Выбрать главу

„Lai varat mūs izmantot.”

Dejotājs saspringti pasmaida un paņem uz gultas nolikto bļodu. „Mēs uzspēlēsim spēli, lai redzētu, vai tu, Derov, esi viens no šiem īpa­šajiem. Ja uzvarēsi, es aizvedīšu tevi paskatīties uz ko tādu, ko redzējuši ļoti maz zemSarkano.”

ZcmSarkanie. Tādu terminu dzirdu pirmo reizi.

„Un ja nu es zaudēju?”

„Tad tu neesi īpašs un Zelts kārtējo reizi uzvar.”

To izdzirdot, saraujos.

Viņš pastiepj bļodiņu uz manu pusi un paskaidro noteikumus. „Bļodā ir divas kārtis. Uz vienas ir pļāvēja izkapts. Uz otras — jērs. Ja izvilksi izkapti, tad zaudēsi. Ja izvilksi jēru, tad uzvarēsi.”

Vienīgi ievēroju, ka, pasakot pēdējo daļu, viņa balss svārstās. Tas ir pārbaudījums. Tas savukārt nozīmē, ka tajā nav nekāda veiksmes ele­menta. Tas noteikti izvērtēs manas prāta spējas, tāpēc jābūt kādam āķim. Vienīgais veids, kā šī spēle varētu pārbaudīt manu atjautību, būtu iedodot man abas kārtis ar izkapti; tas ir vienīgais lielums, ko es varētu mainīt.

Vienkārši. Skatos Dejotāja glītajās acīs. Sī ir Medīšanās spēle; pie tādām esmu pieradis un parasti ievēroju noteikumus. Šoreiz gan nē.

„Labi, es spēlēšu.”

Iebāžu roku bļodā un izvelku kārti tā, lai tikai pats redzētu, kas uz tās attēlots. Tā ir izkapts. Dejotājs nenovērš skatienu no manām acīm.

„Es uzvarēju!” paziņoju.

Viņš sniedzas pēc kārts, lai redzētu, kas uz tās uzzīmēts, bet es iestumju to mutē, pirms viņš to satvēris. Dejotājs nekad neredzēs, ko es izvilku. Viņš noskatās, kā košļāju papīru. Noriju, izvelku no bļodas atli­kušo kārti un pametu to viņam. Tā ir izkapts.

„Jēra kārts vienkārši izskatījās pārāk garda. Es nespēju atturēties,”

saku.

„Saprotams.”

Dejotāja acīs vizuļo sarkanais, un viņš noliek bļodiņu malā. Viņā atgriežas siltums, it kā draudu nekad nebūtu bijis. „Vai zini, kādēļ sau­cam sevi par Arēja dēliem, Derov? Romiešiem Marss bija kara dievs — karaspēka diženuma, pavarda un māju aizsardzības dievs. Godājams un tā tālāk. Tomēr Marss ir viltvārdis. Viņš ir grieķu dieva Arēja romantizēta versija.”

Dejotājs aizkūpina smēķi un sniedz vienu arī man. Svaigi dūc ģeneratori, dūmiem vijoties plaušās, smēķis piepilda mani ar pazīstamu dūmaku.

„Arējs bija bastards, ļauns niknuma, vardarbības, asinskāres un slepkavošanas aizbildnis,” viņš stāsta.

„Un, nosaucot sevi viņa vārdā, jūs norādāt uz Sabiedrības patieso seju. Piemīlīgi.”

„Uz to pusi ir. Zelts gribētu, lai aizmirstam vēsturi. Un lielākā daļa no mums tā arī ir izdarījusi, vai arī tai vēsture nekad nav mācīta. Bet es zinu, kā pirms simtiem gadu Zelts nāca pie varas. Viņi sauc to par Ieka­rošanu. Zelts noslaktēja ikvienu, kurš tiem iebilda. Izkāva pilsētas, kon­tinentus. Nemaz ne tik sen viņi pārvērta pelnos veselu pasauli — Reju. Pelnu valdnieka atomkarš aiztrieca to aizmirstībā. Viņi rīkojās Arēja nežēlības vadīti. Un tagad mēs esam šīs nežēlības dēli.”

„Vai tu esi Arējs?” jautāju pieklusinātā balsī. Pasaules. Viņi ir iznī­cinājuši pasaules. Bet Reja ir daudz tālāk no Zemes nekā Marss. Man šķiet, ka tā ir viena no Saturna pavadoņiem. Kāpēc gan lai viņi iznīcinātu pasauli tik tālu no šejienes?

„Nē, es neesmu Arējs,” viņš atbild.

„Bet tu viņam piederi.”

„Es nepiederu nevienam, izņemot Harmoniju un manu tautu. Es esmu tāds pats kā tu, Derov. Esmu dzimis zemes racēju, Tirosas koloni­jas raktuvju strādnieku klanā. Vienīgi par pasauli es zinu vairāk nekā tu.” Redzot manu nepacietīgo sejas izteiksmi, viņš sarauc pieri. „Tu domā, ka es esmu terorists. Tā nav.”

„Nē?” vaicāju.

Viņš atgāžas gultā un ievelk dūmu no smēķa.

„Iztēlojies galdu, kas no vienas vietas nosēsts ar blusām,” viņš skaidro. „Blusas lēktu un lēktu nezināmos augstumos. Tad atnāktu vīrs un noliktu pār blusām otrādi apgāztu stikla trauku. Lecot blusas sasniegtu stikla jumtu un netiktu tālāk. Tad vīrs trauku noceltu, bet blu­sas tik un tā vairs nelēktu augstāk, kā būtu pieradušas, jo domātu, ka virs viņām joprojām ir stikla griesti.” Viņš izpūš dūmus. Redzu, ka viņa acis mirdz kā smēķa kvēlojošais gals. „Mēs esam blusas, kas lec augstu. Ļauj man tev parādīt, cik augstu.”

Pa aplupušu gaitenīti Dejotājs aizved mani līdz metāliskam cilindrveida liftam. Tā ir smaga, sarūsējusi ierīce, kas iečīkstas, kad līdzenā gaitā sākam celties augšup.

„Tev jāzina, ka tava sieva nenomira veltīgi, Derov. Zaļie, kas mums palīdz, pārveidoja tiešraidi. Mēs tajā ielauzāmies un pārraidījām patieso versiju katrā mūsu planētas HK. Tavas sievas dziesmu ir dzirdējusi visa planēta un klani gan pilsētās, gan visos simt tūkstošos raktuvju koloniju.”

„Tu stāsti pasakas,” es ņurdu. „Nav ne uz pusi tik daudz koloniju.”

Viņš neņem mani vērā. „Tie dzirdēja viņas dziesmu un jau sauc viņu par Persefoni.”

Es notrīsu un palūkojos viņā. Nē. Tas nav viņas vārds. Viņa nav to simbols. Viņa nepieder šiem bandītiem ar izskaistinātiem vārdiem.

„Viņas vārds ir Ēo,” nicīgi attraucu. „Un viņa pieder Likosai.” „Tagad viņa pieder savai tautai, Derov. Un viņas tauta atceras senos stāstus par dievieti, ko nāves dievs nolaupīja viņas ģimenei. Tomēr nāve nespēja viņu paturēt pie sevis mūžam pat tad, kad bija viņu nozagusi. Viņa bija Jaunava, pavasara dieve, kurai lemts atgriezties pēc katras ziemas. Iemie­sota daile skar dzīvi pat no sava kapa; lūk, kā viņi domā par tavu sievu.” „Viņa neatgriezīsies,” noskaldu, lai izbeigtu šo sarunu. Strīdēties ar šo vīru ir veltīgi. Viņš tikai maļ savu tālāk.

Mūsu lifts apstājas, un mēs izkāpjam nelielā tunelī. Pa to iedami, nonākam vēl vienā labāk koptā liftā no spodrāka metāla. To apsargā divi dēli ar svilinātajiem. Drīz vien dodamies tālāk augšup.

„Viņa neatgriezīsies, tomēr viņas skaistums, viņas balss atbalsosies līdz pat laika galam. Viņa ticēja kam augstākam par sevi, un viņas nāve sniedza balsij spēku, kāda tai trūka dzīvē. Viņa bija šķīsta tāpat kā tavs tēvs. Mēs, tu un es.” Viņš iespiež man krūtīs sava rādītājpirksta virspusi. „Mēs esam netīri. Radīti asinīm. Raupjas rokas. Aptraipītas sirdis. Mēs lielajā lietu kārtībā esam sīkas vienības, bet bez mums, karavīriem, Ēo dziesmu būtu dzirdējuši tikai Likosas ļaudis. Skaidro siržu sapņus nav iespējams uzcelt bez mūsu raupjajām rokām.”

„Ķeries pie lietas,” es pārtraucu. „Es tev esmu kaut kam vajadzīgs.” „Tu mēģināji mirt jau iepriekš,” Dejotājs iesāk. „Vai gribi mēģināt vēlreiz?”

„Es gribu…” Ko es gribu? „Gribu nogalināt Augustu,” saku, atce­rēdamies salto izteiksmi zeltītajā sejā, kad viņš pavēlēja nogalēt manu sievu. Tā bija tik atsvešināta, tik vienaldzīga. „Viņš nedzīvos, ja Ēo guļ mirusi.” Domāju par maģistru Podžinu un neglīto Denu. Es nogalināšu arī viņus.

„Tātad atriebību,” Dejotājs nopūšas.

„Tu teici, ka vari man to sniegt.”

„Es teicu, ka došu tev taisnīgu atmaksu. Atriebība ir tukša, Derov.” „Mani tā piepildīs. Palīdzi man nogalināt arhiGubernatoru!” „Derov, tu mērķē pārāk zemu.” Lifts uzņem ātrumu. Man aiz­krīt ausis. Uz augšu, uz augšu, uz augšu. Cik augstu šis lifts celsies?

„ArhiGubernators ir tikai viens no ietekmīgākajiem zeltiem uz Marsa.” Dejotājs sniedz man tonētas brilles. Izmēģinot uzlieku tās uz acīm, bet krūtīs dauzās sirds. Mēs dodamies uz virszemi. „Tev jāpaplašina redzesloks.”

Lifts apstājas. Durvis atveras. Un es esmu akls.