- Tātad? Drošībnieks pievērsās man. Jūs esat Suzuki Airī jaunkundze? Vienīgais šobrīd uz vietas esošais vecākais darbinieks? vīrietis jautāja. Piekrītoši pamāju.
- Darbu uzsākāt nesen. Turpināt mācības vidusskolā. Jau atkal piekrītoši pamāju. Vīrietis lasīja piezīmju bloka monitorā tālāk:
- Strādājat ar vidēju produktivitāti, saņemat darba stāžam un vietai atbilstošu algu, esat kārtīgs sabiedrības pilsonis. Jūsu māte un tēvs darbojas valdībai piederošā firmā. Visu šo laiku esat ieradusies darbā ar regulāru precizitāti. Arī šorīt. Reģistrators norāda, ka pārkāpāt ēkas slieksni tieši pusastoņos. Drošībnieks atrāva acis no datiem un paskatījās uz mani. Jutu, kā elpa un sirdspuksti nedaudz paātrinās. Šorīt es taču biju aizgulējušies un nokavēju darbu. Kā gan mani varēja reģistrēt laicīgi? Vīrieša skatiens atkal nolaidās, lai nolasītu piezīmju blokā mirguļojošo informāciju.
- Turpmākā dienas kārtība bija šāda: devāties laukā no ēkas pulksten 8.15, lai nogādātu Laikmetīgās mākslas muzejam datu nesēju, jo nedarbojās pārsūtītājs. Darbinieks aizvēra ziņojumu, mehāniska balss paziņoja "Ziņojuma beigas", uņ iekārta vīrieša rokās izslēdzās. Specdienesta divīzijas darbinieks gaidīja atbildi. Diemžēl to vien varēju, kā stāvēt un blenzt uz iztaujātāju.
Parasti es savu domu gājienu mēdzu raksturot kā mudžekli, kamolu, ar kuru tikko spēlējies kaķis un tajā sapinies. Tam, kas notika manā galvā tobrīd, apraksta vienkārši nav. Jau kuro reizi vienas dienas laikā šķita, ka pasaule sagrūst pār mani. Viss sašūpojās. Acu priekšā ieraudzīju tikko kā lasīto pēdējo ziņu: "Lūdzu!!" Šķiet, uz mirkli aizturēju elpu, jo, kad atkal to ievilku, plaušās sāpīgi iedzēla.
- Lūdzu.
Klusībā nolamāju sevi un nodūru galvu, lēni, negribīgi pamājot. Nespēju vairs uzlūkot drošībnieku, nespēju melot, skatoties cilvēkam acīs.
- Tas būtu viss, noteica vīrietis un, nesakot vairs ne vārda, devās pie sava transportlīdzekļa.
Es sabruku turpat uz ietves.
Jau ilgāk par stundu gulēju uz muguras, nespēdama aizmigt. Vienaldzīgi vēroju griestus un to, kā pikseļotas zvaigznes lēni dejoja pa ekrāna virsmu. Istaba slīga puskrēslā. Priecājos, ka klusums negriež ausīs. Fonā šalkoja ūdens skaņas, tās ļāva atslābināties. Vismaz parasti. Šovakar šķita, ka nekas nepalīdzēs nomierināties. Centos iekārtoties ērti, taču visu laiku kaut kas traucēja vai nu spilvens likās par cietu, vai arī kļuva par karstu. Jau divas reizes biju piecēlusies, lai pavēlētu ieslēgt un atkal izslēgt gaisa ventilāciju.
Zināju, ka aizmigt neizdosies, taču stūrgalvīgi turējos pie šīs vēlmes, kā vakuumā peldošs cilvēks turas pie eksistences apziņas. Domāju: ja izdosies pagulēt, tad atmiņas par šodienu izgaisīs.
Varbūt notikušais ir vienkārši slikts sapnis? Varbūt, no rīta pieceļoties, izrādīsies, ka nekas nav noticis, ka manu darba ēku neuzspridzināja nezināmi ļaundari, ka es nesameloju drošībniekam pirmo reizi savā mūžā, ka neviens nezināmais nav sūtījis man ziņu. Un priekšpusdiena, kuru biju aizvadījusi rūpniecības rajonā, šķitīs tāla, nekad neeksistējusi pagātne.
Prātā murdēja daudz dažādu drudžainu domu. Ķermeņa stāvokļa noteicējs bioaparātā bieži pīkstēja, norādot gan uz paaugstinātu asinsspiedienu, gan uz paātrinātu sirdsdarbību un pulsu. Galva dunēja. Acis sūrstēja. Muguru durstīja sīkas adatiņas, jo nebiju mainījusi savu pozu jau ilgāku laiku, taču, vienalga, negrasījos to darīt. Tā vietā spītīgi turpināju blenzt griestos, it kā tur spētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem, par kuriem kādreiz ir interesējušās inteliģentas būtnes.
Prātoju par to, kādēļ māte ar mani nav sazinājusies. Brīnījos, ka viņa nav vēl pa galvu pa kaklu atsteigusies pie manis, vēloties izdibināt visu, kas šodien notika, bet ne jau tādēļ, ka būtu uztraukusies par mani, bet gan tādēļ, ka noteikti bija šokā par sistēmā pieļautajām nekārtībām, ja viņa jautātu, ko gan es teiktu? Patiesību? No domas par atzīšanos, ka pirmo reizi mūžā esmu samelojusi svarīgam valdības drošības dienesta pārstāvim, aukstas tirpas skrēja pāri kaklam, mugurai, rokām. Pēdējos piecus gadus mēs ar māti sarunājāmies reti, viņa vienmēr bija ļoti aizņemta, tāpat kā tēvs. Suzuki Majuko ir ļoti lojāla Nironas pilsone, ievēro ikvienu likumu, un viņas lietderības koeficients ir 35. Šeit jāpiemin tas, ka gada beigās cilvēkus, kuru centība un strādīgums ļoti daudz ir devis pilsētas attīstībai, nominēja balvai. Mana māte tika uzaicināta uz šo pasākumu katru reizi, un tikpat konstanti jau veselu desmitgadi viņa šo balvu nav saņēmusi. Savādi, taču agrāk es neaizdomājos par to, cik vārgas bija kļuvušas mūsu ģimenes saites. Tā gan notika gandrīz ar visām ģimenēm Nironā. Kļūstot pieaugušiem, mums pašiem jāsāk rūpēties par sevi. Par spīti tam, ka pie dzīves vienatnē biju vairāk vai mazāk pieradusi, reizumis pienāca tādi vakari kā šis, kad es vēlējos būt maza meitene, kas saritinās mātei klēpī, kamēr viņa stāsta vakara pasaku par brīnumainām zemēm un drosmīgiem cilvēkiem, kas dodas briesmu pilnos piedzīvojumos. Māte bērnībā tā nedarīja bieži, atceros vien dažas reizes, kad viņa kaut kam tādam piekrita, tieši tādēļ es šīs atmiņas glabāju kā vislielāko dārgumu, ticēdama, ka vēl ilgi atcerēšos viņas saldo smaržu un apburošo smaidu.
Kārtējais dūriens mugurā. Beidzot sāpes bija mani uzveikušas, un es gurdeni pieslējos sēdus. Paņēmu spilvenu un atbalstījos pret vēso sienu. Skatiens pievērsās uz galda zibošā Simo spilgtajiem rādītājiem, kas vēstīja, cik ir pulkstenis un pēc cik stundām sāksies jauna diena, kā arī to, ka Nironas pilsoņiem beidzot ir iespēja savā īpašumā saņemt revolucionāru izgudrojumu traipu iztīrīšanai no darba drēbēm. Pēdējais, ko manas acis uztvēra, bija jaunākās komunikāciju iekārtas reklāma. "Iegādājies, neatpaliec no labākajiem draugiem un darba kolēģiem esi moderns!" Garos un plašos vārdos tika aprakstīti visi ierīces plusi, no kuriem prātā gan saglabājās tikai viens (jo pārējais paslīdēja garām kā nebijis) universālā pretielaušanās sistēma.
Sažņaudzu spilvenu un piespiedos tam cieši klāt, it kā tas spētu glābt no visām problēmām. Kurš būtu varējis piekļūt manam kodam un to izmainīt tā, lai reģistratori nepiefiksētu manu ierašanos rūpnīcu rajonā? Kāpēc es meloju drošībniekam, uzticoties trakai ziņai no nepazīstama svešinieka?
"Pie zvaigžņu putekļiem, Airī, kur ir tavs saprāts?"
Sparīgi un strauji papurināju galvu un lēnām noslīdēju gar sienu atpakaļ guļus pozīcijā. Griestu piedāvātā panorāma nule pagājušajās pāris minūtēs nebija mainījusies. Ievilku elpu un pagriezos uz kreisā sāna. Aizvēru acis. Pirmo reizi mūžā jutos tik ļoti nelāgi.
Varbūt tomēr mest mieru sevis urdīšanai? Varētu izdarīt ko lietderīgu, nevis truli gulēt un izturēties kā tikko pa resno zarnu iznākušām dārzeņu atliekām.
Kad jau grasījos pagriezties uz otriem sāniem, apsverot ģeniālo ideju celties augšā un turpināt iepriekš iesākto nekā nedarīšanu, izdzirdēju klusu pīkstienu. Uz mazā naktsgaldiņa iegaismojās datu pārnēsātājs. Parādījās hologramma, kurā kāda meitene, kam teorētiski būtu jāizskatās pēc manis, smaidot sacīja: "Jums ir pienākusi jauna ziņa. Vai vēlaties to izlasīt vai arī noklausīsieties? Varbūt atliksiet ziņas izpēti uz vēlāku laiku?"
Atkal pieslējos sēdus, pastiepos, paņēmu mazo ierīci un atvēru balss ziņu. "Ziņa no Kaoru. Tu guli? Ziņas beigas."