— Tagad vediet iekšā bērnus!
Viņas izsteidzās no telpas un pēc pāris minūtēm atgriezās, katra stūma kaut ko līdzīgu augstam servējamam galdiņam, kam visi četri ar stiepju tīklu apvilktie plaukti bija pilni ar astoņus mēnešus veciem zīdaiņiem; tie visi bija vienādi uz mata (nepārprotami Bokanovska grupa), visi (jo viņu kasta bija delta) saģērbti haki krāsas drēbītēs.
— Nolieciet viņus uz grīdas!
Bērni tika izlādēti no plauktiem.
— Tagad pagrieziet viņus tā, lai viņi redz ziedus un grāmatas!
Līdzko pagriezti, bērni noklusa, tad sāka rāpot pretim spožo krāsu pušķiem, pretim attēliem, tik spilgtiem un mirdzošiem baltajās lapās. Kad viņi tam visam tuvojās, pēc islaicīga aptumsuma no mākoņiem izlīda saule. Rozes uzliesmoja kā spējā iekšējā kaislē; grāmatu vizošās lapas it kā pārpludināja jauna, dzija jēga. Rāpojošo mazuļu rindās atskanēja īsi sajūsmas spiedzieni, lalināšana un prieka vīteri.
Direktors saberzēja plaukstas. Lieliski! viņš noteica. Gandrīz vai tāds iespaids, ka tas noticis tīšām.
Žiglākie rāpotāji jau bija pie mērķa. Mazas rociņas nedroši sniedzās uz priekšu, skāra, tvēra, noraujot ziedlapas pārtapušajām rozēm, saņurcot grāmatu izgaismotās lapas. Direktors nogaidīja, līdz visi bija priecīgi ķērušies pie darba. Tad viņš sacīja: Skatieties uzmanīgi! Un, pacēlis roku, deva zīmi.
Galvenā kopēja, kas stāvēja pie vadības pults telpas viņā galā, nospieda mazu sviriņu.
Atskanēja spēcīgs sprādziens. Iegaudojās sirēna, kļūdama arvien spalgāka. Neprātīgi šķindēja trauksmes zvani.
Bērni satrūkās, sāka kliegt; viņu sejas izķēmoja šausmas.
Un tagad, direktors iesaucās (jo troksnis bija apdullinošs), tagad mēs pastiprināsim šo mācību ar vieglu elektrošoku.
Viņš atkal pamāja ar roku, un galvenā kopēja nospieda otru sviru. Bērnu kliedzieni pēkšņi mainīja toni. Asajos, krampjainajos brēcienos, ko viņi tagad izgrūda, bija kaut kas izmisīgs, gandrīz ārprātīgs. Mazie augumiņi locījās un saspringa: locekli kustējās grūdieniem, kā neredzamu stiepļu raustīti.
Mēs varam elektrizēt visu to grīdas joslu! direktors paskaidrodams auroja. Bet nu pietiks. Viņš deva zīmi kopējai.
Sprādzieni mitējās, zvani apklusa, sirēnas gaudas toni pa tonim noplaka līdz klusumam. Augumi, kas bija saspriegti locījušies, atslāba, un troksnis, kas bija izaudzis par ārprātīgu zīdaiņu elsām un brēcieniem, atkal pārvērtās par vienkāršu šausmu izraisītiem normāliem kliedzieniem.
— Piedāvājiet viņiem ziedus un grāmatas!
Kopējas paklausīja; taču bērni, tiklīdz ieraudzījuši rozes, tiklīdz uzmetuši acis spilgti krāsainajiem attēliem ar kaķīti un gailīti, un blējošām melnām aitiņām, izbīlī atsprāga nost; kliedzienu skaļums spēji auga.
— Vērojiet, direktors triumfējoši mudināja, vērojiet!
Grāmatas un skaļi trokšņi, ziedi un eleklrošoks —jau zīdaiņa prātā šie pāri tika kompromitējoši sasaistīti; un pēc divsimt tādām pašām vai līdzīgām mācībstundām tie nedalāmi saplūdīs vienā veselumā. Ko cilvēks savienojis, to daba nejaudā šķirt.
— Viņi izaugs, iemantojuši to, ko psihologi senāk mēdza dēvēt par "instinktīvu" nepatiku pret grāmatām un ziediem. Refleksi būs izstrādāti neatgriezeniski. Visu savu mūžu viņi būs pasargāti no grāmatām un botānikas. Direktors pievērsās kopējām. Vediet viņus prom!
Joprojām brēcošie haki krāsas mazuļi tika ielādēti savos servējamos galdiņos un aizripināti prom, atstādami aiz sevis skāba piena smaržu un bezgala tīkamu klusumu.
Viens no studentiem pacēla roku; lai gan viņš gluži labi saprata, kāpēc nedrīkst pieļaut, lai zemākās kastas pārstāvji izšķiež Kopienas laiku, lasot grāmatas, turklāt allaž pastāv risks, ka viņi var izlasīt kaut ko tādu, kas var nevēlami ietekmēt kādu no viņu refleksiem, tomēr… nūjā, viņš neizprata jautājumu par ziediem. Kāpēc nopūlēties, lai panāktu, ka deltas psiholoģiski necieš ziedus?
IAD pacietīgi paskaidroja. Panākt, lai bērni kliedz, ieraudzījuši rozi, vajadzēja augstās ekonomiskās politikas deļ. Nemaz ne tik sen (apmēram pirms gadsimta) gammas, deltas un epsiloni tika apstrādāti tā, lai viņiem patiktu ziedi — ziedi īpaši un daba vispār. Nolūks bija iedvest viņiem vēlmi katrā izdevīgā brīdī doties uz laukiem, tādējādi piespiežot viņus izmantot transporta pakalpojumus.
— Un vai viņi neizmantoja transporta pakalpojumus? students jautāja.
— Kā nu ne, visai daudz, IAD atbildēja. Toties viņi neizmantoja neko citu.
Viņš norādīja, ka prīmulām un ainavām piemīt viens liels trūkums: tās ir bezmaksas. Dabas mīlestība nedod darbu rūpnīcām. Tika nolemts likvidēt dabas mīlestību, vismaz zemākajām šķirām; likvidēt dabas mīlestību, bet ne tieksmi izmantot transporta pakalpojumus. Jo, bez šaubām, bija būtiski svarīgi, lai viņi turpinātu braukt uz laukiem, kaut arī nevarēja tos ciest. Transporta izmantošanai vajadzēja atrast labāku ekonomisku pamatojumu nekā vienkārša patika pret prīmulām un ainavām. Un šis pamatojums tika atrasts.
Mēs apstrādājam masas tā, lai tās ienīstu laukus, direktors sacīja. — Taču reizē mēs apstrādājam viņus tā, lai viņi aizrautos ar visiem brīvdabas sporta veidiem. Un vienlaikus mēs gādājam, lai visi brīvdabas sporta veidi būtu saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu. Tāpēc vajadzīgs elektrošoks.
— Skaidrs, students noteica un apklusa, apbrīnas pilns.
Brīdi valdīja klusums; tad direktors noklepojās un iesāka: Reiz sensenos laikos, kad Mūsu Fords vēl mājoja zemes virsū, dzīvoja mazs zēns, vārdā Rūbens Rabinovičs. Rūbena vecāki runāja poļu valodā. Direktors pārtrauca pats sevi: Cerams, jūs zināt, kas ir "poļu valoda"?
— Tā ir mirusi valoda.
— Tāpat kā franču un vācu. piemetināja cits students, uzbāzīgi izrādīdams savas zināšanas.
— Un kas ir "vecāki"? IAD noprasīja.
Iestājās neveikls klusums. Vairāki zēni nosarka. Viņi vēl nebija iemācījušies novilkt svarīgo, taču nereti gaužām smalko robežu starp neķītrību un tīro zinātni. Beidzot vienam pietika dūšas pacelt roku.
— Cilvēki senāk bija… Viņš sastomījās; vaigos saplūda asinis. Nu, viņi bija dzīvdzemdētāji.
— Pilnīgi pareizi. Direktors atzinīgi pamāja.
— Un, kad bērni tika izlieti…
— Piedzima, atskanēja labojums.
— Nu, tad viņi bija vecāki — tas ir, nejau bērni, protams; tie otrie. Nabaga zēns bija galīgi apmulsis.
Vārdu sakot, direktors rezumēja, vecāki bija tēvs un māte. Neķītrība, kas patiesībā bija zinātne, ar blīkšķi iekrita zēnu novērsto skatienu klusumā. Māte, viņš skaļi atkārtoja, nostiprinādams viņu apziņā šo zinātnes mācību; un, atzvilis krēslā, ar svinīgu nopietnību piebilda: Tie ir nepatīkami fakti; es to zinu. Tomēr nepatīkama ir lielākā daļa vēstures faktu.
Viņš atgriezās pie mazā Rūbena — pie mazā Rūbena, kura istabā tēvs un māte (blīkš, blīkš!) kādu vakaru nejauši bija atstājuši ieslēgtu radio.
("Jums jāpatur prātā, ka tajos rupjas dzīvdzemdētāju vairošanās laikos bērnus vienmēr audzināja vecāki, nevis Valsts Apstrādes centri.")
Kamēr bērns gulēja, pa radio piepeši sāka skanēt pārraide no Londonas; un nākamajā rītā, par milzīgu izbrīnu saviem blīkš un blīkš (drosmīgākie zēni centās sasmaidīties), mazais Rūbens pamodies vārdu pa vārdam atkārtoja garo priekšlasījumu, ko bija noturējis tas ērmīgais vecais rakstnieks ("viens no ļoti nedaudzajiem, kura darbiem bija ļauts nonākt arī līdz mums") Džordžs Bernards Šovs; saskaņā ar tradīciju, kuras pastāvēšanas fakts ir pilnīgi pierādīts, viņš runāja pats par savu ģenialitāti. Mazais Rūbens to atkārtoja, vaibstīdamies un ķiķinādams, un no priekšlasījuma, protams, neviens nesaprata nenieka, un viņi, nosprieduši, ka bērns pēkšņi zaudējis prātu, izsauca ārstu. Viņš, par laimi, saprata angliski, pazina iepriekšējā vakarā pārraidīto Šova lekciju, aptvēra notikušā nozīmi un šai sakarā nosūtīja vēstuli medicīnas presei.