„Vai tas bija labs sapnis?” vaicāju.
„Kas?”
„Tas, kurā biju es.”
„Nē. Nē, tas bija murgs. Par vīru no elles, par uguns mīļotāju.” Viņš apklust kā noburts.
„Kāpēc tas ir tik briesmīgi?” prasu viņam. „Dzīve. Šis viss. Kāpēc viņiem jāliek mums to darīt? Kāpēc viņiem jāizturas pret mums kā pret saviem vergiem?”
„Vara.”
„Vara nav īsta. Tas ir tikai vārds.”
Mikijs klusēdams prāto. Tad viņš parausta savus šauros plecus. „Saka, ka cilvēce ir vergojusi vienmēr. Brīvība padara mūs par iekāres un alkatības vergiem. Atņemot brīvību, man viņi ir devuši sapņus, kuros dzīvot. Tev viņi ir devuši uzupurēšanos, ģimeni, kopienu, kurā dzīvot. Un sabiedrība ir stabila. Neviens nemirst badā. Nepastāv genocīds. Nenorisinās lieli kari. Un, kad Zelts cīnās, viņi ievēro likumus. Kad lielie nami sakasās, viņi karo… cildenu
„Cildeni? Viņi man meloja! Teica, ka esmu pirmatklājējs.”
„Un vai tu būtu bijis laimīgāks, ja zinātu, ka esi vergs?” Mikijs pavaicā. „Nē. Neviens no miljarda zemSarkano Marsa pazemē nebūtu laimīgs, ja zinātu to, ko zina virsSarkanie — ka viņi ir vergi. Tātad, vai melot nav labāk?”
„Labāk ir nepaverdzināt.”
Kad esmu gatavs, viņš pieslēdz manu gaisa cauruli laukĢeneratoram, kas simulē pastiprinātu gravitācijas spēka iedarbību uz manu ķermeni. Tādas sāpes nekad neesmu jutis. Mans ķermenis cieš. Mani kauli, āda un muskuļi kliedz spiedienā un pārmaiņās, līdz iedarbojas medikamenti, kas kliedzienus pārvērš trulā, nepārtrauktā vaidā.
Guļu dienām ilgi. Sapņoju par mājām un ģimeni. Katru nakti pamostos, kad atkal esmu redzējis, kā Eo tiek pakārta. Viņa izskrien caur manu prātu. Man pietrūkst viņas siltuma līdzās gultā, lai gan viņi man iedevuši HK imersijas, masku, lai novērstu domas no sāpēm.
Pretsāpju līdzekļu daudzums pamazām tiek samazināts. Muskuļi joprojām nav pieraduši pie kaulu blīvuma, tāpēc mana eksistence kļūst
par garu, melodisku sāpi. Man sāk dot īstu ēdienu. Mikijs sēž uz manas gultas malas un glāsta man matus līdz vēlai naktij. Man vienalga, ka viņa pirksti atgādina zirnekļa kājas. Man vienalga, ka viņš uzskata mani par kaut kādu mākslas darbu, savu mākslas darbu. Viņš iedod man ēdienu, ko sauc par hamburgeru. Man tas garšo. Manas diētas sastāvā ir sarkanā gaļa, biezie krēmi, mērces, maize, augļi un dārzeņi. Nekad mūžā neesmu tik labi ēdis.
„Tev vajag kalorijas,” Mikijs dūdo. „Tu man esi bijis tik stiprs; paēd labi. Tu esi šo ēdienu pelnījis.”
„Kā man sokas?” es jautāju.
„O, grūtākās daļas ir garām, manu dārgumiņ. Vai zini, tu esi brīnišķīgs zēns. Viņi parādīja man ierakstus no citām operācijām, kurās šo mēģinājuši citi tēlnieki. Ai, cik šie citi tēlnieki neveikli, cik viņu subjekti vāji! Bet tu esi stiprs, un es esmu ģeniāls.” Viņš uzsit man pa krūtīm. „Tev ir dižciltīga ērzeļa sirds. Nekad neesmu tādu redzējis. Pieņemu, ka tad, kad biji mazs, tevi sakoda zemesčūska?”
„Tā bija. Jā.”
„Tā jau man likās. Tavai sirdij nācās piemēroties, lai pretotos indes iedarbībai.”
„Kad mani sakoda, tēvocis lielāko daļu indes izsūca," es saku.
„Nē,” Mikijs iesmejas. „Tas ir mīts. Indi nevar izsūkt. Tā joprojām rit tevī kopā ar asinīm un piespiež tevi būt spēcīgam, ja gribi dzīvot. Tu esi ļoti īpašs, gluži tāpat kā es.”
„Tad es šeit nemiršu?” izdvešu.
Mikijs smejas. „Nē! Nē! Tam mēs jau esam garām. Sāpes būs. Tomēr nāves draudiem esam jau pāri. Drīz būsim pārvērtuši cilvēku par dievu. Sarkano par zeltu. Pat tava sieva tevi nepazītu.”
Tas ir viss, no kā baidījos.
Kad tie paņem manas acis un pārstāda zeltītas, jūtos kā miris. Mikijs saka, ka vienkārši jāsavieno optiskais nervs ar „donora” aci. Vienkārša lieta, ko viņš dučiem reižu darījis kosmētiskos nolūkos; viņš saka, ka grūtākā daļa bija pieres daivas operācija. Es nepiekrītu. Jā, es jūtu sāpes. Tomēr ar jaunajām acīm redzu lietas, ko agrāk nesaskatīju. Viss ir
skaidrāks, asāks un daudz neizturamāks. Man šis process riebjas. Tas viss tikai apstiprina Zelta pārākumu. Lai kļūtu ar viņiem fiziski vienlīdzīgs, vajadzīgs tik daudz. Nav brīnums, ka mēs viņiem kalpojam.
Tas nav mans. Nekas no tā nav mans. Mana āda ir pārāk mīksta, pārāk starojoša, pārāk nevainojama. Bez rētām es nepazīstu savu ķermeni. Nepazīstu savu plaukstu virspuses. Ēo mani nepazītu.
Pēc tam Mikijs paņem manus matus. Viss ir mainījies.
Nedēļas aizrit fizioterapijā. Varu gremdēties pārdomās, lēni staigādams pa telpu kopā ar spārnoto meiteni Iviju. Neviens no mums pārāk nealkst runāt. Viņai ir savi dēmoni, bet man — savējie, tāpēc laiku pavadām klusumā un mierā, izņemot reizes, kad ienāk Mikijs un dūdo par to, cik skaistus bērnus mēs kopā radītu.
Kādudien Mikijs pat atnes man antīku cītaru ar koka, nevis plastmasas korpusu. Tas ir laipnākais, ko viņš jebkad izdarījis. Es nedziedu, bet spēlēju Likosas sērīgās dziesmas. Tradicionālās melodijas, kuras ārpus raktuvēm neviens nekad nav dzirdējis. Viņš un Ivija dažkārt pasēž pie manis, un, lai gan domāju, ka Mikijs ir negants radījums, ir sajūta, ka viņš saprot mūziku. Tās daili. Tās nozīmi. Un pēc tam viņš klusē. Arī tad viņš man patīk. Mierīgs.
„Paskat, tu esi izrādījies drusku sīkstāks', nekā sākumā biju domājusi,” saka Harmonija, kad kādu rītu pamostos.
„Kur tu biji?” jautāju, atvēris acis.
„Meklēju donorus.” Ieraudzījusi manas acu zīlītes, viņa saraujas. „Pasaule nav apstājusies tikai tāpēc, ka tu esi te,” viņa saka. „Mums bija daži darbi darāmi. Mikijs saka, ka vari paiet.”
„Pieņemos spēkā.”
„Ne pietiekami,” viņa spriež, mani nopētījusi. „Tu izskaties pēc žirafes mazuļa. Es to labošu.”
Harmonija aizved mani uz sēra spuldžu izgaismotu, apbružātu trenažieru zāli Mikija kluba pagrabā. Man patīk just auksto akmens grīdu zem kailajām pēdām. Mana līdzsvara sajūta ir atgriezusies, un tas ir labi, jo Harmonija nepiedāvā roku, uz kuras atbalstīties; tā vietā viņa mādama aicina mani uz tumšās sporta zāles centru.
„Nopirkām tev šis,” Harmonija saka.
Viņa norāda uz divām iekārtām tumšās telpas vidū. Ierīces ir sudrabotas un atgādina man tērpus, ko senos gadsimtos nēsāja bruņinieki. Bruņas karājas iekārtas divos metāla vados. „Tās ir koncentrācijas mašīnas.”
Ieslīdu vienā no tām. Manas pēdas, kājas, torsu un kaklu ieskauj sausa želeja, bet brīva paliek tikai galva. Mašīna ir būvēta tā, lai pretotos manām kustībām, tomēr reaģē pat uz vissīkāko stimulu. Palielināt muskuļu masu var, tos trenējot pietiekami intensīvi, lai radītu mikroskopiskus plīsumus audu šķiedrās. Tie rada sāpes, ko jūtam dienās pēc intensīva treniņa, tie ir saplēsti audi, nevis pienskābe. Kad plīsuma vietas aizaug ar muskuļiem, pieaug to apjoms. Koncentrācijas mašīna ir radīta, lai uzturētu šo procesu. Tas ir paša nelabā izgudrojums.