„Stūrgalvīgs kā zemesčūska — vai tā tu teici?” klusi piebilstu, atļaudamies nedaudz pasmaidīt.
Brīdi klusēdams, eju līdzās tēvocim. Viņš uzliek roku man uz pleca. No krūtīm grib izlauzties elsas. Es tās noriju.
„Viņa mani pameta,” čukstu. „Vienkārši pameta mani.”
„Droši vien bija iemesls. Tas nebija nekāds muļķa skuķis.”
Ieejot Kopzemes laukumā, acīs sakāpj asaras. Tēvocis apskauj mani ar vienu roku un noskūpsta pakausi. Tas ir viss, ko viņš var piedāvāt. Sis vīrs nav radīts, lai izrādītu pieķeršanos. Viņa seja ir bāla un rēgaina. Trīsdesmit pieci gadi, bet jau tik vecs un noguris. Augšlūpu sakrunkojusi rēta. Biezajos matos sirmas šķipsnas.
„Nodod viņiem tur ielejā no manis sveicienus,” viņš saka man pie auss, bārdai asi skrāpējot kaklu. „Uzsauc maniem brāļiem tostu, sevišķi Dejotājam, un iedod manai sievai no manis buču.”
„Dejotājam?”
„Tu zināsi, kurš tas ir. Un, ja satiec opi un omi, pasaki, ka joprojām dejojam arī par viņiem. Ilgi viņi vairs nebūs vieni.” Tēvocis dodas prom, tad apstājas un nepagriezies saka: „Sarauj važas. Dzirdi?”
„Dzirdu.”
Viņš atstāj mani Kopzemes laukumā vienatnē ar manu pakārto sievu. Zinu, ka videonovērošanas kameras redz, kā uzkāpju līdz karātavām. Tās ir no metāla, tāpēc pakāpieni nečīkst. Viņa karājas kā lelle. Ēo seja ir bāla kā krīts, bet mati viegli šūpojas griestu ventilatoru gaisā.
Kad virve ir pārgriezta ar sirpjAsmeni, ko nozagu raktuvēs, saņemu tās spuraino galu un maigi nolaižu Ēo zemē. Ceļu sievu uz rokām, un mēs kopā dodamies prom no laukuma uz Tīklotavu. Tur naktsmaiņa atstrādā pēdējās stundas. Sievietes klusēdamas noskatās, kā nesu Ēo uz ventilācijas cauruli. Redzu tur savu māsu Leannu. Būdama 1dusa un slaida kā mana māte, viņa nolūkojas manī ar skarbām acīm, tomēr neko nepasāk. Neko nepasāk neviena no viņām. Viņas netenkos par to, kur atdusas mana sieva. Viņas to neatklās pat ne par šokolādi, kas tiek dota spiegiem. Trīs paaudžu laikā ir apglabātas tikai piecas dvēseles, un par to allaž kāds tiek pakārts.
Sis ir lielākais upuris mīlestības vārdā. Ēo klusais rckviēms.
Sievietes sāk raudāt un, man ejot garām, stiepj rokas, lai pieskartos Ēo sejai, lai pieskartos man, viņas palīdz atvērt ventilācijas lūku. Izvelku sieviņu cauri šaurajai metāla caurulei, lai aizvestu viņu uz vietu, kur mīlējāmies zem zvaigznēm, kur viņa stāstīja man par saviem nodomiem, bet
es neklausījos. Apskauju viņas nedzīvo ķermeni un ceru, ka viņas dvēsele redz, ka esmu vietā, kur mēs bijām laimīgi.
Izroku bedri kāda koka pakājē. Kad saņemu viņas plaukstu un noskūpstu laulības saiti, ar mūsu zemi nosmērētās rokas ir sarkanas kā viņas mati. Uzlieku hemantes zieda ārējās ziedlapas uz viņas sirds, bet iekšējās paņemu sev un piespiežu pie krūtīm. Tad noskūpstu Ēo lūpas un aproku viņu. Tomēr sāku elsot, pirms pagūstu pabeigt. Atsedzu viņas seju, noskūpstu vēlreiz un piespiežos viņai, līdz redzu, kā caur mākslīgo kupoljumtu aust sarkana saule. Šīs vietas krāsas griežas man acīs, un es nespēju apturēt asaras. Kad pieceļos, redzu, ka no viņas kabatas izspraucies mans pieres apsējs. Viņa man to izgatavoja, lai tas ņem manus sviedrus. Tagad dodu tam savas asaras un paņemu sev līdzi.
Kad esmu atgriezies ciemā, Kīrens iesit man pa seju. Lorens nespēja parunāt, bet Ēo tēvs sašļucis atspiežas pret sienu. Viņi domā, ka ir mani pievīluši. Dzirdu Ēo mātes raudas. Mana māte pagatavo man maltīti un neko nesaka. Es nejūtos labi. Grūti paelpot. Pavēlu ierodas Leanna, palīdz mammai, noskūpsta manu galvu, kamēr ēdu, un pakavējas pietiekami ilgi, lai sajustu manu matu smaržu. Ceļot ēdienu pie mutes, varu izmantot tikai vienu roku. Otru savās tulznainajās plaukstās tur māte. Viņa neskatās uz mani, bet gan uz to, it kā atcerētos laiku, kad tā bija maza un mīksta, un brīnītos, kā tā kļuvusi tik raupja.
Kolīdz pabeidzu maltīti, ierodas neglītais Dens. Kad tieku aizvilkts prom, māte nepieceļas no galda. Viņas skatiens paliek piekalts vietai, kur bija uzlikta mana plauksta. Šķiet, māte domā, ka tas nenotiks, ja viņa nepacels acis. Pat viņa nespēj izturēt visu.
Tie pakārs mani pirms ciemu sapulces deviņos no rīta. Nez kādēļ esmu apreibis. Sirds šķiet tāda savāda un lēna. Dzirdu, kā atbalsojas arhiGubernatora atbilde manai sievai.
„ Vai tas ir viss tavs spēks?”
Mana tauta dzied, mēs dejojam, mēs mīlam. Tas ir mūsu spēks. Bet mēs arī rokam. Un tad mirstam. Mēs reti varam izvēlēties, kāpēc. Šāda
izvēle dod varu. Tāda izvēle ir bijis mūsu vienīgais ierocis. Tomēr ar to nepietiek.
Viņi dod man manus pēdējos vārdus. Pasaucu Dīo. Viņas acis ir sasarkušas un uztūkušas. Viņa ir trausla būtne, nepavisam ne tāda kā māsa.
„Kādi bija Eo pēdējie vārdi?” es viņai prasu, lai gan mute kustas lēni un neveikli.
Viņa pār plecu pamet skatu uz māti, kas tomēr atnākusi, bet nu šūpo galvu. Viņas kaut ko man nesaka. Kaut ko tādu, ko negrib, lai zinu. Noslēpumu, ko patur pie sevis, lai gan man jāmirst.
„Viņa teica, ka mīl tevi.”
Es viņai neticu, bet pasmaidu un noskūpstu Dīo pieri. Vairāk jautājumu viņa neizturēs. Un man griežas galva. Grūti parunāt.
„Pateikšu viņai, ka liki nodot sveicienus.”
Es nedziedu. Esmu radīts citām lietām.
Mana nāve ir bezjēdzīga. Tā ir mīlestība.
Tomēr Eo bija taisnība, es to nesaprotu. Šī nav mana uzvara. Tas, ko daru, ir savtīgi. Viņa teica, lai dzīvoju kaut kā vairāk dēļ. Viņa gribēja, lai cīnos. Bet te nu es esmu un mirstu, par spīti viņas novēlējumam. Padodos sāpju dēļ.
Krītu izmisumā kā pašnāvnieki, kas aptvēruši savu muļķību.
Par vēlu.
Jūtu, kā zem kājām atveras durvis. Mans ķermenis krīt. Virve plēš manu kaklu. Iečīkstas mugurkauls. Gurnus dursta adatas. Kīrens sper soli uz priekšu. Tēvocis Nerols pagrūž viņu malā. Viņš piemiedz ar aci, pieskaras manām pēdām un parauj.
Es ceru, ka viņi mani neapglabās.
2.DAĻA ATDZIMIS
Ir svētki, kuru laikā nēsājam dēmonu maskas, lai atvairītu ļaunos garus no^ mūsu mirušajiem ielejā. Dēmonu sejās mirdz mulku zelts.
7 . LĀCARS
Nāvē nesatieku Ēo. Mana tauta tic, ka aizejot satiekam savus mīļos. Viņi gaida mūs zaļā ielejā, kur sprakšķ ugunskuri un gaisā biezē sautējumu smaržas. Tur ir ari Vecais ar norasojušu cepuri, kurš sargā ieleju un kopā ar mūsu ļaudīm gaida mūs uz akmens ceļa, gar kuru ganās aitas. Stāsta, ka migla tur ir svaiga un ziedi smaržo saldi, un tiem, kas tiek apbedīti, uz akmens ceļa ir vieglāks solis.
Bet es nesatieku savu mīļo. Neredzu ieleju. Neredzu neko, izņemot rēgainas gaismas tumsā. Jūtu spiedienu un kā jebkurš raktuvju strādnieks zinu, ka esmu aprakts zem zemes. Pasprūk mēms kliedziens. Mutē sabirst smiltis. Mani pārņem panika. Nespēju paelpot, nespēju pakustēties. Zeme mani skauj, līdz beidzot izrokos ārā, jūtu gaisu, lieliem malkiem dzeru skābekli, elsoju un spļauju zemi.
Pēc dažām minūtēm paceļu galvu no ceļiem. Esmu sakņupis uz zemes kādā vientuļā raktuvju ejā, vecā, sen pamestā tunelī, kas joprojām savienots ar ventilācijas sistēmu. Te ož pēc zemes. Pie mana kapa deg viena vienīga signāluguns, kas notraipa sienas ar savādām ēnām. Tā griežas acīs tāpat kā saule, kas ausa pār Ēo kapu.
Es neesmu miris.
Šī apjausma nāk pār mani vēlāk, nekā varētu gaidīt. Tomēr ap kaklu stiepjas asiņaina brūce tajā vietā, kur ādā bija iegriezusies virve. Pātagas atstātajās švīkās uz muguras ir saķepusi zeme.