„Ak tā.” Dejotājs maigi uzsmaida viņai. „Protams, kā gan citādi Arējs būtu varējis lūgt mūs riskēt un vest viņu šurp. Vai zini, kur ir „šurp”, Derov?”
„Tam nav nozīmes,” es nomurminu. Palūkojos visapkārt uz sienām, šiem vīriem, gaismām, kas viegli šūpojas caurvējā. Viss ir tik auksts, tik netīrs. „Nozīme ir tam, ka…” Nepabeidzu savu teikumu. Balsi aprauj doma par Eo. „Nozīme ir tam, ka jums no manis kaut ko vajag.”
«
„Jā, tam ir nozīme,” saka Dejotājs. Viņš uzliek plaukstu man uz pleca. „Tomēr tas var pagaidīt. Esmu pārsteigts, ka tu spēj nostāvēt. Tev uz muguras ir atvērušās brūces. Tev vajadzēs antibaku un ādas atjaunotāju, lai neveidotos rētas.”
„Rētām nav nozīmes,” es saku. Noskatos divās asins lāsēs, kas no krekla malas nopil uz grīdas. Brūces atkal atvērušās, kamēr līdu ārā no kapa. ,,Ēo ir… mirusi, ja?”
„Jā. Ir. Mēs nevarējām viņu izglābt, Derov.”
„Kāpēc ne?” vaicāju.
„Vienkārši nevarējām.”
„Kāpēc?” es atkārtoju. Nikni lūkojos viņā, skatos uz viņa sekotājiem un šņācu vārdu pa vārdam. „Mani jūs izglābāt. Būtu varējuši glābt viņu. Jums būtu vajadzējis viņu. Nolāpīto mocekli. Viņai tas viss rūpēja. Vai varbūt Arējam vajadzīgi tikai dēli, nevis meitas?”
„Tādu mocekļu mums ir vairāk nekā sajēgas,” žāvādamās novelk Harmonija.
Raujos uz priekšu kā čūska un sagrābju viņu aiz rīkles; sejā pulsē dusmu viļņi, līdz vairs nejūtu neko, izņemot asaras, kas sariesušās acīs. Ap mani vaidēdami tiek iedegti svilinātāji. Viens tiek triekts man pa skaustu. Jūtu tā auksto uzgali.
„Laid viņu vaļā!” kāds kliedz. „Tūlīt pat, puis’!”
Uzspļauju viņiem, vienreiz sakratu Harmoniju un nogrūžu viņu malā. Kampdama pēc gaisa, viņa sakņūp uz grīdas, bet, pēc mirkļa pieceļoties, viņas rokā jau uzzibsnī nazis.
Starp mums metas Dejotājs. „Pārtrauciet! Abi! Derov, lūdzu!” „Tavs meitietis bija sapņotāja, puis’.” Harmonija nospļaujas manā virzienā. „Tikpat nevērtīga kā liesma virs ūdens…”
„Harmonij, piever savu nolāpīto muti!” uzkliedz Dejotājs. „Aizvāciet tos nolādētos ieročus!” Svilinātāji apklust. Saspringtajā klusumā viņš
pieliecas tuvāk, lai ar mani aprunātos. Viņš pieklusina balsi. Es strauji elpoju. „Dcrov, mēs esam draugi. Es nespēju Arēja vietā atbildēt, kāpēc viņš nepalīdzēja mums izglābt tavu meiteni; es esmu tikai viena no viņa rokām. Es nespēju izdzēst sāpes. Nespēju atdot tev sievu. Bet, Derov, palūkojies uz mani! Paskaties uz mani, cllesnirēj!” Es paskatos. Tieši asinssarkanajās acīs. „Es daudz ko nevaru izdarīt. Tomēr varu sniegt tev taisnīgu atmaksu.”
Dejotājs pieiet pie Harmonijas un kaut ko čukst, droši vien saka, ka mums jābūt draugiem. Mēs tādi nebūsim. Tomēr es apsolu viņu nenožņaugt, bet viņa — mani nenodurt.
Viņa klusē, kamēr ved mani prom no pārējiem pa šauriem metāla gaiteņiem līdz nelielām durvīm, kas ir atveramas, pagriežot rokturi. Mūsu soļi atbalsojas uz aprūsējušām grīdām. Telpa ir maza un pārpildīta ar galdiem un medicīnas aprīkojumu. Viņa liek man izģērbties un apsēsties uz viena no aukstajiem galdiem, lai varētu iztīrīt manas brūces. Beržot smiltis no manas saplosītās muguras, viņas rokas nav saudzīgas. Mēģinu nekliegt.
„Tu esi muļķis,” Harmonija saka, skrāpēdama ārā akmeņus no kādas dziļas brūces. Sēcu no sāpēm un mēģinu ko bilst, bet viņa iebaksta pirkstu man mugurā, neļaujot pavērt muti.
„Tādiem sapņotājiem kā tava sieva iespējas ir ierobežotas, mazais cllesnirēj.” Viņa parūpējas par to, lai nevaru parunāt. „Saproti to! Viņu vienīgais spēks ir nāve. Jo briesmīgāk viņi mirst, jo skaļāka to balss un spēcīgākas atbalsis. Bet tava sieva labi kalpoja savam nolūkam.”
Viņas nolūkam. Tas izklausās tik auksti, tāli un skumji, it kā mana smaidu un smieklu meitene būtu dzīvojusi tikai nāvei. Harmonijas vārdi iegriežas manī, un es skatos metāla režģa grīdā, līdz pagriežos, lai ielūkotos viņas dusmīgajās acīs.
„Tad kāds ir tavs nolūks?” es vaicāju.
Viņa paceļ savas rokas, kas notraipītās ar asinīm un zemi.
„Tāds pats kā tavējais, cllesnirēj. Pārvērst sapni īstenībā.”
Pēc tam, kad Harmonija iztīrījusi manas muguras smilšainās brūces un iedevusi antibaka devu, viņa aizved mani uz kādu telpu pie dūcošiem
ģeneratoriem. Nelikumīgi apdzīvotās telpas ir pilnas ar saliekamām gultām, un tur atrodas ūdens skalotava. Viņa atstāj to manā rīcībā. Duša ir biedējoša lieta. Lai gan tā ir maigāka nekā Skalotavas sausā gaisa plūsma, pusi laika jūtos tā, it kā slīktu, bet otru pusi atrodos pamīšus te ekstāzes, te agonijas stāvoklī. Pagriežu karstuma sprauslu, līdz gaisā ceļas biezi tvaiki un muguru dursta sāpes.
Kad esmu tīrs, ietērpjos savādajā apģērbā, ko viņi man atstājuši. Tas nav kombinezons vai mājās austs audums, kādu esmu pieradis valkāt. Materiāls ir gluds, elegants, kaut kas tāds, ko varētu valkāt kāda cita krāsa.
Dejotājs ienāk telpā, kad esmu daļēji apģērbies. Viņa kreisā pēda, kas ietērpta zābakā, velkas nopakaļ pie katra soļa un ir gandrīz tikpat nederīga kā kreisā roka. Tik un tā viņš ir iespaidīgs vīrs — plecīgāks par Bārlovu, izskatīgāks par mani, pat par spīti vecumam un kodienu pēdām uz kakla. Viņš nes skārda bļodiņu un apsēžas uz vienas no saliekamajām gultām, kas iečīkstas zem viņa svara.
„Mēs izglābām tavu dzīvību, Derov. Tāpēc tava dzīve pieder mums, vai piekritīsi?”
„Manu dzīvību izglāba mans tēvocis,” es saku.
„Tas žūpa?” Dejotājs nosprauslājas. „Labākais, ko viņš jebkad izdarījis, ir tas, ka pastāstījis mums par tevi. Un to viņam būtu vajadzējis izdarīt jau tad, kad biji mazs puika, tomēr viņš paturēja tevi noslēpumā. Zini, viņš kā informators pie mums ir strādājis vēl pirms tava tēva nāves.” „Vai viņš ir pakārts?”
„Tagad, kad ir nocēlis tevi no karātavām? Ceru, ka nē. Mēs iedevām viņam slāpētāju, ar ko sabojāt viņu aizvēsturiskās kameras. Viņš izdarīja rēga darbu.”
Tēvocis Nerols. VirsBrigadieris, bet dzer kā tāds muļķis. Vienmēr uzskatīju, ka viņš ir vājš. Viņš joprojām tāds ir. Neviens spēcīgs vīrs nedzertu kā viņš un nejustu pret dzīvi tādu rūgtumu. Bet tēvocis nebija pelnījis nicinājumu, ko allaž viņam izrādīju. Tomēr kāpēc viņš neizglāba Ēo? „Tu izturies tā, it kā mans tēvocis būtu tev nolāpīti parādā.”
„Viņš ir parādā savai tautai.”
„Tautai!' Smejos par šo terminu. „Ir ģimene. Ir klans. Varbūt pat ciems un raktuves, bet tauta? Tauta. Un tu uzvedies tā, it kā būtu mans pārstāvis, it kā tev būtu tiesības uz manu dzīvi. Bet tu esi parasts muļķis, tāpat kā jūs visi, Arēja dēli.” Mana balss aizcērtas apzinātā pārākumā. „Muļķi, kas neprot neko citu, kā tikai uzlaist kaut ko gaisā. Kā bērni, kas dusmās spārda zemesčūsku midzeņus.”
Lūk, ko es gribu darīt. Gribu spert, gribu uzbrukt. Tāpēc apvainoju šo viru un uzspļauju dēliem, lai gan man nav īsta iemesla viņus ienīst.
Dejotāja glītajā sejā parādās noguris smaids, un tikai tad ievēroju, cik vārga ir viņa mirusī roka — tievāka nekā muskuļotā labā roka, saliekusies kā puķes sakne. Par spīti vārgajam loceklim, Dejotājs šķiet savādi draudīgs, tomēr ne tik acīmredzami kā Harmonija. Tas redzams, kad smejos par viņu, kad vīpsnāju par viņu un viņa sapņiem.
„Mūsu informatori strādā, lai nodotu mums ziņas un palīdzētu atrast īpašos, lai varam no raktuvēm iegūt labākos Sarkanās krāsas pārstāvjus.”