„Svētā Dievmāte,” nomurmina Mikijs. Viņš skatās uz Harmoniju, tad uz Dejotāju. „Jūs gribat, lai viņš ir bonafide iezīmētais. Ne bronziņš?” Bronza ir blāvāks zelts. Tās pašas klases, tomēr tiek uzskatīts par zemāku un vājāku fizisko dotumu, radurakstu un spēju ziņā. „Ne bronzu,” Dejotājs apstiprina.
„Arī ne elfu?”
„Mums nevajag, lai viņš iet uz naktsklubiem un ēd kaviāru kā pārējie bezvērtīgie zelti. Mēs gribam, lai viņš komandē flotes.”
„Flotes. Ļautiņi, jūs esat traki. Traki!” Pēc ilga klusuma Mikija violetais skatiens paliek piekalts man. „Manu zēn, viņi tevi noslepkavo. Tu neesi zelts. Tu nespēj izdarīt to, ko spēj zelti. Viņi ir slepkavas, kas dzimuši, lai valdītu pār mums\ vai kādreiz esi redzējis kādu no izcilajiem? Protams, tagad viņi izskatās smukiņi un mierīgi. Bet, vai zini, kas notika Iekarošanas laikā? Viņi ir briesmoņi.”
Mikijs krata galvu un mežonīgi iesmejas. „Institūts nav skola, tas ir atlases laukums, uz kuru zelti dodas viens otru nosist, līdz tiek atrasts miesā un garā stiprākais. Tu. Mirsi.”
Galda otrā galā stāv Mikija kubs. Ne vārda neteikdams, pieeju pie tā. Nezinu, kā tas darbojas, toties zemes mīklas man ir labi zināmas. „Manu zēn, ko tu dari?” Mikijs žēli nopūšas. „Tā nav rotaļlieta!” „Vai tu kādreiz esi bijis raktuvēs?” vaicāju viņam. „Kādreiz esi izmantojis savus pirkstus, lai izraktos cauri robežlīnijai divpadsmit grādu leņķī, kamēr tev jārēķina, kā uzturēt astoņdesmit procentu rotācijas jaudu un piecdesmit procentu trieciena spēku tā, lai neuzspridzini kādu gāzes kabatu, kamēr pats sēdi savās čurās un sviedros un uztraucies par zemesčūskām, kas grib ieperināties tev zarnās, lai dētu tur olas?”
„tas ir…
Mikija balss apsīkst, kad viņš redz, kā nagUrbis iemācījis maniem pirkstiem kustēties, kā grācija, ar kādu man iemācīja dejot tēvocis, tiek pārnesta uz manām rokām. Darbodamies dungoju. Tas prasa kādu brīdi — varbūt minūti, varbūt trīs. Tomēr es apgūstu mīklu un tad viegli atrisinu to saskaņā ar frekvenci. Izskatās, ka tai ir vēl viens līmenis, matemātiski atjautības uzdevumi. So matemātiku es nezinu, tomēr
zinu sistēmu, kādā tā darbojas. Atrisinu arī to un vēl četras mīklas, tad kubs manās rokās mainās vēlreiz un kļūst par lodi. Mikija acis ieplešas. Pametu viņam ierīci. Noķēris to savos divpadsmit pirkstos, viņš neatrauj skatienu no manām rokām.
„Neiespējami" viAš murmina.
„Evolūcija,” atbild Harmonija.
Dejotājs pasmaida. „Mums vajadzēs apspriest cenu.”
12 . GREBŠANA
Mana dzīve kļūst par agoniju.
Manas zīmes tiek piestiprinātas pie abu roku delmiem. Mikijs izņem vecās, sarkanās zīmes un kultivē jaunus ādas un kaulu audus, kas aizpilda brūces. Tad viņš ķeras pie nozagta zemādas datu čipa implantēšanas manā pieres daivā. Man stāsta, ka trauma esot mani nogalinājusi un viņiem nācies atdzīvināt manu sirdi. Tātad esmu miris jau divas reizes. Viņi stāsta, ka divas nedēļas esmu gulējis komā, bet man tas viss bija tikai sapnis. Biju ielejā kopā ar Ēo. Viņa noskūpstīja mani uz pieres, bet tad es pamodos un jutu šuves un sāpes.
Guļu gultā, kamēr Mikijs mani pārbauda. Viņš liek man pārlikt stikla lodītes no viena trauka citā. Daru to gandrīz vai veselu mūžību.
„Mēs veidojam sinapses, manu dārgumiņ.”
Viņš pārbauda mani ar vārdu mīklām un mēģina likt man lasīt, bet es neprotu lasīt. „To tev vajadzēs iemācīties, lai tiktu Institūtā,” viņš ķiķina.
Pamosties no sapņiem ir tik nežēlīgi. Tajos mani mierina Ēo, bet, kad atveru acis, viņa ir vairs tikai gaistošas atmiņas. Iztukšots guļu Mikija improvizētajā palātā. Līdzās gultai dūc jonu dezinficētājs. Viss ir balts, tomēr dzirdu, kā viņa klubā dun mūzika. Viņa meitenes maina manus autiņus un iztukšo čuru maisus. Trīs reizes dienā mani mazgā kāda meitene, kas nekad nerunā. Viņas rokas ir slaidas, seja maiga un
skumja tāpat kā toreiz, kad ieraudzīju viņu kopā ar Mikiju sēžam pie caurspīdīgā galda. Spārni, kas izliecas no viņas muguras, ir sasieti ar tumšsarkanu lenti. Viņa nekad neskatās man acīs.
Kamēr Mikijs labo rētaudus no manas nervu operācijas, viņš joprojām liek man veidot sifiapses savienojumus. Viņš smejas, smaida un, pieskardamies manai pierei, sauc mani par savu dārgumiņu. Jūtos kā viena no viņa meitenēm, viens no eņģeļiem, ko viņš izgrebis sev pašam par prieku.
„Tomēr mums nav jāapmierinās tikai ar smadzenēm,” viņš saka. „Vēl daudz jāstrādā pie šī tava rūsganā ķermeņa, ja gribam pārvērst tevi dzelzs zeltā.”
„Un tas būtu?”
„Zelta senči, tos dēvē par dzelzs zeltiem. Tie bija skarbi vīri. Viņi stalti un nežēlīgi stāvēja uz savu kaujas kuģu klājiem un sēja postu pār Zemes armijām un to republiku flotēm. Kas viņi bija par radījumiem!” Mikija skatiens aizklīst tālumā. „Lai viņus radītu, vajadzēja paaudzēm ilgu eigēnikas un bioloģiskas iejaukšanās darbu. Mākslots darvinisms.” Mirkli Mikijs klusē, un šķiet, ka viņā aug dusmas.
„Saka, ka tēlnieki nekad nespēs atveidot Zelta cilvēka skaistumu. Kvalitātes kontroles padome par mums smejas. Personīgi es negribu padarīt tevi par cilvēku. Cilvēki ir tik trausli. Cilvēki salūst. Cilvēki mirst. Nē, es vienmēr esmu gribējis radīt dievu.” Nebēdnīgi smaidīdams, viņš skicē uz savas digitālās planšetes. Apgriezis to otrādi, Mikijs'parāda man slepkavu, par kādu kļūšu. „Kāpēc gan neizgrebt no tevis kara dievu?”
Mikijs pārstāda manu ādu uz muguras un rokām, kur Ēo bija pārsējusi manus apdegumus. Viņš stāsta, ka tā nebūšot mana īstā āda. Tā ir tikai homogēna pamatkārta.
„Tavs skelets ir vājš, jo Marsa gravitācijas spēku veido tikai trešdaļa tā, kāds tas ir uz Zemes, manu smalko, mazo putniņ. Turklāt tavā uzturā trūcis kalcija. Zeltiem standarta kaulu blīvums ir piecas reizes lielāks nekā blīvums, kas dabīgi izveidojas uz Zemes. Tāpēc mums nāksies padarīt tavu skeletu sešas reizes stiprāku; ja gribi izdzīvot Institūtā, tev jābūt no dzelzs. Tas gan būs jautri! Man. Tev nē.”
Mikijs atkal mani grebj. Mokos vārdos neizsakāmā, neaptveramā agonijā.
„Kādam taču jāsaliek punktiņi uz Dieva i.”
Nākamajā dienā viņš nostiprina manu roku kaulus. Tad ribas, mugurkaulu, plecus, kājas, gurnus un seju. Mikijs uzlabo manu cīpslu un muskuļaudu elastību. No pēdējās operācijas viņš žēlsirdīgi neļauj man pamosties vairākas nedēļas. Kad beidzot atveru acis, redzu, ka viņa meitenes, sapulcējušās ap mani, pieaudzē jaunas miesas kultūras un ar īkšķiem masē manus muskuļus.
Mana āda sāk lēni dzīt. Esmu kā ādas ielāpu sega. Viņi sāk man dot sintezētas olbaltumvielas, kreatīnu un augšanas hormonu, kas veicinās muskuļu augšanu un cīpslu atjaunošanos. Naktīs mans ķermenis trīc un kņud, kamēr svīstu pa jaunām, mazākām porām. Nedrīkstu izmantot pretsāpju līdzekļus, kas būtu tik stipri, ka apslāpētu agoniju, jo izmainītajiem nerviem jāiemācās funkcionēt jaunajās šķiedrās un pārveidotajās smadzenēs.
Ļaunākajās naktīs Mikijs sēž man blakus un stāsta stāstus. Man viņš patīk tikai šajos brīžos, tikai tad es nedomāju, ka viņš ir kaut kāds šīs perversās Sabiedrības atvemts briesmonis.
„Mana profesija ir radīt, mazo putniņ,” viņš kādu nakti stāsta, kad kopā sēžam tumsā. Sistēmu blāvajās gaismās viņa seja met savādas ēnas. „Jaunībā dzīvoju vietā, ko sauca par Birzi. Varētu teikt, ka uzaugu cirka kultūrā. Uzstājāmies katru vakaru. Tie bija krāsu, skaņu un deju svētki.” „Izklausās briesmīgi,” sarkastiski nomurminu. „Gluži kā raktuves.” Mikijs maigi pasmaida, un viņa skatiens atkal aizklīst tālumā. „Pieļauju, ka tev tā varētu likties ērta dzīve. Tomēr Birzī valdīja zināms vājprāts. Mums lika dzert tabletes. Tabletes, kas ļāva mums ar putekļu spārniem lidināties starp planētām un apciemot Jupitera feju karaļus un Eiropas dzelmju nāras. Mans prāts allaž bija nošķirts no ķermeņa. Tam nebija miera. Vājprātam nebija gala.” Tad viņš sasita plaukstas. „Un tagad grebju būtnes, ko redzēju savos drudža sapņos, gluži kā viņi allaž bija gribējuši. Es domāju, ka nosapņoju arī tevi. Es pieņemu, ka beigās viņi vēlēsies, kaut es vispār nebūtu sapņojis.”