— Jo zemāka kasta, misters Fosters teiea, — jo mazāka skābekļa deva. Pirmais orgāns, ko tas ietekmēja, bija galvas smadzenes. Pēc tam — skelets. Piegādājot septiņdesmit procentus no normālās skābekļa devas, radās punduri. Piegādājot mazāk nekā septiņdesmit procentu — bezacaini briesmoņi.
— No kuriem nav nekāda labuma, misters Fosters rezumēja.
— Toties (viņa balss kļuva konfidenciāla un dedzīga), — ja viņiem izdotos atklāt metodi, ar kuru saīsināt nobriešanas laiku, — kāds tas būtu triumfs, kādu labumu nestu Sabiedrībai!
— Padomājiet par zirgu!
Viņi padomāja.
Tas nobriest sešu gadu vecumā, bet zilonis — desmit gadu vecumā. Turpretī cilvēks trīspadsmit gadu vecumā vēl nav sasniedzis dzimumbriedumu un pilnīgi izaudzis ir tikai divdesmit gadu vecumā. Skaidrs, kā rodas šis aizkavētās attīstības auglis — cilvēciskais intelekts.
— Bet mums nav nekādas vajadzības, lai epsiloniem būtu cilvēcisks intelekts, misters Fosters ļoti taisnīgi piezīmēja.
Pēc tā nebija vajadzības, un tas arī neradās. Bet, lai gan epsilonu prāts bija nobriedis jau desmit gadu vecumā, viņu ķermenis līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam nebija gatavs darbam. Gari gadi liekā un veltīgi izšķiestā brieduma trūkumā. Ja fizisko attīstību varētu paātrināt tiktāl, lai tā noritētu tikpat strauji kā, piemēram, govij, — cik milzīgs ietaupījums tas būtu Kopienai!
— Milzīgs! studenti nočukstēja. Mistera Fostera degsme bija lipīga.
Viņš pievērsās tehniskam detaļām; runāja par nenormālo endokrīno koordināciju, kuras dēļ cilvēki auga tik gausi; postulēja, ka pie tā vainīga dīgļšūnu mutācija. Vai šīs digļšūnu mutācijas ietekmi varētu novērst? Vai, izmantojot piemērotu metodi, varētu panākt, lai atsevišķs epsilona embrijs atgriežas pie tādas pašas attīstības normas, kāda ir suņiem un govīm? Tā bija problēma. Turklāt neatrisināta.
Pilkingtons Mombasā bija radījis indivīdus, kuri četru gadu vecumā sasniedza dzimumbriedumu un sešarpus gadu vecumā bija pilnīgi izauguši. Zinātnes triumfs. Taču sociāli neizmantojams. Sešus gadus veci vīrieši un sievietes bija pārāk dumji, lai darītu kaut vai epsilonu darbu. Un šajā procesā vajadzēja sasniegt visu vai neko; vai nu modificēt neizdosies vispār, vai arī modifikācijai būs jāpakļauj viss. Viņi joprojām pūlējās atrast ideālo kompromisu starp divdesmit gadu veciem un sešus gadus veciem pieaugušajiem. Pagaidām bez sekmēm. Misters Fosters nopūtās un pašūpoja galvu.
Klejojumi pa tumšsarkano mijkrēsli bija noveduši viņus devītā plaukta simt septiņdesmitā metra apkaimē. Sākot ar šo vietu, devītais plaukts bija segts, un atlikušo ceļojumu pudeles turpināja pa sava veida tuneli, kurā vietumis vīdēja divus trīs metrus platas atveres.
— Karstumapstrāde, misters Fosters teica.
Karsti tuneļi mijās ar vēsiem tuneļiem. Vēsums apvienojās ar diskomfortu spēcīgu rentgenstaru veidā. Nonākot līdz izliešanas brīdim, šie embriji jau bija iemantojuši paniskas bailes no aukstuma. Viņi bija predestinēti emigrēt uz tropiem, kļūt par ogļračiem, acetātzīda vērpējiem un metāllējējiem. Vēlāk viņu prāts tika apstrādāts tā, lai tas atbalstītu ķermeņa sajūtu spriedumu. Mēs apstrādājam viņus tā, lai karstumā viņi justos lieliski, misters Fosters piezīmēja. Mūsu kolēģi augšstāvā iemācīs viņiem to dievināt.
— Un tas, direktors pamācoši piebilda, — tieši tas ir laimes un krietnuma noslēpums — ar patiku darīt to, kas tev jādara. Tas ir apstrādes mērķis: panākt, lai cilvēkiem patīk viņu neizbēgamā sociālā nolemtība.
Spraugā starp diviem tuneļiem kāda darbiniece saudzigi iegremdēja garu, smalku šļirces adatu garāmslidošās pudeles recekļainajā saturā. Studenti un viņu pavadoņi apstājās un klusēdami brīdi vēroja meiteni.
— Nu, Linaina, misters Fosters ierunājās, kad viņa pēdīgi izvilka adatu ārā un izslējās.
Meitene satrūkusies atskatījās. Bija redzams, ka par spīti visai ādas tuberkulozei un violetajām acīm viņa ir ļoti skaista.
— Henrij! Viņa veltīja misteram Fosteram sarkanu smaidu, atsedzot koraļļkrāsas zobu virkni.
— Burvīgi, burvīgi, nomurmināja direktors un, divas trīs reizes paplikšķinājis viņai pa dibenu, pretim saņēma visai godbijīgu smaidu.
— Ko tu tiem potē? misters Fosters jautāja visnotaļ profesionālā tonī.
— Ak, kā parasti, serumu pret vēdertīfu un miega slimību.
Tropu strādnieki sāk saņemt potes simt piecdesmitajā metrā, misters Fosters paskaidroja studentiem. Embrijiem vēl ir žaunas. Mēs imunizējarn šīs zivis pret nākamā cilvēka slimībām. Tad viņš atkal pievērsās Linainai. Pēcpusdien bez desmit piecos uz jumta, viņš sacīja, kā parasti.
— Burvīgi, atkal noteica direktors un, paplikšķinājis pēdējo reizi, sekoja pārējiem.
Desmitajā plauktā nākamās paaudzes ķīmijas rūpnīcu strādnieku rindām tika ietrenēta panesība pret svinu, kodīgo nātriju, darvu, hloru. Uz trešā plaukta tūkstoš simt metru robežu patlaban sasniedza pirmie no divsimt piecdesmit embrijiem — topošajiem raķešu inženieriem. īpašs mehānisms lika viņu tvertnēm nemitīgi rotēt. Lai uzlabotu viņu līdzsvara izjūtu, misters Fosters paskaidroja. Veikt remontu raķetes ārpusē, karājoties gaisā, — tas ir visai kutelīgs pasākums. Mēs pagausinām cirkulāciju, kad viņi atrodas ar galvu augšup, tā ka viņi bezmaz nomirst badā, toties divkāršojam aizstājēja pieplūdi, kad viņi ir ar kājām gaisā. Viņi iemācās saistīt vēkšpēdību ar labsajūtu; patiesībā īsti laimīgi viņi jūtas tikai tad, kad stāv uz galvas.
— Un tagad, misters Fosters turpināja, — es vēlētos jums parādīt ļoti interesantu apstrādi, kas tiek veikta ar alfa plus intelektuāļiem. Piektajā plauktā mums ir liela grupa. Pirmā balkona līmeni! viņš uzsauca diviem puišiem, kas tobrīd kāpa lejup uz pirmo stāvu.
— Tie pašlaik ir apmēram pie deviņsimtā metra, viņš klāstīja. — Nav nemaz iespējams uzsākt lietderīgu intelektuālu apstrādi, pirms embriji nav zaudējuši asti. Sekojiet man!
— Taču, direktors bija ieskatījies pulkstenī. — Bez desmit trīs, — viņš sacīja. — Intelektuālajiem embrijiem diemžēl neatliks laika. Mums jādodas uz Bērnistabām, pirms bērni pamodušies no pēcpusdienas miega.
Misters Fosters jutās vīlies. Kaut vai ieskatīsimies Izliešanas telpā, viņš lūdzās.
Nu, lai notiek! Direktors iecietīgi pasmaidīja. Tikai ieskatīsimies.
OTRĀ NODAĻA
Misters Fosters tika atstāts Izliešanas telpā. IAD un viņa studenti iekāpa tuvākajā liftā un uzbrauca piektajā stāvā.
Bērnistabas. Neopavloviskās apstrādes telpas, vēstīja ziņojumu dēlis.
Direktors atvēra kādas durvis. Viņi iegāja plašā, tukšā telpā, ļoti gaišā un saulainā; visa dienvidpuses siena bija viens vienīgs logs. Pusducis kopēju, pēc noteikumiem ģērbušās baltās viskozes lina formastērpa biksēs un jakās, matus aseptiski paslēpušas zem baltām cepurītēm, pat laban lika garā rindā uz grīdas vāzes ar rozēm. Lielas vāzes, cieši piebāztas ar ziediem. Tūkstošiem ziedlapiņu, sulīgas un zīdaini gludas, gluži kā neskaitāmu mazu ķerubu vaidziņi, taču šai spilgtajā gaismā tie bija ne vien sārti un āriski ķerubi, bet arī starojoši ķīniski, arī meksikāniski, arī apoplektiski, jo pārlieku daudz pūtuši debesu bazūnes, arī bāli kā nāve, pēcnāves marmora baltumā.
Kopējas sastinga miera stājā, kad ienāca IAD.
— Izvietojiet grāmatas! viņš strupi noteica.
Kopējas klusēdamas paklausīja pavēlei. Starp rožu vāzēm tika kārtīgi izvietotas grāmatas — virtene bilžu grāmatu, katra aicinoši atvērta lappusē ar kāda dzīvnieka, zivs vai putna attēlu spilgtās krāsās.