— Savādi, apcerīgi ierunājās direktors, kad viņi devās prom. savādi, ja padomā, ka pat Mūsu Forda laikos vairums spēļu tika spēlētas tikai ar tādiem palīglīdzekļiem kā pāris bumbu, dažas nūjas un vēl varbūt tīkla gabals, iedomājieties. kāds neprāts ir atļaut cilvēkiem spēlēt sarežģītas spēles, kuras ne mazākajā mērā nepalielina patēriņu! Tas ir ārprāts! Mūsdienās Pārraugi neatļauj nevienu jaunu spēli, pirms nav pierādāms, ka tā prasa vismaz tikpat daudz palīglīdzekļu kā vissarežģītākās no jau esošajām spēlēm. Viņš aprāvās un norādīja ar roku. Cik burvīga grupiņa!
Mazā, zālainā ielokā starp kupliem Vidusjūras viršu puduriem divi bērni — gadus septiņus vecs puisēns un meitenīte, varbūt gadu vecāka par viņu, — bezgala nopietni un ar tik koncentrētu uzmanību kā zinātnieki, kas iegrimuši atklājuma grūtajā darbā, spēlēja elementāru seksuālu spēli.
Burvīgi, burvīgi! IAD sentimentāli atkārtoja.
Burvīgi, pieklājīgi piebalsoja studenti. Tomēr viņu smaidi bija visai augstprātīgi. No tamlīdzīgām bērnišķīgām izpriecām viņi bija atteikušies pārāk nesen, lai tagad spētu tajās noraudzīties bez zināma nicinājuma. Burvīgi? Bet tur jau niekojās tikai divi bērneļi, un viss. Tikai bērneļi.
Es allaž domāju. direktors turpināja tai pašā diezgan raudulīgajā tonī, taču viņu pārtrauca skaji brēcieni.
No netālā krūmāja iznāca kopēja, pie rokas vezdama mazu zēnu, kurš iedams vēkšķēja. Viņiem pa pēdām sekoja izbijusies meitenīte.
Kas noticis? direktors noprasīja.
Kopēja paraustīja plecus. Nekas sevišķs, viņa atbildēja. Tikai šis puika atsakās piedalīties parastajā erotiskajā spēlē. To es dažreiz biju ievērojusi jau agrāk. Un šodien atkal. Un nupat viņš saka brēkt…
Goda vārds, iejaucās izbijusies meitenīte, es negribēju nodarīt viņam pāri! Godavārds!
Protams, ka nē, mīlulīt, kopēja mierinoši teica. Un tāpēc, viņa turpināja, pievērsusies direktoram, es vedīšu viņu iekšā, pie Psiholoģijas direktora asistenta. Tikai lai noskaidrotu. vai nav nekādu noviržu no normas.
Pilnīgi pareizi, direktors sacīja. Vediet viņu iekšā. Tu, meitenīt, paliksi tepat, viņš piebilda, kad kopēja veda prom savu joprojām brēcošo audzēkni. Kā tevi sauc?
Pollija Trocka.
— Cik skaists vārds! direktors uzslavēja. Tagad skrien un pameklē citu zēnu, ar ko spēlēties!
Bērns iebrāzās krūmājā un nozuda skatienam.
Lielisks mazs radījums! direktors noteica, raudzīdamies viņai nopakaļ. Tad pievērsās studentiem. Tas, ko sacīšu jums tagad, varbūt šķitīs neticami. Jo, ja neesat pieraduši pie vēstures, vairums pagātnes faktu tiešam izklausās neticami.
Viņš izpauda satriecošo patiesību. Ļoti ilgu laiku pirms Mūsu Forda un pat dažu vēlāko paaudžu mūža garumā erotiskas rotaļas starp bērniem tika uzskatītas par nenormālām (atskanēja smieklu šaltis) un ne tikai par nenormālām, bet pat par amorālām (nē!) un tāpēc tika bargi aizliegtas.
Klausītāju sejās vīdēja pārsteiguma pilna neticība. Nabaga mazulīšiem neļāva izklaidēties? Viņi nespēja tam noticēt.
— Pat pusaudžiem, IAD sacīja, pat tādiem pusaudžiem kā jums…
— Tas nav iespējams!
— Atskaitot sīku, slepenu autoerotismu un homoseksualitāti, nebija atļauts pilnīgi nekas.
Nekas?
— Vairumā gadījumu līdz tam laikam, kad cilvēkiem apritēja divdesmit gadu.
Līdz divdesmit gadu vecumam? studenti atbalsoja skaļā neticības korī.
Līdz divdesmit gan, direktors atkārtoja. Es jau brīdināju, jums tas liksies neticami.
Bet kas notika? viņi jautāja. Kādi bija rezultāti?
— Rezultāti bija briesmīgi. Dialogu pēkšņi pārtrauca dobja, skanīga balss.
Viņi atskatījās. Grupas maliņā stāvēja svešinieks — vidēja auguma vīrietis ar melniem matiem, liku degunu, pilnīgām, sārtām lūpām, ļoti urbīgām un tumšām acīm. Briesmīgi, viņš atkārtoja.
Tobrīd IAD bija apsēdies uz viena no tērauda un gumijas soliņiem, kas ērtības labad bija izvietoti dārzos; bet, ieraudzījis svešinieku, viņš pietrūkās kājās un metās uz priekšu, izstiepis rokas, smaidīdams ar visiem zobiem, nevaldāmas sajūsmas pārņemts.
Pārraugs! Cik negaidīts prieks! Zēni, vai saprotat? Tas ir Pārraugs; tas ir viņa fordība Mustafa Monds!
***
Četrtūkstoš Centra telpās četrtūkstoš elektriskie pulksteņi reizē nosita ceturto stundu. Ar skaļruņu mutēm ierunājās bezmiesiskas balsis.
Galvenā dienas maiņa beidz darbu. Otrā dienas maiņa sāk darbu. Galvenā dienas maiņa beidz…
***
Liftā, pa ceļam uz ģērbtuvēm, Henrijs Fosters un Predestinācijas direktora asistents visai uzsvērti pagrieza muguru Bernardam Marksam no Psiholoģijas nodaļas, norobežojoties no viņa sliktās slavas.
***
Klusā mašīnu dūkoņa un tarkšķi joprojām virmoja Embriju noliktavas tumšsarkanajā gaisā. Maiņas nāca un gāja, viena seja ādas tuberkulozes krāsā nomainīja citu; majestātiski un mūžīgi — konveijeri rāpoja uz priekšu, nesdami savu kravu — nākotnes vīriešus un sievietes.
Linaina Krauna moži devās uz durvīm.
***
Viņa fordība Mustafa Monds! Studenti sveicināja, un acis viņiem gandrīz izsprāga no pieres. Mustafa Monds! Rietumeiropas Pastāvīgais Pārraugs! Viens no Desmit Pasaules Pārraugiem. Viens no Desmit… un viņš apsēdās uz soliņa līdzās IAD, viņš grasījās palikt, palikt, jā, un pat runāt ar viņiem… taisni no pirmavota. Taisni no paša Forda mutes.
No netālā krūmāja iznira divi garneļbrūni bērni, mirkli blenza viņos ar lielām, izbrīna pilnām acīm, tad atgriezās pie savām izklaidēm lapu pavēnī.
— Jūs visi atceraties, Pārraugs ierunājās spēcīgā, dobjā balsī, jūs, domājams, visi atceraties Mūsu Forda skaistos un iedvesmīgos vārdus: vēsture ir blēņas. Vēsture, viņš lēni atkārtoja, ir blēņas.
Viņš pavicināja roku; un šķita, it kā ar neredzamas spalvas vēzienu viņš būtu aizslaucījis plānu kārtiņu putekļu, un šie putekļi bija Harapa, haldiešu Ora; dažus zimekllīklus, un tie bija Tēbas un Babilona, un Knosa, un Mikēnas. Švīks, švīks — un kur palika Odisejs, kur palika ījabs, kur Jupiters, Gautama un Jēzus? Švīks — un antīkie traipi, ko dēvēja par Atēnām un Romu, par Jeruzalemi un Vidus valsti, — visi bija pazuduši. Švīks — vieta, kur atradusies Itālija, palika tukša. Švīks — katedrāles; švīks. švīks — karalis Līrs un Paskala "Domas". Švīks — Pasija; švīks — Rekviēms; švīks — simfonija; švīks…
***
Henrij, šovakar iesi uzjūtfilmu? jautāja Predestinatora asistents. Dzirdēju, ka jaunais gabals "Alhambrā" esot pirmklasīgs. Tur rādot vienu mīlas ainu uz lāčādas paklāja; stāsta, tā esot brinišķīga. Izjūtama katra lāčādas spalviņa. Satriecoši taustes efekti.
— Tāpēc jums nemāca vēsturi, Pārraugs teica. Bet nu ir pienācis laiks…
IAD uzmeta viņam nervozu skatienu. Klīda tak dīvainas baumas par to, ka Pārrauga kabineta seifā glabājoties vecas, aizliegtas grāmatas. Bībeles, dzeja — Fords vien zina, kas.
Mustafa Monds pārtvēra viņa trauksmaino skatienu, un viņa sārto lūpu kaktiņi ironiski notrīsēja.
Viss kārtībā, direktor, viņš sacīja ar tikko jaušamu izsmieklu balsī. Es viņus nesamaitāšu.
IAD pārņēma dziļš apjukums.
Tie, kuri jūtas nicināti, dara pareizi, izskatīdamies tā, it kā nicinātu citus. Smaids Bernarda Marksa sejā bija nicīgs. Ko tu neteiksi — katra lāčādas spalviņa!