- Depresīva? jauneklis piedāvāja teikuma beigas manā vietā. Piekrītoši pamāju, tas šķita piemērotākais apzīmējums tam, ko biju vēlējusies teikt.
- Nē, šodien viņa ir salīdzinoši labā garastāvoklī, puisis sacīja.
- Negribētos satikt viņu sliktā dienā, Kaoru nomurmināja.
Rens iesmējās. Līdz ar šiem smiekliem daļa manu raižu pagaisa. Likās, ka tik ļoti vairs neuztraucos. Ticēju, ka drīzumā visu izdosies nokārtot.
- Kāpēc jūs esat šeit? Biju paguvusi izplest cerību spārnus, kad sajutu īstenības ciešās ķetnas velkam mani atpakaļ pie zemes. Rena balss tonis bija mainījies. Nu jauneklis izklausījās ļoti nopietns, viņa balsī vairs nebija ne miņas no maiguma.
- Man… mums ir jārunā ar Kaito, izspiedu. Cerēju, ka ar to pietiks, jo nevēlējos šobrīd ieslīgt garos situācijas skaidrojumos. Šķiet, ka jauneklis to nojauta, jo vairāk neko nejautāja, vien norādīja uz izeju no istabas, nosakot:
- Nāciet man līdzi!
Izgājām šaurā, garenā telpā un nonācām tādās kā krustcelēs pie trim gaiteņiem. Pelēkas sienas ar tumšiem pelējuma traipiem lika noskurināties riebumā. Vienīgie gaismas avoti bija trīs apputējušas lampas; tās atradās katra gaiteņa galā un, kā man likās, turējās pie griestiem ar brīnuma palīdzību, jo vads, kas savienoja spuldzes ar elektrības padevi, bija visai tieviņš un trausls. Par laimi, ilgi šeit uzkavēties nenācās, jo Rens mūs pieveda pie nelielām koka durvīm. Viņš tās atvēra un pakāpās malā, ielaižot mūs iekšā. Jauneklis bija ne tikai draudzīgs, bet šķita ari labi audzināts, tas iepriecināja un lika domāt, ka rūpnīcu rajona cilvēki ir tikpat dažādi kā pārējā pilsētā.
Iegāju istabā un uzreiz to atpazinu tā pati telpa, kur iepazinos ar savādajiem cilvēkiem, kuri acīmredzot te mitinājās slepenībā. Vienā istabas sānā atradās durvis, kuras iepriekš nebiju pamanījusi. Šoreiz satraukums nebija tik liels. Kaoru arī izskatījās krietni labāk nekā pirmajā reizē.
Visu telpā esošo skatieni momentāni pievērsās mums. Sajutos nedaudz neomulīgi, jo uz mani lūkojās pieci cilvēki, viena no viņiem bija Maimi. Nez kāpēc sāku sarkt.
Esi sveicināta, Suzuki Airī san. Esi sveikts, Tiama Kaoru kun, mūs abus uzrunāja pazīstama balss tas
pats vecākā gadagājuma vīrietis, kuru satikām pirmoreiz. Kaito, kā šodien uzzināju. Nezinot, ko lai īsti atbild, mulsi pamāju ar galvu un klusi atņēmu sveicienu.
- Labdien.
- Ja vien tu tā uzskati, Kaito atteica. Apjukusi vēlējos jautāt, ko viņš ar šo frāzi ir domājis, taču jau nākamajā brīdī šis jautājums kļuva pilnībā lieks, jo Kaito pats uz to atbildēja. Ja tu uzskati, ka šodiena ir laba, tad jā, labdien tev arī.
Viņš tik tikko jaušami pasmaidīja.
- Cik sapratu no Maimi stāstītā, jūs abi vēlaties runāt ar mani? Kaito uzreiz ķērās pie lietas, visticamāk, lai netērētu laiku. Piekrītoši pamāju.
- Jā gan, atzinu.
- Tad es lūgšu pārējos atstāt telpu, vīrietis pieprasīja. Viens otrs ar klusu kurnēšanu, cits neizdvešot ne skaņas, lēnām devās man garām uz durvīm. Kad tās bija aizvērušās, Kaito ar rokas mājienu aicināja mūs apsēsties.
- Stāstiet. Lūgums visos sīkumos un bez izskaistināšanas. Tieši un precīzi. Neko lieku, viņš piekodināja. Pamāju un dziļi ievilku elpu, gatavojoties jau otro reizi neilgā laika periodā atstāstīt notikumus: atgriezties divu dienu nesenā pagātnē un sākt visu no nelaimīgā brīža, kad aizgulējos un gandrīz nokavēju (nē, labi, patiesībā tiešām nokavēju) darbu. Neskaidru iemeslu dēļ man šķita: tieši tādēļ, ka piecēlos par 300 sekundēm vēlāk, mani kopš tā rīta pastāvīgi vajā dažādas neveiksmes.
Sēdēju uz vecā, saplēstā dīvāna pašas maliņas un gurdeni blenzu grīdā. Ja vien es piespiestos, iespējams, būtu paspējusi saskaitīt vairākus tūkstošus putekļu kamolu. Dēļi daudzviet bija ieplaisājuši. Centos pierast pie gaisotnes, kas valdīja visapkārt, taču tas izrādījās grūtāk, nekā gribējās, jo īpaši tādēļ, ka telpā pēc manas un Kaito sarunas ilgu laiku sīca nomācošs klusums. Vīrietis bija ļoti nopietni noklausījies manu vēstījumu un nu jau vairākas minūtes izskatījās iegrimis dziļos prātojumos likās gandrīz neiespējami atsaukt viņu atpakaļ īstenībā. Gaidīju, ka pēc garajām pārdomām Kaito spēs nākt klajā ar kādu ļoti īsu atbildi, kas atrisinās visas manas problēmas, taču nojautu arī, ka tik vienkārši vairs nekas manā dzīvē nenotiks.
Noklepojies Kaito pagrieza galvu uz manu pusi. Vīrieša seja pauda nožēlu.
- Man jums abiem ir jāatvainojas, lai gan būtībā tas īsti nav mans pienākums, viņš sacīja pieceļoties. Neko sīkāk nepaskaidrojis, Kaito pameta telpu. Kaoru neizpratnē blisināja acis un, pieliecies man klāt, klusi nočukstēja:
- Klau, tu domā, ka mēs esam rīkojušies pareizi?
-Jā. Pamāju ar galvu. Un, pat ja bija kāda labāka
izeja no šīs situācijas, tad tu esi nokavējis to bridi, kad varēji man to ieteikt. Ja, no rīta pamostoties vai pēc tam, kad biju izskaidrojusi mūsu situāciju Maimi, pat tajā brīdī, kad jau līdu ārā no tuneļa, vēl bija neliela iespēja atkāpties, mesties atpakaļ atgriezties ierastajā dzīvē un pakļauties Nironas noteiktajai bezierunu kārtībai, tad no tā mirkļa, kad ienācu šajā telpā un uzsāku sarunu ar Kaito, neatgriezeniski izdzēsu visus ceļus un takas uz savu iepriekšējo pasauli.
- Es tiešām ceru, ka viss kaut kad veiksmīgi nokārtosies, Kaoru noburkšķēja.
- Cerēsim, grūtsirdīgi atbildēju. Varbūt bija pienācis pēdējais laiks sākt ticēt pasakainiem brīnumiem un paļauties uz to, ka viss būs kārtībā?
Durvis atkal atvērās. Kaito ienāca istabā, taču viņš vairs nebija viens.
- Lūk, šī ir tā persona, kurai būtu jāizsaka patiesā atvainošanās, vīrietis smaidīdams sacīja un pakāpās atpakaļ, nenolaižot no mums savu acu vērīgo skatienu.
Vispirms, uzlūkojot Kaito biedru, prātam cauri izskrēja vairākas fantastiskas idejas, kuras visas atdūrās pret milzīgu un biezu realitātes nolieguma sienu. Tas nebija un nebija iespējams! Pielēcu kājās, izberzēju acis, paskatījos uz apstulbušo Kaoru, kurš, likās, bija zaudējis jebkādas kustību un runas spējas.
- Sveicināta, Airī, sveicināts, Kaoru, ierunājās otrais vīrietis. Dzirdot viņa balsi, kas tik ļoti atbilda tēlam manā priekšā, neatsaucos sveicienam, bet sāku pamazām izstrādāt iespējamos variantus tam, kā tas, kas te patlaban notika, ir iespējams.
Manā priekšā absolūti dzīvs un, kā izskatījās, arī pie labas veselības un pašsajūtas atradās par mirušu izziņotais, pirms vienas dienas atomos sadalītais un apbedītais Dzīves Telpas Labiekārtošanas kantora priekšnieks Akusei Kotagami.