Mums iešanai paredzēta niecīga sarkana josla, šaura lente platā ielā. Mūsu celiņš neslīd uz priekšu kā pārējie. Garām uz savas platākās ietves paiet Vara sieviete; lai kur viņa ietu, tiek atskaņotas viņas iemīļotākās programmas, izņemot reizes, kad sanāk iet līdzās Zeltam, tādā gadījumā visi HK apklust. Tomēr vairums zeltīto neiet kājām; viņiem ir piekļuve gravZābakiem un dīvāniem tāpat kā ikvienam varam, obsidiānam, pelēkajam vai sudrabam, kurš ieguvis atbilstošu atļauju, lai gan licencētie gravZābaki ir šausmīgi nekvalitatīvi.
Uz zemes manā priekšā parādās tulznu krēma reklāma. Savādi slaidu apveidu sieviete ļauj no pleciem noslīdēt sarkanam mežģīņu rītatērpam. Pietiekami atkailinājusies, viņa uzklāj krēmu uz tādas ķermeņa vietas, kur nevienai sievietei pasaulē nevarētu būt tulzna. Nosarkstu un riebumā novēršos, jo savā mūžā esmu redzējis tikai vienu kailu sievieti.
„Tev nāksies aizmirst savu atturību,” Harmonija dod man padomu. „Tā tevi izcels vēl spilgtāk par tavu krāsu.”
„Bet tas ir pretīgi,” saku.
„Tā ir reklāma, dārgumiņ,” Harmonija vīzdegunīgi murrā. Abi ar Dejotāju iesmejas.
Virs mums aiztraucas vecs zeltītais, vecāks par jebkuru cilvēku, ko esmu redzējis. Viņam slīdot garām, noliecam galvas.
„Sarkanajiem šeit augšā jāsaņem alga,” Dejotājs paskaidro, kad esam vieni. „Neliela. Tomēr viņiem tiek dota nauda un pietiekami daudz ērtību, lai padarītu tos atkarīgus. Nauda, ko viņi saņem, tiek iztērēta, kā tiem iegalvots, „nepieciešamām” precēm.”
„Tāpat kā visa šī reklāmu vāvuļošana,” Harmonija nošņāc.
„Tātad viņi nav vergi,” saku.
„O, viņi ir vergi,” Harmonija iebilst. „Paverdzināti, lai sūktu no to kucesdēlu tesmeņiem.”
Dejotājs ar pūlēm tiek mums līdzi, tādēļ, viņam runājot, palēninu soli. Harmonija aizkaitināta nošņācās.
„Zelts veido visu tā, lai viņu pašu dzīves būtu vienkāršākas. Viņi ražo šovus, kas izklaidē un iemidzina ļaužu masas. Katra jauna Zemes mēneša septītajā dienā viņi izsniedz iztikas līdzekļus un veltes, kas padara atkarīgas paaudžu paaudzes. Viņi rada preces, kas nodrošina mums kaut ko līdzīgu brīvībai. Ja Zelta krāsas sports ir vardarbība, manipulācija ir viņu mākslas paveids.”
Ieejam zemKrāsu rajonā, kur gājēju celiņi nav nošķirti. Veikalu izkārtnes izgaismotas ar elektroniskām zaļo joslām. Daži veikali pārdod mēnesi citā realitātē, kas prasītu stundu laika un nedēļas algu. Divi sīki vīreļi ar zaļām, šaudīgām acīm un kailām galvām, kas izrotātas metāla dzelkšņiem un notetovētas kustīgiem, digitāliem kodiem, iesaka man doties ceļojumā uz kādu vietu, ko sauc par Osgiliatu. Citi veikali piedāvā banku pakalpojumus, biomodifikācijas vai vienkāršus personīgās higiēnas produktus. Tie izkliedz man nesaprotamas lietas, runā skaitļos un akronīmos. Nekad dzīvē neesmu redzējis tādu kņadu.
Ar sārto joslu iezīmētie bordeļi liek man sarkt tāpat kā sievietes un vīrieši to logos. Pie katra ir piekārta cenu zīme, kas rotaļīgi šūpojas auklā; tas ir mainīgs skaitlis, kas atbilst pieprasījumam. Kamēr Dejotājs skaidro naudas nozīmi, man uzsauc kāda kaismīga meitene. Likosā mēs tirgojāmies tikai ar precēm, dziru, smēķiem un pakalpojumiem.
Daži pilsētas kvartāli rezervēti virsKrāsām. Pieeja šiem rajoniem atkarīga no tā, vai tev ir pilnvaras žetons. Es nevaru vienkārši ieiet vai iebraukt Zelta vai Vara rajonā. Bet Varš vienmēr drīkstēs apmeklēt Sarkano rajonu, kur dosies uz bāru vai bordeli. Otrādi tas nedarbojas nekur, pat ne mežonīgajā, visiem pieejamajā teritorijā, kas veido Bazāru — ļaužu un trokšņu pilno tirgošanās kvartālu, kur gaisā biezē ķermeņu, pārtikas un automobiļu izplūdes gāzu smārdi.
Ieejam dziļāk Bazārā. Šejienes sānieliņās jūtos drošāk nekā plašajos augsto tehnikas sasniegumu sektoru bulvāros. Man joprojām nepatīk plašas telpas, redzot virs galvas zvaigznes, mani pārņem bailes. Lai gan gaismas joprojām deg un cilvēki rosās, Bazārā ir tumšāks. Ēkas šķiet saspiedušās cieši kopā. Augstu virs sānielas simtiem balkonu veido ribu jumtu. Virs mūsu galvām un visapkārt krustu šķērsu pārklājas gājēju celiņi un
mirgo dažādu ierīču gaismiņas. Šeit ir mitrāks un netīrāks. Un ievēroju, ka patrulē mazāk skārdagalvu. Dejotājs pastāsta, ka Bazārā ir vietas, kur nevajadzētu iemaldīties pat kādam obsidiānam. „Vietās, kur cilvēku ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk,” viņš saka.
Ir savādi būt pūlī, kur neviens nepazīst tavu seju un visiem vienalga, kurp dodies. Likosā es būtu grūstījies ar vīriem, ar kuriem kopā esmu uzaudzis, saskrējies ar meitenēm, ar kurām es bērnībā esmu spēlējis ķcrenes un lauzies. Šeit citas krāsas uzskrien man virsū un pat neatvainojas. Šeit ir pilsēta, un man te nepatīk. Es jūtos viens.
„Esam klāt,” saka Dejotājs, ievezdams mani tumsā pa kādām durvīm, virs kurām uz akmens virsmas mirgo elektronisks lidojošais pūķis. Mums priekšā aizstājas plecīgs Brūnās krāsas pārstāvis ar modificētu degunu. Mēs pagaidām, kamēr metāla deguns nourkšķēsies un nošņaukāsies. Viņš ir lielāks par Dejotāju.
„Šim matos ir krāsa,” viņš norūc uz mani, paošņājis manus matus. „Šamais būt rūsganais.”
Aiz viņa jostas vīd aizbāzts svilinātājs. Zem piedurknes pie plaukstas locītavas noslēpts nazis — varu to pateikt pēc tā, kā kustas milzeņa roka. Uz pakāpiena viņam piebiedrojas vēl viens rīkļurāvējs. Viņa acābolos ieaudzēti dārgakmeņu procesori, mazi sarkani rubīni, kas iemirdzas, kad tajos pareizā leņķī iespīd gaisma. Skatos uz dārgakmeņiem un brūnajām acīm.
„Kas ir ar šito te? Viņš grib norauties?” Rīkļurāvējs nospļaujas. „Turpini uz mani bolīties, un es aiznesīšu tavas aknas pārdot tirgū.”
Domā, ka es šo izaicinu. Patiesībā mani vienkārši pārņēmusi ziņkāre par rubīniem, bet, kad viņš man piedraud, uzsmaidu un drusku piemiedzu ar aci tā, kā būtu darījis raktuvēs. Viņa plaukstā atvāžas nazis. Šeit noteikumi ir citādi.
„Turpini spēlēt, puis’. Es tev’ izaicinu. Turpini spēlēt!”
„Mūs gaida Mikijs,” Dejotājs viņam saka.
Vēroju Bleķdcguna drauģeli, kurš mēģina iebiedēt mani ar skatienu, it kā es būtu kāds bērns. Bleķdeguns pavīpsnā un glūn uz Dejotāja roku un kāju. „Nepazīstu nekādu Mikiju, kropli.” Viņš pār plecu pamet skatu uz savu draugu. „Tu zini tādu Mikiju?”
„Nea. Te neviena Mikija nav.”
„Kāds atvieglojums.” Dejotājs uzliek roku uz svilinātāja, kas paslēpts zem jakas. „Tā kā Mikiju nepazīstat, jums nenāksies viņam paskaidrot, kāpēc mans… dāsnais draugs nespēja ar viņu sazināties.” Viņš paceļ jakas malu tā, lai tie varētu Paskatīt ieroča rokturi iegravēto glifu. Arēja ķiveri.
To ieraudzījis, Bleķdeguns norij siekalas un izdveš: „Cakars.” Tad šie, viens pār otru klupdami, steidz atvērt durvis. „M-m-mums jāpaņem jūsu šaujamie.” Uz mūsu pusi nāk trīs citi ar daļēji paceltiem svilinātajiem. Harmonija atver savu vesti un parāda tiem pie vēdera piestiprināto spridzekli. Viņa, būdama sarkanā, virpina mirgojošu detonatoru savos veiklajos pirkstos.
„Ai nē. Mums tāpat ir labi.”
Bleķdeguns norij siekalas un pamāj. „Jums tāpat ir labi.”
Ēkas iekštelpās ir tumšs. Tā ir dūmos sabiezējusi un gaismās saraustīta tumsa, gluži kā manās raktuvēs. Pulsē mūzika. Starp krēsliem un galdiem, pie kuriem dzer un smēķē vīrieši, izvietoti stikla cilindri. Tajos dejo sievietes. Dažas grozās ūdeni, to savādie, plēvainie kāju pirksti un slaidie gurni šūpojas mūzikas ritmā. Citas griežas dunošās melodijas pavadījumā, zelta dūmu vai sudrabotas krāsas apņemtas.