„Jā,” nevērīgi atbild arhiGubernators. „Man ir tikšanās ar Arkosu. Pakariet rūsgano kuci, lai neturpina gaudot.”
6.MOCEKLE
Ēo dēļ nereaģēju. Es esmu dusmas. Es esmu naids. Viss. Tomēr neatrauju skatienu no viņas acīm pat tad, kad tie aizved viņu un apliek cilpu ap kaklu. Palūkojos augšup uz Bridžu, un viņš klusēdams izņem akmeni man no mutes. Mani zobi vairs nekad nebūs tādi kā agrāk. Skārdagalvas acīs riešas asaras. Novēršos no viņa un kā pusnemaņā klumburēju uz ešafota piekāji, lai mirstot Ēo varētu mani redzēt. Tā ir viņas izvēle. Būšu kopā ar viņu līdz pēdējam. Man trīc rokas. Pūlī aiz muguras atskan šņuksti.
„Pēdējie vārdi. Kam tu tos teiksi, pirms tiek izpildīts taisnās tiesas spriedums?” viņai vaicā Podžins. Kameru priekšā viņa balss ir līdzjūtības pilna.
Gatavojos izdzirdēt savu vārdu, tomēr tas neatskan. Ēo acis ne mirkli nenovēršas no manējām, bet viņa pasauc savu māsu. „Dīo.” Vārds notrīs gaisā. Tagad viņai ir bail. Es nereaģēju, kad pa ešafota kāpnēm uzkāpj Dīo; es nesaprotu, tomēr nebūšu greizsirdīgs. Galvenais neesmu es. Es viņu mīlu. Un viņa ir izvēlējusies. Es to nesaprotu, bet neļaušu viņai mirt, redzot kaut ko citu kā tikai manu mīlestību.
Neglītajam Dcnam jāpalīdz Dīo uzkāpt uz paaugstinājuma; pieliecoties pie māsas, viņas kājas ļogās, prāts ir aizmiglots. Lai kas tiek pateikts, es to nedzirdu; tomēr Dīo pasprūk vaids, kas vajās mani līdz mūža beigām. Viņa raudādama palūkojas uz mani. Ko mana sieva viņai pateica? Sievietes raud. Vīri slauka acis. Tiem nākas apdullināt Dīo, lai dabūtu viņu prom no māsas, bet meitene elsodama apķeras ap Ēo kājām.
ArhiGubernators pamāj, dodams komandu, lai gan viņam tas nerūp pat tik loti, lai noskatītos, kā Ēo tiek pakārta tāpat kā mans tēvs.
„Dzīvo kam augstākam,” viņa mēmi man saka. Ēo iebāž roku kabatā un izvelk no tās hemanti, ko es iedevu. Tā ir saņurcīta un plakana. Tad viņa skaļi uzsauc visiem sanākušajiem: „Saraujiet važas!”
Lūka zem viņas kājām atveras. Ēo krīt, un uz mirkli viņas mati viļņojas ap galvu kā sarkans zieds. Tad, meklēdamas atbalstu, viņas pēdas mētājas gaisā, viņa krīt. Aizspiežas viņas smalkais kakls. Acis atveras tik plaši. Ja vien es spētu viņu no tā izglābt! Ja vien es spētu viņu pasargāt, bet pasaule ir auksta un nežēlīga pret mani. Tā neliecas tā, kā es vēlētos. Es esmu vājš. Noskatos, kā mana sieva mirst, mana hemante izslīd viņai no pirkstiem. To visu ieraksta kameras. Pieskrienu un noskūpstu viņas potīti. Apskauju viņas kājas. Es neļaušu Ēo ciest.
Uz Marsa gravitācija nav diez ko liela. Tādēļ, lai pārlauztu kaklu, ir jārauj aiz kājām. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem.
Drīz vairs nav ne skaņas, nečīkst pat virve.
Mana sieviņa ir pārāk viegla.
Viņa bija tikai meitene.
Tad sākas Gaistošā izvadīšanas dziesma. Dūres pret krūtīm. Tūkstošiem. Ātras kā satraukti sirdspuksti. Lēnāk. Sitiens sekundē. Sitiens piecās. Katrā desmitajā. Tad vairs nekad. Sērojošais pūlis pašķīst kā putekļi no pavērtas saujas, ko iznēsā vecajos tuneļos kaucošie, dziļie vēji.
Un Zelta vīri, viņi aizlido prom.
Ēo tēvs, Lorens un Kīrens visu nakti sēž pie manām durvīm. Viņi saka, ka atnākuši, lai man būtu sabiedrība. Tomēr patiesībā viņi ir šeit, lai mani sargātu, lai neļautu man padarīt sev galu. Es gribu nomirt. Māte pārsien manas brūces ar zīdu, ko māsa Leanna nozagusi Tīklotavā.
„Nesaslapini nervu nukleīnus, citādi paliks rētas.”
Kas gan ir rētas? Cik tās ir maznozīmīgas. Ēo tās neredzēs, kāpēc lai man tās rūpētu? Viņa vairs nenoglāstīs man muguru. Viņa nekad nenoskūpstīs manas brūces.
Viņas vairs nav.
Guļu mūsu gultā uz muguras, lai justu sāpes un aizmirstu par savu sievu. Bet es nespēju aizmirst. Viņa joprojām tur karājas. No rīta iešu viņai garām pa ceļam uz raktuvēm. Drīz viņa sāks smirdēt un pūt. Mana skaistā sieva dega pārāk spilgti, lai dzīvotu ilgu mūžu. Joprojām jūtu rokās krakšķi, ar kādu pārlūza viņas kakls; tagad tās naktī trīc.
Manā guļamistabā ir eja, ko sen bērnībā izkašņāju iezī, lai varētu aizlavīties no mājām. Tagad to izmantoju. Dodos prom pa slepenu taku un veikli norāpjos lejā no mājām, lai mana ģimene nepamana, kā aizlavos blāvajā apgaismojumā.
Ciemā ir kluss. Klusumu traucē tikai HK, kas liek manai sievai mirt skaņu celiņa pavadījumā. Viņi gribējuši parādīt, cik bezjēdzīga ir nepaklausība. Un tas viņiem ir izdevies, tomēr ierakstā redzams vēl kas. Viņi rāda, kā mēs ar Eo tiekam nopērti, un atskaņo viņas dziesmu no sākuma līdz galam. Viņai mirstot, tie atskaņo to vēlreiz, kas, šķiet, ierakstam liek radīt pavisam citādu iespaidu. Pat tad, ja viņa nebūtu mana sieva, es redzu mocekli, jaunas meitenes skaisto dziesmu, ko aprāvusi nežēlīgu vīru raupjā virve.
Tad I IK pārraide uz vairākiem mirkļiem satumst. Tā nekad iepriekš nebija satumsusi. Parādās Oktāvija au Luna ar to pašu veco ziņu. Gandrīz šķiet, ka kāds sagrozījis pārraidi, jo milzīgajā ekrānā atkal uzzibsnī manas sievas seja.
„Saraujiet važas!” Ēo iesaucas. Tad viņa pagaist, ekrāns atkal ir tumšs. Tas čerkst. Attēls satumst. Viņa iesaucas vēlreiz. Atkal satumst. Iesākas parastā pārraide, ko vēl pēdējo reizi pārtrauc viņas kliedziens, un ir redzams, kā parauju viņas kājas. Tad viss pazūd pelēkā šņākoņā.
Pa ceļam uz Kopzemi ielas ir klusas. Drīz atgriezīsies naktsmaiņa. Tad dzirdu troksni un uz ielas manā priekšā iznāk kāds vīrietis. No ēnām uz mani glūn tēvocis. Virs viņa galvas karājas viena kaila spuldze, kas izgaismo apdilušo, sarkano kreklu un blašķi viņa rokā.
„Tu gan esi sava tēva dēls, mazais izdzimteni. Stulbs un iedomīgs.”
Rokas savelkas dūrēs. „Atnāci mani apturēt, tēvoci?”
Viņš kaut ko noņurd. „Nevarēju apturēt tavu tēvu, kad šis bija sadomājis sevi nolāpīti nogalināt. Un viņš bija nolāpīti labāks cilvēks nekā tu. Savaldīgāks.”
Speru soli uz priekšu. „Man tava atļauja nav vajadzīga.”
„Nē, tu sīkais čakar, nav gan.” Viņš izlaiž roku caur matiem. „Nedari gan to, ko esi nodomājis. Tas salauzīs tavu māti; tev varbūt liekas, ka viņa nezina, ka izlīdi ārā. Viņa zināja. Pati man pateica. Teica, ka grasies iet nomirt kā mans brālis, kā tavs skuķēns.”
„Ja māte būtu zinājusi, viņa būtu mani apturējusi.”
„Nē. Viņa ļauj mums, vīriem, pašiem pieļaut savas kļūdas. Tomēr ne jau šo tava meitene būtu gribējusi.”
Norādu uz tēvoci ar pirkstu. „Tu neko nezini! Ne nieka par to, ko viņa būtu gribējusi!” Ēo teica, ka es nespētu saprast, kāda jēga būt moceklim. Es viņai pierādīšu, ka saprotu.
„Labs ir,” viņš nosaka, paraustījis plecus. „Ja reiz tava galva ir pilna ar akmeņiem, vismaz paiešos tev līdzi.” Viņš iesmejas. „Mums, lambdām, gan patīk tā cilpa.”
Viņš pamet man savu blašķi, un es negribīgi soļoju viņam līdzās. „Zini, es mēģināju atrunāt tavu tēvu no viņa mazā protesta. Teicu viņam, ka vārdi un dejas ir tikpat vērti cik putekļi. Mēģināju uzvest viņu uz ceļa. Un es visu sačakarēju. Viņš nolika mani uz lāpstiņām.” Viņš lēni pamet gaisā labo āķi. „Dzīvē pienāk tāds brīdis, kad tu saproti, ka cilvēks ir ieņēmis kaut ko galvā un ka mēģināt viņu atrunāt nozīmē mēģināt viņu apvainot.”
Iedzeru no viņa blašķes un sniedzu to atpakaļ. Dzira garšo savādi un ir biezāka nekā parasti. Dīvaini. Viņš liek man izdzert blašķi tukšu.
„Esi ieņēmis kaut ko galvā?” viņš vaicā, ar pirkstu uzsizdams pa pieri. „Protams, ka esi. Es aizmirsu, ka mācīju tev dejot.”