— Ak, viņa nudien nesaprot, kāpēc vajadzētu būt! Fanija atkārtoja, kā uzrunādama neredzamu klausītāju aiz Linainas kreisā pleca. Tad piepeši mainīja toni. Nē, nopietni! Es tiešām domāju, ka tev vajadzētu uzmanīties. Tā ir tik drausmīgi slikta forma — bezgalīgi turpināt ar vienu vienīgu vīrieti. Četrdesmit vai trīsdesmit piecu gadu vecumā tas vēl nebūtu tik ļauni. Bet tavā vecumā, Linaina! Nē, tas nudien nekur neder. Un tu zini, cik stingri IAD iebilst pret jebko intensīvu vai ilgstošu. Četri mēneši ar Henriju Fosteru bez neviena cita vīrieša — kā viņš noskaistos, ja uzzinātu…
***
Iztēlojieties ūdeni caurulē zem spiediena! Viņi iztēlojās. Es to vienā vietā pārduršu, Pārraugs sacīja. Kas par strūklu!
Viņš to pārdūra divdesmit vietās. Parādījās divdesmit sīku strūklaciņu.
"Manu bērniņ! Manu bērniņ!…"
"Māt!" Ārprāts ir lipīgs.
"Mans mīļais, mans vienīgais, dārgais, dārgais…"
Māte, monogāmija, iemīlēšanās. Augstu šļācas strūklaka; spēcīga un putaina ir nevaldāmā šalts. Dziņai ir tikai viena izeja. Mans mīļais, mans bērniņš. Nav nekāds brīnums, ka šie nabaga aizvēsturiskie ļautiņi bijuši traki, ļauni un nelaimīgi. Viņu pasaule neļāva viņiem uztvert visu viegli, neļāva būt saprātīgiem, krietniem, laimīgiem. Mātes un mīļākie, aizliegumi, kuriem viņi nebija radināti pakļauties, kārdinājumi un vientulībā ciestie sirdsapziņas pārmetumi, neskaitāmās slimības un nebeidzamās, izolējošās sāpes, neziņa un nabadzība — tas viss piespieda viņus spēcīgi just. Un. pārdzīvodami spēcīgas jūtas (spēcīgas, turklāt vēl vientulībā, bezcerīgi individuālā izolācijā), — kā gan viņi varēja būt stabili?
***
— Protams, nav nekādas vajadzības no viņa atteikties. Reizēm vienkārši pārguli ar kādu citu, un viss. Viņš taču guļ ar citām meitenēm, vai ne?
Linaina to apstiprināja.
— Skaidrs, ka guļ. Henrijs Fosters ir caur un cauri džentlmenis — vienmēr korekts. Un prātā jāpatur arī direktors. Tu jau zini, cik viņš ir dedzīgs…
Linaina pamāja. Šopēcpusdien viņš man papliķēja pa dibenu.
— Redzi nu! Fanija triumfēja. Tas liecina, ko atbalsta viņš. Sabiedrisko normu stingru ievērošanu.
***
— Stabilitāte, Pārraugs sacīja, stabilitāte. Bez sociālās stabilitātes nav civilizācijas. Bez individuālās stabilitātes nav sociālās stabilitātes. Viņa balss skanēja kā bazūne. Klausoties viņi jutās lielāki, siltāki.
Mašīna griežas, griežas, un tai jāturpina griezties — mūžīgi. Tās apstāšanās nozīmētu nāvi. Tūkstoš miljoni rušinājās pa zemes garozu. Riteņi sāka griezties. Pēc simt piecdesmit gadiem viņu bija divi tūkstoši miljonu. Apturiet visus riteņus. Pēc simt piecdesmit nedēļām atkal būs atlikuši tikai tūkstoš miljoni; tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu būs nomiruši badā.
Riteņiem jāgriežas nemitīgi, taču tie nevar griezties neapkopti. Jābūt cilvēkiem, kas tos kopj. cilvēkiem, tik stingriem kā riteņi uz asīm, saprātīgiem cilvēkiem, paklausīgiem cilvēkiem, stabiliem un apmierinātiem.
Klaigādami: "Manu bērniņ, manu māmiņ, mana vienīgā, vienīgā mīla!" — vaidēdami: "Mans grēks, mans briesmīgais Dievs!"— brēkdami sāpēs, murminādami drudzī, apraudādami vecumu un nabadzību — kā gan viņi varētu kopt riteņus? Un, ja viņi nespēj kopt riteņus… Tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu līķus būtu grūti apbedīt vai sadedzināt.
* * *
— Un galu galā, Fanijas balss skanēja lūdzoši, — ja tev būs viens divi vīrieši bez Henrija, tas nebūs nekas sāpīgs vai nepatīkams. Tu taču saproti, tāpēc tev derētu būt mazliet brīvākai seksa ziņā…
***
— Stabilitāte, Pārraugs uzsvēra, stabilitāte. Pirmā un pēdējā nepieciešamība. — Stabilitāte. Tāpēc pastāv viss šis.
Ar rokas mājienu viņš norādīja uz dārziem, uz lielo Apstrādes centra ēku, uz kailajiem bērniem, kuri slēpās krūmos vai skraidelēja pa zālieniem.
***
Linaina nogrozīja galvu. Nezin kāpēc, viņa domīgi ierunājās, seksuālā brīvība mani pēdējā laikā vilina maz. Ir brīži, kad to negribas. Vai tev tā nav gadījies, Fanij?
Fanija līdzjūtīgi un saprotoši pamāja. Bet ir jāpapūlas, viņa pamācoši sacīja. ir jāpiedalās spēlē. Galu galā ikviens pieder ikvienam.
— Jā, ikviens pieder ikvienam, Linaina gausi atkārtoja, nopūtās un mirkli klusēja: tad saņēma Fanijas roku un viegli paspieda to. — Tev ir pilnīga taisnība. Fanij. Kā parasti. Es papūlēšos.
***
Aizturēta dziņa iziet no krastiem, un plūdi ir jūtas, plūdi ir kaisle, plūdi ir pat ārprāts: tas atkarīgs no straumes stipruma, no aizsprosta augstuma un izturības. Neaizturēta straume pa norādītam gultnēm rāmi ieplūst rimtā labklājībā. (Embrijs ir izsalcis; asins aizstājēja sūknis diendienā bez mitas veic astoņsimt apgriezienu minūtē. Izlietais bērns kliedz; tūdaļ parādās aukle ar ārējās sekrēcijas pudeli rokā. Jūtas uzglūn laika sprīdī starp vēlmi un tās piepildījumu. Saīsiniet šo laika sprīdi, nojauciet visus vecos, nevajadzīgos aizsprostus!)
— Laimīgie zēni! Pārraugs sacīja. Ir ieguldītas visas pūles, lai padarītu jūsu dzīvi emocionāli vieglu — lai, ciktāl tas iespējams, pasargātu jūs no jebkādām emocijām.
Fords savā vadībā, IAD nomurmināja. Un pasaulē viss kārtībā.
***
— Linaina Krauna? Henrijs Fosters teica, atbalsodams Predestinatora asistenta jautājumu un vilkdams ciet savu bikšu rāvējslēdzēju. — Ak, viņa ir lieliska meitene! Brīnišķīgi pneimatiska. Brīnos, ka vēl neesi viņu dabūjis.
— Pats nesaprotu, kā tas gadījies, Predestinatora asistents sacīja. — To es noteikti izdarīšu. Pirmajā izdevīgajā brīdī.
***
Savā vietā ģērbtuves ejas pretējā pusē Bernards Markss dzirdēja viņu sarunu un nobālēja.
***
Un. taisnību sakot, Linaina teica, man sāk mazmazdrusciņ apnikt tas, ka ik dienu man ir tikai Henrijs vien, Henrijs vien. Viņa uzvilka zeķi kreisajā kājā. Vai tu pazīsti Bernardu Marksu? viņa jautāja tonī, kura pārmērīgā nevērība bija acīm redzami mākslota.
Fanija izskatījās satrūkusies. — Tu taču nedomā…
Kāpēc ne? Bernards ir alfa plus. Turklāt viņš aicina mani braucienā uz kādu no Mežoņu rezervātiem. Man vienmēr ir gribējies apskatīt Mežoņu rezervātu.
— Bet viņa reputācija?
— Kas man daļas par viņa reputāciju!
— Stāsta, ka viņam nepatīkot šķēršļu golfs.
— Stāsta, stāsta, Linaina viņu izmēdīja.
— Pie tam lielāko daļu laika viņš pavada viens — vienatnē. Fanijas balsī ieskanējās šausmas.
— Nu, kopā ar mani viņš vairs nebūs vienatnē. Un vispār, kāpēc cilvēki pret viņu tik pretīgi izturas? Manuprāt, viņš ir ļoti jauks. Viņa pasmaidīja savā nodabā; cik nejēdzīgi bikli viņa bija izturējusies! Gandrīz baidījusies — it kā viņa būtu Pasaules Pārraugs, bet viņš — gamma mīnus mehāniķis.
* * *
— Padomājiet paši par savu dzīvi! Mustafa Monds sacīja. Vai kāds no jums jelkad ir sastapies ar nepārvaramu šķērsli?
Par atbildi uz šo jautājumu iestājās noliedzošs klusums.
— Vai kāds nojums ir bijis spiests nodzīvot ilgu laika posmu starp vēlmes rašanos un tās piepildījumu?
— Nu… viens no zēniem iesāka un aprāvās.
— Runā vien! IAD mudināja. Neliec viņa fordībai gaidīt!
— Reiz man nācās gadrīz četras nedēļas gaidīt, līdz meitene, kuru es gribēju, bija ar mieru man ļauties.
— Un tāpēc tu juti spēcīgas emocijas?
— Drausmīgas.
— Drausmīgas, tieši tā. Pārraugs noteica. Mūsu senči bija tik stulbi un tuvredzīgi, ka tad, kad ieradās pirmie reformisti un piedāvājās atbrīvot viņus no šīm drausmīgajām emocijām, viņi par to negribēja ne dzirdēt.