Harmonija nolaiž man uz acīm iekārtas sejsegu.
Mans ķermenis joprojām ir treniņu zālē, bet es redzu, kā kustos pa Marsa nelīdzeno virsmu. Es skrienu, piespiezdams kājas koncentrācijas mašīnas radītajā pretestībā, kas pieaug saskaņā ar Harmonijas noskaņojumu vai simulācijā atainoto vidi. Dažkārt klaiņoju Zemes džungļos, kur pa krūmājiem skrienos ar panterām vai nonāku uz Lunas krāteriem klātās virsmas, pirms tā vēl bija apdzīvota. Tomēr allaž atgriežos mājās uz Marsa, lai skrietu pa tā sarkano zemi un lēktu pāri dziļajām aizām. Dažreiz Harmonija piebiedrojas otrā mašīnā, lai man būtu, ar ko skrieties.
Viņa liek man pamatīgi nopūlēties, un dažkārt prātoju, vai viņa mēģina mani salauzt. Es viņai to neļauju.
„Ja tu treniņa laikā nevem, tas nozīmē, ka pietiekami necenties,” viņa saka.
Šis dienas ir mokošas. Mans ķermenis ir sāpju kamols no pēdu spilventiņiem līdz sprandai. Mikija sārtās masē mani katru dienu. Pasaulē nav patīkamākas baudas, tomēr trīs dienas pēc Harmonijas treniņu sākšanas pamostos no tā, ka vemju gultā. Es trīcu, drebu un aiz sienas dzirdu lamas.
„To darot, jāievēro noteikta zinātne, tu sīkā, negantā ragana!” Mikijs kliedz. „Viņš būs mākslas darbs, bet tikai tad, ja neliesi ūdeni uz krāsas, pirms tā pieķērusies audeklam! Nesabojā viņu!”
„Viņam jābūt nevainojamam,” Harmonija noskalda. „Dejotāj, ja viņā būs kaut viena vājība, pārējie bērni nobendēs viņu kā zaļu urbjZelli!”
„Bet tu jau viņu bendē!” īd Mikijs. „Tu viņu iznīcini! Viņa ķermenis nespēj izturēt muskuļfi dalīšanos.”
„Viņš nav iebildis pret nodarbībām,” Harmonija viņam atgādina. „Tas tāpēc, ka viņš nezina, ka drīkst iebilst!” Mikijs saka. „Dejotāj, no šī procesa biomehānikas viņa neko nesaprot! Neļauj viņai sabendēt manu puisēnu.”
„Viņš nav tavs puisēns!” Harmonija ņirgājas.
Mikija balss pieklust. „Dejotāj, Derovs ir kā dižciltīgs ērzelis, viens no vecajiem Zemes zirgiem. Skaistiem zvēriem, kas skries tik ātri, cik liksi. Viņi skries. Un skries. Un skries. Līdz vairs nespēs. Līdz viņu sirdis sasprāgs gabalos.”
Mirkli ir klusums, tad dzirdu Dejotāja balsi.
„Arējs reiz teica, ka cietākais tērauds rodas viskarstākajā ugunī. Turpini izaicināt zēna spējas.”
Noklausījies viņu sarunu, ņemu ļaunā abu savu skolotāju vārdus: Mikija — par to, ka viņš uzskata mani par vāju, bet Dejotāja — par to, ka viņš uzskata mani par savu darbarīku. Marti nesadusmo vienīgi Harmonija. Viņas balsī, viņas acīs kvēlo tās pašas dusmas, ko jūtu savā dvēselē. Varbūt tagad viņai ir Dejotājs, bet arī viņa ir kādu zaudējusi. Par to stāsta viņas sejas neapdegusī puse. Viņa nevērpj intrigas kā Dejotājs vai viņa saimnieks Arējs. Viņa ir tāda kā es — kvēlo niknumā, kas visu pārējo padara tik nenozīmīgu.
Tonakt es raudu.
Turpmākajās dienās viņi dod man medikamentus, kas paātrina olbaltuma sintēzi un muskuļu atjaunošanos. Pēc tam, kad muskuļaudi atguvušies no sākotnējās traumas, viņi liek man trenēties smagāk nekā pirms tam; pat Mikijs neiebilst, lai gan zem viņa acīm vīd tumši loki un šaurie vaigi izskatās iekrituši. Pēdējo nedēļu laikā viņš ir atsvešinājies, vairs nestāsta man stāstus, it kā baidītos no paša radītā tagad, kad sāku pieņemt savu patieso veidolu.
Mēs ar Harmoniju sarunājamies ļoti maz, tomēr mūsu attiecībās notikušas tikko jaušamas pārmaiņas, kaut kāda pirmatnēja savstarpēja izpratne, ka esam līdzīgas būtnes. Bet jo spēcīgāks kļūst mans ķermenis, jo grūtāk Harmonijai tikt man līdzi, par spīti tam, ka viņa ir rūdīta sieviete no raktuvēm. Un tā notiek jau pēc divām nedēļām. Atšķirība starp mūsu spējām turpina augt. Pēc mēneša skrieties ar viņu man ir tāpat kā sacensties ar bērnu. Neatslābstu pat tad.
A4ans ķermenis sāk mainīties. Kļūstu masīvāks. Koncentrācijas mašīnā, ko tagad papildinu ar svarcelšanu virsGravitācijā, mani muskuļi kļūst spēcīgi un cieti. Pamazām pieaug to spēks. Mani pleci kļūst platāki, noapaļojas; redzu, kā uz delmiem izspiežas cīpslas; manu torsu kā bruņas aptver stingra cietu muskuļu masa. Koncentrācijas mašīnā pat manas rokas kļūst vēl stiprākas, kas allaž bijušas mana ķermeņa spēcīgākā daļa. Vienkārši saspiežot, varu saberzt akmeni pulverī. To ieraudzījis, Mikijs lēkāja kā bērns. Neviens vairs nesniedz man roku.
Guļu virsGravitācijas laukā, lai tad, kad kustēšos uz Marsa virsmas, justos ātrs, veikls un daudz izveicīgāks nekā jebkad agrāk. Attīstās mani ātrie muskuļu audi. Manas rokas kustas kā zibens, un, kad tās trāpa treniņu zāles cilvēka apveida boksa maisam, tas atlec kā svilinātāja ķerts. Nu jau varu tam izsist cauri.
Mans ķermenis kļūst tāds kā zeltiem, vienam no pirmās šķiras, ne elfam, ne bronzai. Sis ķermenis pieder rasei, kas iekaroja Saules sistēmu. Manas rokas ir pārdabiskas. Tās ir gludas, iedegušas un izveicīgas kā ikvienam no zeltiem. Tomēr, salīdzinot ar pārējo ķermeni, tajās ir neproporcionāli daudz spēka. Ja es esmu duncis, rokas ir mans asmens.
Mainās ne tikai mans ķermenis. Pirms miega iedzeru uztveri paaugstinošas vielas saturošu toniku un palielinātā ātrumā noklausos Krāsas, Iliādu, Ulisu, Pārvēršanos, tēbiešu lugas, Drakoniskās iezīmes, Anabāzi un aizliegtos darbus, piemēram, Grāfu Montē Kristo, Mušu valdnieku, Rūdas Klinšu valdnieces nožēlu, 1984 un Lielisko Getsbiju. Pamostos, zinādams trīstūkstoš gadu ilga perioda literatūru, tiesību kodeksus un vēsturi.
Mana pēdējā diena pie Mikija pienāk, kad ir apritējuši divi mēneši pēc pēdējās operācijas. Pēc treniņa, pavadīdama mani līdz istabai,
Harmonija smaida. Fonā dun mūzika. Šonakt Mikija dejotājas neredz atelpu.
„Atnesīšu tev drēbes, Derov. Mēs ar Dejotāju gribam kopā ar tevi paēst vakariņas un nosvinēt. īvija palīdzēs tev sakopties.”
Viņa atstāj mani divatā ar īviju. Meitenes seja šodien, tāpat kā citās dienās, ir rāma kā sniegs, ko esmu redzējis HK. Vēroju Iviju spoguli, kamēr viņa apgriež man matus. Istaba ir tumša, pie griestiem deg tikai viena spuldze. Tā apspīd viņu no augšas, un īvija izskatās pēc eņģeļa. Nevainīga un šķista. Tomēr viņa nav nevainīga vai šķista. Viņa ir sārtā. Viņi tiek audzēti, lai sniegtu baudu, lai viņu krūtis un gurni izvītos slaikās līnijās, lai viņu vēderi būtu stingri, bet lūpas — pilnīgas un mīkstas. Tomēr Ivija ir meitene, un viņas dzirksts vēl nav izdzisusi. Atceros pēdējo reizi, kad nespēju nosargāt tādu meiteni kā viņa.
Un es? Ir grūti uzlūkot sevi spogulī. Es esmu kļuvis par velnu, ko pats ienīstu. Es esmu augstprātība un nežēlība, tāds cilvēks, kurš nogalināja manu sievu. Es esmu zelts. Un es esmu tikpat auksts kā šis mirdzošais metāls.
Manas acis spīd kā tīrradņi. Mana āda ir maiga un veselīga. Mani kauli ir stiprāki. Jūtu sava slaidā torsa blīvumu. Kad Ivija ir apgriezusi zeltītos matus, viņa atkāpjas un lūkojas manī. Es jūtu viņas bailes, un arī pats tās ciešu. Es vairs neesmu cilvēks. Fiziski esmu kļuvis par ko vairāk.
„Tu esi skaists,” īvija klusi saka, pieskardamās manām zeltītajām zīmēm. Tās ir daudz mazākas par viņas putna spārniem. Aplis atrodas delma aizmugures centrā. Spārni vijas pa miesu, izliekdamies kā izkaptis gar plaukstas locītavu kauliem.
Skatos uz Ivijas baltajiem spārniem un zinu, cik neglīti viņai tie noteikti šķiet, cik ļoti viņa tos droši vien ienīst. Gribu pateikt viņai kaut ko mīļu. Gribu likt viņai pasmaidīt, ja viņa to var. Es teiktu, ka viņa pati ir skaista, bet īvija ir nodzīvojusi visu dzīvi, klausīdamās, kā vīrieši viena vai otra iemesla dēļ viņai to saka. Viņa neticētu tādam puikam kā es. Un es neticu viņas vārdiem. Skaista bija Ēo. Joprojām atceros, kā asinis saskrēja manai sieviņai vaigos, kad viņa dejoja. Viņā bija visas