ko norādīja arī puiša spēcīgā miesas būve. Šķita, ka jaunekļa personība ir pilnīgs pretstats meitenei, gaišmatis likās atvērts un ļoti pozitīvs. Viņš sasveicinājās ar Kaoru tā, it kā abi būtu pazīstami vismaz vairākus gadus. Pašķielēju uz Maimi: meitene nu bija vēl neapmierinātāka kā iepriekš.
- Kādēļ tu izrādi lieku laipnību šiem cilvēkiem? viņa burkšķēja, pagriežoties, lai dotos uz izeju.
- Tu taču pati sacīji, ka tie ir mūsu ciemiņi, un pret tādiem ir jāizturas pieklājīgi, puisis atgādināja. Meitene nopūtās un, ejot laukā, nočukstēja kaut ko līdzīgu: Vēl varēji piedāvāt viņiem tēju un kūciņu.
- Neņemiet viņu galvā. Rens atmeta ar roku un dāvāja mums vēl vienu no saviem dāsnajiem smaidiem. Sapratu, ka ar šo puisi spētu viegli saprasties ikviens, kurš to vēlētos.
- Es zinu, ka tā nav gluži mana darīšana, taču… iesāku, īsti nezinot, kādos vārdos man būtu jāizsaka sava doma, …vai Maimi vienmēr ir tik… nespēju pabeigt teikumu.