Citi rīkļurāvēji pavada mūs līdz kādam galdiņam aizkulisēs, kurš šķiet izgatavots no zaigojoša ūdens. Pie tā atgāzies sēž slaids vīrietis kopā ar visdīvainākajiem radījumiem, kādus esmu redzējis. Sākumā domāju, ka tie ir kādi briesmoņi, bet jo ciešāk ielūkojos, jo vaifāk apjūku. Tās ir cilvēciskas būtnes. Tomēr radītas citādi. Izgrebtas citādi. Skaista, jauna meitene — ne vecāka par Ēo — sēž un lūkojas manī ar smaragdzaļām acīm. No miesas uz muguras spraucas ārā balti ērgļa spārni. Viņa izskatās kā izrauta no drudzī redzēta sapņa, vienīgi viņai tur būtu vajadzējis arī palikt. Citi līdzīgi stāvi klīst dūmos un savādajās gaismās.
Tēlnieks Mikijs ir tievs kā skalpelis, ar šķību smaidiņu un melniem matiem, kas kā eļļas traips nokarājas gar vienu galvas sānu. Ap viņa kreiso roku vijas dūmu ieskautas ametista maskas tetovējums. Tā ir Violetās krāsas — radošo — zīme, tāpēc vienmēr mainās. Viņa delmus rotā vēl citi violeti simboli. Mikijs spēlējas ar mazu, elektronisku kuba miklu,
kurai mainās skaldnes. Viņa pirksti ir ātri, tievāki un garāki, nekā tiem būtu jābūt, turklāt tie ir divpadsmit. Apbrīnojami. Nekad agrāk neesmu redzējis mākslinieku, pat ne HK. Viņi ir tikpat reti satopami kā Baltā krāsa.
,,Ā, Dejotāj,” viņš nopūšas, nepacēlis acis no sava kuba. „Dzirdēju pēc šļūcošā soļa, ka tas esi tu.” Viņš, samiedzis acis, pēta kubu savās rokās. „Un Harmonija. Tevi es saodu jau no durvīm, mana dārgā. Briesmīga bumba, starp citu. Nākamreiz, kad tev vajadzēs patiešām zaglīgu meistara darbu, uzmeklē Mikiju, ja?”
„Mik,” Dejotājs sveicina un apsēžas pie sapņu radījumu galda. Var redzēt, ka Harmonijai no šiem dūmiem sāk nedaudz reibt galva. Es esmu pieradis ostīt kaut ko daudz ļaunāku.
„Nu, Harmonij, mana mīļā,” Mikijs murrā. „Vai jau esi atmetusi šim kroplim ar roku? Varbūt atnāci pievienoties manai ģimenei? Jā? Pēc pārīša spārnu? Nagus tavām rociņām? Asti? Ragus — ar ragiem tu izskatītos nežēlīgi. It sevišķi manā gultā, zīda palagu ieskauta.”
„Izgreb sev dvēseli, un tev var būt kāda cerība,” Harmonija nicīgi novelk.
*
„Ak, ja jākļūst par sarkano, lai man būtu dvēsele, es laipni atteikšos.”
„Tad ķeramies pie lietas.”
„Cik strupi, mana dārgā. Sarunu vajadzētu uzskatīt par mākslas paveidu vai grandiozām vakariņām. Katrs ēdiens savā laikā.” Mikija pirksti lidot lido pār kubu. Viņš savieno laukumus, balstoties uz to elektroniskās frekvences atšķirībām, tomēr ir nedaudz par lēnu, lai savienotu tos, pirms tie mainās. Viņš joprojām nav pacēlis acis.
„Mums tev ir piedāvājums, Mikij,” Dejotājs nepacietīgi saka. Viņš palūkojas uz kubu.
Mikija smaids ir plats un šķībs. Viņš nepaceļ acis. Dejotājs atkārto teikto.
„Tad tomēr pa taisno pie galvenā ēdiena, ja, kropli? Nu tad piedāvā."
Dejotājs izrauj kubu Mikijam no rokām. Ap galdiņu iestājas klusums. Mums aiz muguras mīņājas rīkļurāvēji, un mūzika turpina dunēt. Mana sirds ir pilnīgi mierīga; palūkojos uz svilinātāju, kas piesprādzēts
pie tuvākā apsarga augšstilba. Mikijs lēni paceļ galvu un mazina spriedzi ar savu greizo smaidu. „Kas ir kas, mans draugs?”
Dejotājs dod zīmi Harmonijai, kas uz Mikija pusi pastumj nelielu kastīti.
„Dāvana? Nevajadzēja tā nopūlēties!” Mikijs pēta kasti. „Lēti. Cik bezgaumīga krāsa, sarkanais.” Tad viņš atslidina kastītes vāku un šausmās noelšas. Mikijs atraujas no galda un aizcērt kasti. „Jūs stulbie sūda bastardi! Kas tas ir?”
„Tu zini, kas tās ir.”
Mikijs paliecas uz priekšu, un viņa balss pārvēršas vienā vienīgā šņācienā. „Tu tās atnesi šurp? Kur tu tās dabūji? Vai tu esi traks?” Mākslinieks pamet skatu uz saviem sekotājiem, kas pēta kastīti, prātodami, kas tā satricinājis viņu saimnieku.
„Traks? Mēs esam nolāpīti maniakāli.” Dejotājs pasmaida. „Un mums vajag, lai tās ir piestiprinātas. Un drīz.”
„Piestiprinātas?” Mikijs sāk smieties.
„Pie viņa.” Dejotājs norāda uz mani.
Prrrom!” Mikijs uzkliedz savai svītai. „Ārā, jūs aptaurētie, pielienošie, morālie kropļi! Es runāju ar jums… jūs izdzimteņi! Laukā!” Kad viņa svīta aizsteigusies prom, tēlnieks atver kastīti un izber tās saturu uz galda. Uz gludās virsmas grabēdami izkrīt divi zelta spārni, Zelta krāsas pārstāvja zīmes.
Dejotājs apsēžas. „Mēs gribam, lai tu, lūk, šo musu zēnu pārvērstu par zeltu.”
11 .JUKUŠIE
„Jūs esat jukuši.”
„Paldies!” Harmonija pasmaida.
„Pieņemu, ka tu pārteicies; lūdzu, atkārto vēlreiz,” Mikijs saka Dejotājam.
„Ja sekmīgi piestiprināsi tos manam jaunajam draugam, Arējs samaksās tev tik daudz naudas, cik savu mūžu neesi redzējis.”
„Neiespējami,” Mikijs paziņo. Viņš mani uzlūko un pirmo reizi novērtē. Par spīti manam garajam augumam, neatstāju iespaidu uz viņu. Es viņu nevainoju. Reiz uzskatīju sevi par izskatīgu klanu vīru. Spēcīgu. Muskuļotu. Šeit augšā esmu bāls un stiegrains, jauns un nobijies. Mikijs nospļaujas uz galda. „Neiespējami.”
Harmonija parausta plecus. „Iepriekš tas ir darīts.”
„Kurš tad? Es prasu.” Viņš pagriež galvu. „Nē. Es uz šīs ēsmas neuzķeršos.”
„Kāds talantīgs mākslinieks,” Harmonija turpina viņu izsmiet.
„Neiespējamu Mikijs pieliecas vēl tālāk uz priekšu; viņa šaurajā sejā nav nevienas poras. „Viņa DNS paraugam no smadzenēm jāatbilst spārniem. Vai zinājāt, ka viņu galvaskausos ir zemādas marķējums? Protams, ka nezinājāt — piederību kastai pamato datu čipi, kas implantēti pieres daivas smadzeņu garozā. Tad vēl sinapses saites, molekulārās saites, izsekošanas ierīces, Kvalitātes kontroles padome. Un trauma un asociatīvā
spriestspēja. Pieņemsim, ka padarām viņa ķermeni nevainojamu; joprojām pastāv problēma — mēs nespējam padarīt viņu gudrāku. Peli nevar pārvērst par lauvu.”
„Viņš var domāt kā lauva,” Dejotājs vienkārši saka.
*
„Oho! Viņš var domāt kā lauva" Mikijs ņirgājas.
„Un Arējs vēlas, lai tas tiek izdarīts.” Dejotāja balss ir salta.
„Arējs, Arējs, Arējs. Vienalga, ko grib Arējs, tu ākst! Pat tad, ja neņem vērā zinātni. Viņa fiziskās un prāta spējas droši vien ir tikpat trulas kā sasodītam podu tīrītājam. Un viņa rādītāji neatbildīs. Viņš nav no to sugas! Viņš ir rūsganais!”
„Es esmu Likosas ellesnirējs,” saku.
Mikijs paceļ uzacis. „Oho! Ellesnirējs! Dodiet ceļu! Ellesnirējs, tu saki!” Viņš mēdās, bet tad pēkšņi samiedz acis, it kā būtu mani redzējis jau agrāk. Mana pēršana tika pārraidīta televīzijā. Manu seju atceras daudzi. „Sasper mani aklu,” viņš nomurmina.
„Tu pazīsti manu seju,” es apstiprinu.
Mikijs izvelk populāro videoierakstu un noskatās to, šaudīdams acis starp manu seju un hologrammā redzamo. „Vai tad tu ar to savu draudzeni neesat miruši?”
„Sievu!” es atcērtu.
Mikijs mani ignorē, tikai ir redzams, kā zem ādas saspringst žokļu muskuļi. „Tu taisi glābēju,” viņš apsūdzošā balsī paziņo, lūkodamies uz Dejotāju. „Dejotāj, tu maukasdēls! Tu taisi mesiju savam sasodītajam mērķim!”
Nekad nebiju uz to palūkojies šādi. Sajūtos neomulīgi, un man uzmetas zosāda.
„Jā,” skan Dejotāja atbilde.
„Ja pataisīšu viņu par zeltu, ko jūs ar viņu iesāksiet?”
„Viņš iestāsies Institūtā. Tiks uzņemts. Tur viņa sniegums būs pietiekami labs, lai sasniegtu Iezīmēto rangu; kā iezīmētais viņš var mācīties par prētoru, legātu, politiķi vai kvestoru. Jebko. Viņš sasniegs augstu pozīciju —jo augstāku, jo labāk. Tajā viņš varēs rīkoties, kā Arējam būs nepieciešams mērķa vārdā.”