— Un otrdienās un piektdienās to vēl arvien apgaismo ar starmešiem? Linaina pamāja vēlreiz. Tas skaistais, sārtais stikla tornis! Nabaga Linda aizvērtām acīm atgāza galvu un ekstātiski apcerēja krāšņo atmiņas tēlu. Un upe naktī. viņa nočukstēja. No cieši aizvērto plakstu apakšas gausi ritēja lielas asaras. Un vakarā — atgriešanās ar helikopteru no Stoukpodžas! Un tad karsta vanna ar vibrovakuuma masāžu… Bet šeit! Viņa dziļi ievilka elpu, papurināja galvu, atvēra acis, pāris reižu nošņaukājās, tad ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja tos tunikas stērbelē. Ak. lūdzama, atvainojiet! viņa noteica, pamanījusi Linainas nevilšo pretīguma grimasi. Man nevajadzēja tā darīt. Atvainojiet! Bet ko lai dara, ja mutautu nav? Atceros, kā mani kaitināja visa šī netīrība, kur itin nekas nav aseptisks. Kad mani atveda uz šejieni, man galvā bija drausmīga brūce. Jūs nevarat iedomāties, ko visu viņi lika tai virsū. Mēslus, vienkārši mēslus. "Civilizācija ir sterilizācija," es mēdzu viņiem sacīt. "Streptokokiem pāri T, duša visu izārstē," itin kā viņi būtu bērni, bet viņi, protams, nenieka nesaprata. Un kā lai viņi spētu saprast? Un beigās es laikam pieradu. Turklāt — kā gan ir iespējams saglabāt tīrību, ja karstais ūdens nemaz nav ievilkts? Un paskatieties uz šīm drēbēm! Šī drausmīgā vilna jau nav acetāts. Tā ir sasodīti izturīga. Un, kad tā saplīst, to vajag lāpīt. Bet es esmu beta; es strādāju Apaugļošanas telpā; neviens nekad nebija man to mācījis. Tā nebija mana darīšana. Pie tam lāpīt drēbes taču bija nepareizi. Ja tās cauras, met tās ārā un pērc jaunas. "Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas". Vai tad ne? Lāpīšana ir antisociāla. Bet šeit viss ir citādi. Tas ir tāpat kā dzīvot kopā ar trakajiem. Viss, ko viņi dara, ir tīrais neprāts. Viņa paskatījās apkārt; ieraudzīja, ka Džons un Bernards ir izgājuši laukā un staigā šurpu turpu pa putekļiem un drazām mājas ārpusē; tomēr viņa konfidenciāli pieklusināja balsi un, kamēr Linaina saspringa un atrāvās, pieliecās viņai tik tuvu klāt, ka matiņus uz Linainas kakla sakustināja smirdīgā embrionālās indes dvaka. Piemēram, Linda aizsmakusi čukstēja, piemēram, tas, kā viņi te cits citu dabū. Ārprātīgi, es jums teikšu, pilnīgi ārprātīgi! Ikviens pieder ikvienam citam — vai ne? Vai ne? viņa tincināja, raustīdama Linainu aiz piedurknes. Linaina novērsusies pamāja, izpūta elpu, ko bija aizturējusi, un iedrošinājās ieelpot vēlreiz — salīdzinoši tīru gaisu. Redziet, šeit, sieviete turpināja, šeit tiek uzskatīts, ka neviens nedrīkst piederēt vairāk kā vienam cilvēkam. Un. ja tu dabū cilvēkus parastajā veidā, tad pārējie domā, ka tu esi samaitāta un antisociāla. Viņi tevi ienīst un nicina. Reiz ieradās bars sieviešu un sacēla traci, jo viņu vīrieši nāca pie manis ciemos. Nu, un kāpēc ne? Un tad viņas metās man virsū… Nē, tas bija pārāk šausmigi. Nespēju jums to izstāstīt. Linda aizklāja seju ar plaukstām un notrīcēja. Šejienietes ir tik naidīgas! Ārprātīgas, ārprātīgas un nežēlīgas. Un viņas, protams, neko nezina par Maltusa noteikumiem vai pudelēm, vai izliešanu, vai par kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc viņas nemitīgi dzemdē bērnus — gluži kā suņi. Tas ir gaužām riebīgi. Un, ja iedomājas, ka es… Ak Ford, Ford, Ford! Un tomēr Džons man bija liels mierinājums. Nezinu, ko būtu iesākusi bez viņa. Kaut arī viņš tik ļoti satraucās, tiklīdz kāds vīrietis… Pat agrā bērnībā. Reiz (bet tad jau viņš bija lielāks) viņš mēģināja nogalināt nabaga Vaihusivu — vai varbūt Popē? — tikai tāpēc, ka es viņu reizēm dabūju. Jo man neizdevās Džonam ieskaidrot, ka tieši tā jārīkojas civilizētiem cilvēkiem. Man šķiet, ārprāts ir lipīgs. Liekas. Džonam tas ir piemeties no indiāņiem. Jo, protams, viņš daudz laika pavadīja kopā ar tiem. Kaut arī viņi pret Džonu izturējās tik drausmīgi un neļāva viņam darīt visu to, ko darīja citi puikas. Bet tas savā ziņā bija labi, jo tā rnan bija vieglāk viņu drusku apstrādāt, lai gan jums nav ne jausmas, cik tas ir grūti. Ir tik daudz kā tāda, ko es nezinu; agrāk tas man nebija jāzina. Piemēram, ja bērns tev jautā, kā darbojas helikopters vai kas radījis pasauli, — nu, ko lai atbild, ja esi beta un vienmēr esi strādājusi Apaugļošanas telpā? Ko lai atbild?
ASTOTĀ NODAĻA
Ārā, pa putekļu klājienu starp atkritumiem (kur tagad drūzmējās jau četri suņi), Bernards un Džons lēnām staigāja šurpu turpu.
— Man ir tik grūti apjēgt, rekonstruēt, Bernards sacīja. It kā mēs dzīvotu uz dažādām planētām, dažādos gadsimtos. Māte un visa šī netīrība, un dievi, un vecums, un slimības… Viņš nogrozīja galvu. Tas ir gandrīz neaptverami. Es to nekad nesapratīšu, ja jūs man neizskaidrosiet.
— Ko lai es izskaidroju?
— Visu šo. Viņš pamāja uz pueblo pusi. To. Un uz mazo mājiņu ciemata nomalē. Visu. Visu jūsu dzīvi.
— Bet ko lai tur saka?
— Sāciet no paša sākuma. Cik vien tālu atceraties.
— Cik vien tālu atceros. Džons sarauca pieri. Iestājās ilgs klusums.
Bija ļoti karsti. Viņi bija saēdušies daudz kukurūzas plāceņu un saldās kukurūzas. Linda teica: "Nāc gulēt, bērniņ!" Viņi kopā apgūlās lielajā gultā. "Padziedi!" Un Linda dziedāja. Dziedāja "Streptokokiem pāri T' un "Mazulīti, paliec sveiks, drīz jau tevi izliet steigs". Viņas balss dzisa un dzisa…
Atskanēja skaļš troksnis, un Džons uztrūkās no miega. Pie gultas stāvēja vīrietis, milzīgs, baismīgs. Viņš kaut ko pateica Lindai, un Linda smējās. Viņa bija uzvilkusi segu līdz zodam, bet vīrietis to norāva nost. Viņa mati bija kā divas melnas virves, ap roku skaista sudraba aproce ar ziliem akmentiņiem. Aproce Džonam patika; tomēr viņam bija baiclass="underline" viņš paslēpa sejiņu Lindai pie sāniem. Linda uzlika viņam uz pleca plaukstu, un viņš sajutās drošāk. Tajos svešajos vārdos, kurus viņš tik labi nesaprata, Linda teica vīrietim: "Ne jau Džona klātbūtnē." Vīrietis paskatījās uz viņu, tad atkal uz Lindu un klusu pateica dažus vārdus. Linda attrauca: "Nē." Bet vīrietis noliecās pār gultu pie Džona, viņa seja bija milzīga, briesmīga; matu melnās virves pieskārās segai. "Nē," Linda atkārtoja, un Džons juta. ka Lindas roka satver viņu ciešāk. "Nē, nē!" Taču vīrietis sagrāba Džonu aiz delma, un tas sāpēja. Viņš iekliedzās. Vīrietis izstiepa otru roku un uzrāva viņu augšā. Linda joprojām turēja viņu. sacīdama: "Nē, nē!" Vīrietis kaut ko īsi un dusmīgi pateica, un viņas rokas piepeši nozuda. "Linda, Linda!" Viņš spārdījās un locījās; bet vīrietis aiznesa viņu līdz durvīm, atvēra tās. nolika viņu uz grīdas otrās istabas vidū un aizgāja, aizvēris aiz sevis durvis. Džons piecēlās un metās pie durvīm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņš tik tikko spēja aizsniegt lielo koka krampi. Viņš to pacēla un grūda, bet durvis nevērās vaļā. "Linda!" viņš iekliedzās. Viņa neatsaucās.