„Piecsimt gadu.” Es pakratu galvu. „Šī ir mūsu nolāpītā planēta!”
„Mēs esam to tādu padarījuši ar smagā darbā lietiem sviedriem,” viņš piekrīt.
„Kas ir nepieciešams, lai to atgūtu?”
„Asinis.” Dejotājs uzsmaida man kā klaiņojošs ciema kaķis. Aiz šī vīra tēvišķajiem smaidiem slēpjas plēsoņa.
Ēo bija taisnība. Ir jāķeras pie ieročiem.
Viņa, tāpat kā mans tēvs, bija balss. Kam jābūt man? Atriebes rokai? Nespēju iedomāties, ka tik šķīsta, tik mīlestības pilna būtne vēlētos, lai spēlēju šādu lomu. Tomēr tā bija. Domāju par tēva pēdējo deju. Domāju par savu mammu, Leannu, Kīrenu, Lorenu, Ēo vecākiem, tēvoci Nerolu, Bārlovu — visiem, ko mīlu. Es zinu, cik smagas ir viņu dzīves un cik ātri tās aprausies. Un es zinu, kāpēc.
Palūkojos lejup uz savām plaukstām. Tās ir tādas, kā Dejotājs -teica — sagraizītas, rētainas, apdedzinātas. Kad tās skūpstīja Ēo, tās mīlēja maigi. Tagad, kad viņas vairs nav, tās aprepē naidā. Savelku tās dūrēs, līdz kauliņi izspiežas balti kā ledus.
„Kāds ir mans uzdevums?”
10 . TĒLNIEKS
Es uzaugu kopā ar piecpadsmitgadīgu smaidīgu meiteni, kura tik ļoti mīlēja savu jauno vīru, ka reiz, kad viņš apdega raktuvēs un viņa brūce iekaisa, viņa apmaiņā pret antibiotikām pārdeva savu ķermeni kādam gammām. Viņa bija garā stiprāka par savu vīru. Kad vīrs atveseļojās un atklāja, kas tā labā izdarīts, viņš nogalināja gammu ar sirpjAsmeni, ko bija slepus iznesis no raktuvēm. Nav grūti uzminēt, kā notikumi risinājās tālāk. Meitenes vārds bija Lana, un viņa bija tēvoča Nerola meita. Viņa vairs nav starp dzīvajiem.
Domāju par viņu, kamēr Dejotājs gatavojas ceļam, bet es skatos HK telpās, ko Harmonija sauc par jumta dzīvokli. Paraustot pirkstu, pārslēdzos starp daudzajiem kanāliem. Pat tam gammam bija ģimene. Viņš raka tāpat kā es. Viņš piedzima tāpat kā es, gāja Skalotavā tāpat kā es un arī nekad nebija redzējis sauli. Sabiedrība iedeva viņam tikai nelielu medikamentu paciņu, un paskat, kādas bija sekas. Cik viņi viltīgi! Cik daudz naida viņi rada cilvēkos, kuriem vajadzētu būt rada! Tomēr, ja klani zinātu, kāda greznība pastāv virszemē, ja viņi zinātu, cik daudz tiem nozagts, viņi justu naidu, ko jūtu es, un apvienotos. Manu klanu veido karstasinīgas dzimtas. Kāds izskatītos viņu dumpis? Droši vien kā Dago smēķis — degtu spilgti, bet ātri, līdz paliktu tikai pelni.
Vaicāju Dejotājam, kādēļ dēli pārraidīja manas sievas nāvi raktuvēs. Kādēļ tā vietā neparādīt zemSarkanajiem virszemes pārticību? Tas sētu viņos dusmas.
„Tāpēc, ka šobrīd dumpis tiktu apspiests pāris dienu laikā,” paskaidro Dejotājs. „Mums jāiet cits ceļš. Impēriju nav iespējams sagraut no ārpuses, līdz tā nav sagrauta no iekšpuses. Atceries to! Mēs esam impērijas grāvēji, nevis teroristi.”
Kad Dejotājs pastāstīja, kāds ir mans uzdevums, es smējos. Es nezinu, vai to spēšu. Es esmu smilšu grauds. Uz Marsa virsmas plešas tūkstoš pilsētu. Starp planētām kuģo metāla nezvēru flotes, un uz to klājiem ir ieroči, kas spēj satriekt drumslās pavadoņu garozas. Uz tālās Lunas ēkas paceļas septiņu jūdžu augstumā; tur kopā ar saviem imperatoriem un prētoriem valda valdnieku konsule Oktāvija au Luna. Pelnu valdnieks, kurš pārvērta izdedžos Reju, ir viņas padotais. Viņa pārvalda divpadsmit Olimpiskos bruņiniekus, Iezīmēto leģionus un Obsidiāna pulkus, kas ir neskaitāmi kā zvaigznes. Turklāt tie obsidiāni ir tikai elite. Pelēko kareivji ložņā pilsētās, nodrošinādami kārtību un pakļaušanos hierarhijai. Baltie spriež viņu tiesu un virza viņu filozofiju. Sārtie sniedz baudu un kalpo virsKrāsu mājās. Sudrabs skaita un prasmīgi darbojas ar viņu valūtu un loģistiku. Dzeltenie studē medicīnu un zinātni. Zaļie izstrādā tehnikas brīnumus. Zilie prot atrast ceļu zvaigznēs. Varš darbina birokrātijas mašīnu. Katrai krāsai ir nolūks. Katra no tām balsta Zeltu.
HK parāda man krāsas, par kādu pastāvēšanu pat nezināju. Tas rāda man modi. Savādu un pavedinošu. Pastāv biomodifikācijas un miesas implanti — sievietes ar tik gludu un nopulētu ādu, tik apaļām krūtīm un tik mirdzošiem matiem, ka izskatās, it kā viņas būtu cēlušās no kādas citas sugas, kas viņas atšķir no Ēo un pārējām sievietēm, ko jebkad esmu pazinis. Vīrieši ir pārmērīgi muskuļoti un gari. Viņu rokas un krūtis vai plīst no mākslīga spēka, un tie plātās ar saviem muskuļiem kā mazas meitenes, kas izrāda jauniegūtas lelles.
Es esmu Lambdas ellesnirējs no Likosas, bet kas gan tas ir salīdzinājumā ar visu šo?
„Harmonija ir klāt. Laiks doties,” pie durvīm saka Dejotājs.
„Es gribu cīnīties,” saku viņam, kad kopā ar Harmoniju gravLiftā braucam lejup. Viņi ir apstrādājuši manas zīmes, lai tās būtu spilgtākas un atbilstu virsSarkano krāsai. Man mugurā ir virsSarkanā vaļīgais ģērbs,
rokās — ielu tīrišanas aprīkojums. Manos matos ir krāsa, bet acis — kontaktlēcas, lai izskatos pēc spilgtākas Sarkanā nokrāsas. Ne tik netīras. „Es negribu šo uzdevumu. Vēl ļaunāk—es to nevaru izdarīt. Kurš gan to spētu?” „Tu teici, ka darīsi visu, kas nepieciešams,” atgādina Dejotājs.
„Bet šis…” Uzdevums, kas man jāpaveic, ir vājprātīgs, bet ne jau tādēļ esmu nobijies. Es baidos, ka varētu kļūt par kaut ko tādu, ko Ēo neatpazītu. Es pārvērstos dēmonā no mūsu Oktobra nakts stāstiem. „Dod man svilinātāju vai bumbu. Ļauj šo darīt kādam citam!” „Mēs izvedām tevi dienasgaismā tikai šim uzdevumam,” nopūšas Harmonija. „Un tikai šim. Tas ir bijis Arēja lielākais mērķis, kopš dzimuši dēli.”
„Un cik vēl tādu kā es esat pieņēmuši? Cik daudzi ir mēģinājuši to, ko liekat mēģināt man?”
Harmonija palūkojas uz Dejotāju. Viņš klusē, tāpēc viņa nepacietīgi atbild viņa vietā. „Grebšanu neizturēja deviņdesmit septiņi… par kuriem zinām.”
„Nolāpīts!” es lādējos. „Un kas ar viņiem notika?”
„Viņi nomira,” Harmonija sausi atbild. „Vai lūdza nāvi.”
„Varbūt Nerolam vajadzēja ļaut man karāties.” Mēģinu jokot. „Derov. Nāc šurp. Nāc.” Dejotājs satver manu plecu un pievelk mani tuvāk. „Pārējie varēja neizturēt. Tomēr tu būsi citādāks, Derov. Es to jūtu ar kaulu smadzenēm.”
Kad pirmoreiz ielūkojos naksnīgajās debesīs un paveros uz ēkām, kas tajās iestiepjas man visapkārt, saļogās ceļi. Ieslīdu kā atvarā. Jūtos tā, it kā kristu, it kā pasaule būtu zaudējusi asi. Viss ir pārāk atklāts, tik ļoti, ka šķiet — pilsēta teju ievelsies debesīs. Paskatos uz savām pēdām, uz ielu un cenšos iztēloties, ka esmu tuneļceļos, kas no ciemata ved uz Kopzemi.
Naktī Jorktonas pilsētas ielas ir savāda vieta. Gar ietvēm un ielām rindojas starojošas gaismas lodes. Šajā tehnikas sasniegumiem pārpilnajā pilsētas sektorā HK videoieraksti slīd pa avēnijas joslām kā šķidras straumes, tāpēc vairums iedzīvotāju soļo pa slīdošajiem gājēju celiņiem vai brauc sabiedriskajā transportā, noliekuši galvas un būdami līki kā spieķu
rokturi. Spilgto lampu dēļ nakts ir gandrīz tikpat gaiša kā diena. Redzu vēl vairāk krāsu. Šis pilsētas sektors ir tīrs. Ielas berž sarkano sanitāru komandas. Ceļi un gājēju ietves stiepjas tālumā perfekti un kārtīgi.