'Tā tika atklāts princips, saskaņā ar kuru darbojas apmācība miegā jeb hipnopēdija." IAD ieturēja iespaidīgu pauzi.
Princips lika alklāts; taču vajadzēja paiet vēl daudziem, daudziem gadiem, līdz šis princips lika efektīvi izmantots.
Gadījums ar mazo Rubeņu notika tikai divdesmit trīs gadus pēc tam, kad tirgū nonāca Mūsu Forda pirmais T modelis. (Te direktors pārmeta sev pār pakrūti T zīmi, un visi studenti godbijīgi sekoja viņa paraugam.) Un tomēr…
Studenti skribelēja kā negudri. Hipnopēdija, pirmoreiz oficiāli izmantota AF 214. Kāpēc ne agrāk? Divi iemesli: a)…
Agrīnie eksperimentētāji, IAD sacīja, izraudzījās aplamu ceļu. Viņi domāja, ka hipnopēdiju var padarīt par intelektuālās izglītošanas līdzekli…
(Mazs puisēns iemidzis guļ uz labajiem sāniem, labā roka izstiepta, labā plauksta ļengani karājas pār gultas malu. No apaļa režģa kastes sānos skan klusa balss.
"Nīla ir garākā upe Āfrikā un otrā garākā no visām zemeslodes upēm. Lai gan Nīla nesasniedz Misisipi — Misūri garumu, baseina garuma ziņā tā pārspēj visas upes, jo tās baseins šķērso trīsdesmit piecus platuma grādus…"
Nākamajā rītā pie brokastgalda kāds jautā: "Tomij, vai tu zini, kura ir garākā upe Āfrikā?" Zēns papurina galvu. "Bet vai tu neatceries kaut ko tādu, kas sākas ar vārdiem: "Nila ir garākā…"?"
" N ī l a—i r—garākā—upe—Āfrikā—u n—otrā—garākā— no—visām—zemeslodes—upēm…" Vārdi plūda aizgūtnēm. "Lai—gan—Nīla—nesasniedz…"
"Nu. tad kura ir garākā upe Āfrikā?"
Acis tukšas. "Es nezinu."
"Nu Nīla tak, Tomij!"
"Nīla—ir—garākā—upe—Āfrikā—un—otrā…"
'Tad kura upe ir visgarākā, Tomij?"
Tomijs izplūst asarās. "Es nezinu," viņš gaudo.)
Tieši šīs gaudas, kā paskaidroja direktors, laupīja drosmi agrīnajiem pētniekiem. Eksperimenti tika izbeigti. Vairs neviens nemēģināja iemācīt bērniem miegā to, cik gara ir Nīla. Gluži pareizi. Nevar apgūt zinātni, nesaprotot, par ko tajā ir runa.
Citādi būtu, ja viņi būtu sākuši ar morālo izglītošanu. direktors turpināja, pa priekšu pārējiem dodamies uz durvju pusi. Studenti viņam sekoja, izmisīgi rakstīdami gan pa ceļam, gan braucot augšup ar liftu. Ar morālo izglītošanu, kura nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt racionāla.
Klusumu, klusumu. čukstēja skaļrunis, kad viņi izkāpa četrpadsmitajā stāvā. Klusumu, klusumu, ik pa brīdim nepagurdamas atkārtoja taurveidīgās mutes katrā gaitenī. Studenti un pat pats direktors automātiski sāka iet uz pirkstgaliem. Viņi, protams, bija alfas; bet pat alfas ir apstrādāti, kā pienākas. Klusumu, klusumu. Viss četrpadsmitā stāva gaiteņa gaiss šalkoja šai kategoriskajā imperatīvā.
Uz pirkstgaliem nogājuši piecdesmit jardu, viņi nonāca pie durvīm, kuras direktors vēra visai piesardzīgi. Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja aizslēģotas guļamzāles puskrēslā. Gar sienu rindā stāvēja astoņdesmit gultiņu. Skanēja viegla, vienmērīga elpa un nemitīga murmināšana, itin kā tālumā čukstētu ļoti klusas balsis.
Viņiem ienākot, piecēlās kopēja un nostājās miera stājā direktora priekšā.
Kāda lekcija notiek šodien? viņš jautāja.
Pirmās četrdesmit minūtes mums bija elementārais sekss, viņa atbildēja. Bet tagad programma ir pārslēgta uz elementāro šķiras apziņu.
Direktors lēnām soļoja gar nebeidzamo gultiņū rindu. Sārti, miegā atslābuši, rāmi elpodami, tajās gulēja astoņdesmit mazi zēni un meitenes. Zem katra spilvena skanēja čuksti. IAD apstājās un, noliecies pār vienu no mazajām gultiņām, uzmanīgi ieklausījās.
— Jūs sacījāt — elementārā šķiras apziņa? Lai to nedaudz skaļāk atkārto skaļrunis!
Telpas galā pie sienas vīdēja skaļrunis. Direktors piegāja pie tā un nospieda slēdzi.
…visi valkā zaļas drēbes, ierunājās klusa, taču ļoti skaidra balss, iesākot teikumu no vidus, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dumjiem, lai mācētu lasīt vai rakstīt. Turklāt viņi valkā melnas drēbes, un tā ir tik pretīga krāsa! Es tā priecājos, ka esmu beta!
Mirkli valdīja klusums; tad balss atsāka runāt.
— Alfas bērni valkā pelēkas drēbes. Viņi strādā daudz cītīgāk nekā mēs, jo ir briesmīgi gudri. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo man nav tik smagi jāstrādā. Un turklāt mēs esam daudz labāki par gammām un deltām. Gammas ir dumji. Viņi visi valkā zaļas drēbes, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dumjiem, lai mācētu…
Direktors atkal nospieda slēdzi. Balss apklusa. Tikai tās kuslais rēgs turpināja murmināt zem astoņdesmit spilveniem.
Pirms pamošanās viņi to dzirdēs vēl četrdesmit vai piecdesmit reižu; un tad vēlreiz ceturtdien, un tad vēlreiz sestdien. Simt divdesmit reižu trīsreiz nedēļā, trīsdesmit mēnešu ilgi. Pēc tam viņi pāriet pie augstāka līmeņa lekcijas.
— Rozes un elektrošoks, deltu haki krāsa un asafētidas dvesma — nedalāmi saplūduši kopā, pirms bērns iemācījies runāt. Taču bezvārdu apstrāde ir rupja un vispārīga; tā nespēj iedvest smalkākās atšķirības, nespēj ieaudzināt sarežģītākos uzvedības modeļus. Tam ir nepieciešami vārdi, taču vārdi bez pamatojuma. īsi sakot — hipnopēdija.
— Visu laiku dižākais moralizējošais un socializējošais spēks.
Studenti to pierakstīja savās mazajās burtnīciņās. Taisni no pirmavota.
Direktors atkal pieskārās slēdzim.
…ir briesmīgi gudri, teica klusā, glaimīgā, nenogurdināmā balss. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo…
Ne gluži kā ūdens pilieni, lai gan ir tiesa, ka ūdens var izdobt caurumus viscietākajā granītā; drīzāk kā šķidras zīmoglakas pilieni, kā pilieni, kas pielīp, veido garozu, savienojas ar to, uz kā uzkrīt, līdz galu galā visa klints ir viens vienīgs tumšsarkans kukurznis.
Līdz visbeidzot bērna saprāts šie norādījumi, un šo norādījumu summa ir bērna saprāts. Un ne tikai bērna saprāts. arī pieaugušā saprāts — visu mūžu. Saprāts, kas spriež, vēlas un lemj — un ir veidots no šiem norādījumiem. Bet visi šie norādījumi ir mūsu norādījumi! Uzvaras priekā direktors gandrīz kliedza. Valsts norādījumi! Viņš trieca ar dūri pa tuvāko galdu. –Tāpēc jāsecina…
Kāda skaņa lika viņam pagriezties.
— Ak Ford! viņš noteica citā tonī. Es esmu ņēmis un uzmodinājis bērnus.
TREŠA NODAĻA
Ārā, dārzā, patlaban bija rotaļu laiks. Siltajā jūnija saulītē seši vai septiņi simti mazu zēnu un meitenīšu, spalgi klaigājot, kaili skraidīja pa zālieniem vai spēlēja spēles ar bumbu, vai pa diviem trim klusēdami tupēja starp ziedošajiem krūmiem. Ziedēja rozes, krūmājā aizrautīgi pogoja divas lakstīgalas, liepu zaros nupat beidza kūkot dzeguze. Gaisu pildīja miegaina bišu un helikopteru dūkoņa.
Direktors un viņa studenti īsu brītiņu pakavējās, noraudzīdamies spēlē, ko sauca par Centrbēdzes bumbošanu. Divdesmit bērni aplī stāvēja ap hromēta tērauda torni. Bumba tika uzmesta torņa galā uz platformas, no kurienes ieripoja tornī, nokrita uz strauji rotējoša diska, tika izsviesta pa kādu no daudzajiem cilindriskajā apvalkā izgrieztajiem caurumiem un bija jānoķer.