Tie demonstratīvi izrauj mani no sutastērpa, kurā tikko bija mani ieģērbuši. Redzu sevi HK displejā virs laukuma, redzu, kā auklā ap kaklu karājas mana laulību saite. Izskatos jaunāks, smalkāks, nekā jūtos. Tic uzrauj mani augšā pa kāpnēm un noliec pār metāla kasti pie karātavām, kuru cilpā karājās mans tēvs. Nodrebu, kad tie piespiež mani pie aukstā tērauda un nostiprina rokas važās. Jūtu pātagu sintētiskās ādas smaržu, dzirdu, kā viens no virsBrigadieriem ieklepojas.
„Lai taisna tiesa tiek spriesta tagad un vienmēr,” nosaka Podžins.
Tad nāk cirtieni. Kopā četrdesmit astoņi. Tie nav maigi, pat ne tēvoča rokas raidītie. Tie nedrīkst būt tādi. Pātagas skaļi iekožas manā miesā un svešādi, asi švīkst, izliekdamās gaisā. Šausmu mūzika. Kad tuvojas beigas, tik tikko spēju kaut ko saskatīt. Samaņu zaudēju divkārt un, abas reizes pamostoties, iedomājos, vai I IK redzams mans mugurkauls.
Tā ir izrāde, viss ir viņu varas izrādīšana. Viņi ļauj skārdagalvam neglītajam Denam izturēties līdzjūtīgi, it kā tam būtu manis žēl. Viņš čukst man ausī uzmundrinošus vārdus pietiekami skaļi, lai tie būtu dzirdami kamerām. Kad manu muguru sagraizījis pēdējais cirtiens, viņš iejaucas, it kā apturētu nākamo sitienu. Bezapziņā man šķiet, ka Dens mani pasargājis. Esmu pateicīgs. Gribu viņu noskūpstīt. Viņš ir mans glābiņš. Tomēr zinu, ka savus četrdesmit astoņus esmu dabūjis.
Tad viņi velk mani sānis. Manas asinis paliek. Esmu drošs, ka kliedzu, drošs, ka sevi apkaunoju. Dzirdu, kā tie izved laukumā manu sievu.
„No taisnās tiesas neizbēgt pat jaunajiem un skaistajiem. Kārtību, taisnīgumu mēs saglabājam visās krāsās. Bez tiem mēs radītu anarhiju. Bez paklausības — haosu! Cilvēks sajauktos ar radiācijas pilnajiem Zemes pīšļiem. Viņš dzertu no piegānītajām jūrām. Mums jābūt vienotiem. Lai taisna tiesa tiek spriesta tagad un vienmēr.”
Raktuvju maģistra Podžina vārdi truli atsitas pret sienām.
Nevienu neskar tas, ka esmu sasists un asiņoju. Bet, kad uz karātavu paaugstinājuma tiek uzvilkta Ēo, atskan raudas. Atskan lāsti. Ēo ir skaista pat tagad, kad atņemta gaisma, ko viņā redzēju pirms trim dienām. Viņa ir eņģelis pat tagad, kad ierauga mani un ļauj asarām ritēt pār vaigiem.
Tas viss par mazu piedzīvojumu. Tas viss par nakti zem zvaigznēm kopā ar vīrieti, ko viņa mīl. Tomēr Ēo ir mierīga. Ja kaut kur ir bailes, tās ir manī, jo gaisā jūtu savādu noskaņu. Kad tie nogulda viņu pār auksto kasti, viņai uzmetas zosāda. Viņa saraujas. Es vēlos, kaut manas asinis būtu to labāk sasildījušas.
Kad tie sāk Ēo pērt, es cenšos neskatīties. Tomēr sāpīgāk ir viņu pamest vienu. Mūsu skatieni sastopas. Viņas acis mirdz kā rubīni, samiedzas ikreiz, kad pār muguru krīt pātaga. Drīz tas beigsies, mīļā. Drīz mēs atgriezīsimies atpakaļ dzīvē. Tikai izturi pātagas, un mēs visu atgūsim. Bet vai viņa maz spēj izturēt tik daudz cirtienu?
„Pārtrauciet to,” saku skārdagalvam, kurš stāv man blakus. „Beidziet!” Lūdzos. „Es darīšu jebko. Es paklausīšu. Es saņemšu viņas cirtienus. Tikai izbeidziet, jūs nolāpītie nelieši! Pārtrauciet!”
ArhiGubernators palūkojas lejā uz mani, bet viņa seja ir zeltīta, gluda un vienaldzīga. Neesmu nekas cits kā nolāpītākā no skudrām. Mans upuris viņu aizkustinās. Ja zemošos, ja metīšos ugunī mīlestības dēļ, viņš jutīs līdzi. Viņš apžēlos. Tā notiek stāstos.
„Ekselence, atdodiet viņas sodu man!” es lūdzos. „Lūdzu!” es lūdzos, jo redzu sievas acīs kaut ko šausminošu. Redzu, kā viņā noris cīņa, kamēr tie padara viņas muguru asiņainu. Redzu, kā viņā vairojas dusmas. Tam, kāpēc viņa nebaidās, ir iemesls.
„Nē! Nē! Nē!” lūdzos viņu. „Nē, Ēo! Lūdzu, nē!”
„Aizbāziet tam draņķim muti! Viņa balss griežas arhiGubernatoram ausīs,” pavēl Podžins. Bridžs iespiež man mutē akmeni. Es ristos un raudu.
Kad nošvīkst trīspadsmitais cirtiens, kamēr murminādams lūdzos, lai viņa to nedara, Ēo vēl pēdējo mirkli ielūkojas man acīs un uzsāk dziesmu. Tā ir klusa skaņa, skumja skaņa kā dziesma, ko čukst dziļās raktuves, kad vējš skrien caur pamestajām šahtām. Tā ir dziesma par sērīgām ilgām un nāvi, dziesma, kas ir aizliegta. Dziesma, ko pirms tam esmu dzirdējis tikai vienreiz.
Par šo tie viņu nogalinās.
Ēo balss ir maiga un patiesa, tikai viņa pati ir skaistāka par to. Tā atbalsojas pār Kopzemi un ceļas augstāk nekā pārpasaulīgs sirēnas sauciens. Pātagas apklust. VirsBrigadieri trīc. Atpazinuši vārdus, pat skārdagalvas skumji nogroza galvas. Tikai retajam patiešām patīk noskatīties, kā sadeg daile.
Podžins nokaunējies pamet skatu uz arhiGubernatoru Augustu, kurš zeltītos gravZābakos nolaižas, lai palūkotos tuvāk. Pie augstdzimušās pieres mirdz zīdainie mati. Augstie vaigu kauli ķer gaismas starus. Zelta acis pēta manu sievu, it kā tārpam tikko būtu izšķīlušies tauriņa spārni. Rēta uz vaiga ieliecas, kad viņš ierunājas varas piesātinātā balsī.
„Ļaujiet viņai dziedāt,” viņš saka Podžinam, pat necenzdamies slēpt savu interesi.
„Bet, mans kungs…”
„Nav cita dzīvnieka, kas no laba prāta mestos liesmās, kā tikai cilvēks. Izbaudi šo skatu. Vēlreiz tu ko tādu neredzēsi.” Savai operatoru brigādei: „Turpiniet ierakstu. Mēs rediģēsim daļas, kas šķitīs nepieņemamas.”
Viņa vārdi liek Ēo upurim izskatīties tik veltīgam.
Tomēr nekad viņa nebija šķitusi tik skaista kā tobrīd. Aukstas varas priekšā viņa ir uguns. Šī ir meitene, kas ar sarkaniem matiem dejoja piedūmotā tavernā. Ši ir meitene, kas uzvija laulību saiti no pašas matiem. Šī ir meitene, kas izvēlas' mirt nāves dziesmas dēļ.
Mana mīlā, mana mīlā,
Atceries raudas.
Kad pret ziedoņa debesi mira ziemas gaudas.
Tās dunēt dunēja,
Bet mēs sēklu grābām Un sējām dziesmu Viņu alkatības rāvā.
Un
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē, izkapti vēzē.
Lejā, ielejā,
Klau, pļāvējs dzied Stāstu par ziemas galu.
Mans dēls, mans dēls,
Atceries par važām,
Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām,
Mēs dunēt dunējām,
Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu, kurp sapņi tiecās.
Kad Eo balss beidzot notrīs un dziesmai aptrūkstas vārdu, zinu, ka viņa man ir zudusi. Viņa kļūst par kaut ko daudz svarīgāku; un viņai bija taisnība — es nesaprotu.
„Neparasta melodija. Bet vai tas ir viss, ko vari dot?” arhiGubernators vaicā, kad Ēo ir apklususi. Viņš lūkojas uz Ēo, bet runā skaļi, vērsdamies pie pūļa, pie tiem, kas skatīsies citās kolonijās. Viņa svīta vīpsnā par Ēo ieroci — dziesmu. Kas gan ir dziesma, tikai skaņas gaisā. Pret viņa varu tā ir bezpalīdzīga kā sērkociņš vētrā. Viņš mūs kaunina. „Vai kāds nojums vēlas piebiedroties viņai dziesmā? Es jūs lūdzu, drošsirdīgie sarkanie no…” Viņš pamet skatu uz asistentu, kurš mēmi pasaka priekšā vārdu. „… Likosas, ja vēlaties, tūlīt piebiedrojieties viņai!”
Tik tikko spēju paelpot ar akmeni mutē. Tas lauž man žokļus. Pār seju plūst asaras. Pūlī neatskan neviena balss. Redzu, kā māte trīc aiz niknuma. Kīrens pievelk tuvāk savu sieviņu. Nerols lūkojas zemē. Lorens šņukst. Viņi visi ir šeit, un visi klusē. Visi baidās.
„Kā redzat, ekselence, meitene savā degsmē ir gluži viena,” paziņo Podžins. Ēo skatās tikai uz mani. „Tas ir skaidrs, ka viņas viedoklis ir iespējams tikai kā šeit nepiederošai personai, atstumtajai. Varspējams, mums vajadzētu turpināt?”