nesamākslotās dzīves krāsas, dabas raupjais skaistums. Es esmu cilvēka radīta skaistuma ideāls. Izkausēts un cilvēka formā pārliets zelts.
Ivija noskūpsta manu pakausi, izskrien ārā un atstāj mani vienu, lūkojoties HK spoguļattēlā. Nebiju ievērojis, ka viņa ielikusi manā krūšu kabatā vienu no savu spārnu spalvām.
Esmu noguris skatīties HK. Tagad zinu viņu vēsturi un apgūstu arvien vairāk katru dienu. Tomēr esmu noguris būt te iekšā, noguris klausīties Mikija kluba mūzikas dunā un ostīt piparmētru lapas, ko viņš smēķē. Man apnicis noskatīties uz meitenēm, ko viņš ieved savā ģimenē tikai tāpēc, lai pārdotu tālāk, kad kāds piesola pietiekami augstu cenu. Esmu noguris redzēt, kā mirdzošās acis izdziest un kļūst tukšas. Šeit nav Likosa. Te nav mīlestības, ģimenes vai uzticības. Šī ir slima vieta.
„Manu zēn, tu izskaties tā, ka varētu komandēt dedzesKuģu floti,” nostājies durvīs, saka Mikijs. Viņš ieslīd istabā, smaržodams pēc saviem smēķiem. Izstīdzējušie pirksti izvelk man no kabatas Ivijas spalvu un noglāsta ar to otras rokas dūres kauliņus. Viņš viegli uzsit ar spalvu pa manām zeltītajām zīmēm. „Spārni ir mani iemīļotākie. Vai tev ne? Tie simbolizē cilvēces labākos centienus.”
*
Kamēr sēžu un lūkojos spogulī, Mikijs pienāk man klāt no mugurpuses. Viņš uzliek rokas man uz pleciem un runādams atbalsta zodu man uz galvas, it kā es būtu viņa īpašums. Nav grūti saprast, kādēļ viņš tā varētu domāt. Mana kreisā plauksta uzguļ labās zīmei un tur paliek.
„Es jau tev teicu, ka tu esi nevainojams. Tagad pienācis tavs laiks lidot.”
„Tu iedod meitenēm spārnus, bet lidot viņām neļauj, vai ne?” vaicāju.
„Viņas nevar palidot. Viņas ir vienkāršākas radības par tevi. Turklāt es nevaru atļauties nopirkt gravZābaku atļauju. Tāpēc viņas man dejo.” Mikijs paskaidro. „Bet tu, tu lidosi, vai ne, manu lielisko zēn?”
Klusēdams lūkojos viņā. Mikija lūpas savelkas smaidā, jo daru viņu nemierīgu. Tā ir bijis vienmēr. „Tu no manis baidies,” saku viņam.
Mikijs iesmejas. „Vai tad? Oho! Vai tiešām, manu zēn?”
„Jā. Tu esi pieradis zināt, kas ir kas. Tu domā tāpat kā viņi visi.” Pametu ar zodu uz HK atspulgu. „Viss ir ierakstīts akmenī. Viss ir rūpīgi
sakārtots. Sarkanie ir apakšā, bet visi pārējie stāv uz mūsu mugurām. Tagad tu skaties uz mani un saproti, ka mums tur lejā nolāpīti nepatīk. Sarkanie saceļas, Mikij.”
„Ak, jums vēl tāls ceļš ejams…”
«
Pasniedzos un sagrābju Mikija plaukstu locītavas tā, ka viņš nespēj pakustēties. Viņš skatās manī caur spoguli un cenšas izrauties no tvēriena. Nekas nav spēcīgāks par ellesnirēja tvērienu. Smaidu spogulī, un manas zeltītās acis sastopas ar viņa violeto skatienu. Viņš ož pēc bailēm. Pirmatnējām šausmām. Kā pele, ko lauva iedzinis stūrī.
„Esi labs per īviju, Mikij. Neliec viņai dejot. Sniedz viņai ērtu dzīvi, citādi es atgriezīšos un noraušu tev rokas.”
*
13.ĻAUNI DARBI
Mateo ir gara auguma sārtais ar slaidiem locekļiem un gludu, skaistu seju. Viņš ir vergs. Pareizāk sakot, bija vergs, kura pienākums bija sniegt miesisku baudu. Tomēr viņš iet kā ūdens pavēlnieks. Daile katrā solī. Manieres un grācija katrā žestā. Viņam ir tieksme nēsāt cimdus un saraukt degunu par katru mazāko puteklīti. Ķermeņa kopšana bijusi Mateo dzīves jēga. Tāpēc viņam nepavisam nešķiet savādi palīdzēt man uzklāt matu folikulus iznīcinošu krēmu uz manām rokām, kājām, torsa un dzimumorgāniem. Tomēr man tas šķiet savādi. Kad esam pabeiguši, abi lādējamies — es no dedzinošās sajūtas, viņš no sitiena, ko saņēma pa plecu. Nejauši izmežģīju to, vienkārši uzsitot. Joprojām neapzinos savu spēku. Un šos sārtos rada trauslus. Ja viņš ir rozes zieds, es esmu ērkšķi.
„Gluds kā jaundzimušais, tu drudžainais mazuli,” Mateo nopūšas tik pieklājīgi, cik nu tas ir iespējams, sakot kaut ko tādu. „Gluži kā prasa jaunākās Lunas modes tendences. Tagad ar nelielas uzacu korekcijas palīdzību — vai, kā tavas uzacis atgādina sēņu kāpurus — un pēc deguna matiņu epilācijas, kutikulu atbīdīšanas, jauno, līdzeno zobu balināšanas — kas, ja drīkstu izteikties, izskatās dzelteni kā ar sinepēm noziestas pienenes… saki, vai esi kaut reizi tīrījis savus jaunos zobus? — un melno punktiņu likvidēšanas (kas būs kā zondēt raktuvēs hēliju-3), toņa izlabošanas un melatonīna injekcijām tu izskatīsies prīmā un kārtīgs kā roze.”
Es nošņaukājies iesmejos par visām šim muļķībām. „Es jau izskatos pēc zelta.”
„Tu izskaties pēc bronzas! Pēc muļķu zelta! Viena no zemdzimušajiem iznireļiem, kuri vairāk izskatās pēc haki, nevis zelta. Tev jābūt nevainojamam.”
„Tu esi nolāpīti jokains dēlietis, Mateo.”
Viņš uzšauj man pa pakausi. „Domā, ko runā! Zelts drīzāk mirtu, nekā runātu tādā glumā raktuvju žargonā. „Nolādēts”, nevis „nolāpīts”. „Sajāt”, nevis „sačakarēt”. Katrreiz, kad pateiksi „nolāpīts” vai „nolāpītais”, šaušu tev nevis pa pauri, bet pa muti. Un, kad teiksi „čakarēt” vai „pauris”, speršu tev pa kājstarpi — to es pieprotu, tici man. Tāpat es darīšu, ja netiksi vaļā no tā drausmīgā akcenta. Izklausies tā, it kā būtu dzimis nolādētā izgāztuvē.”
Viņš sarauc pieri un uzliek rokas uz šaurajiem gurniem.
„Un tad mums būs jāicmāca tev manieres. Un kultūra, kultūra, labo cilvēki"
„Man ir manieres.”
„Radītāja vārdā, mēs tev liksim pavisam, pavisam atmest to padibeņu akcentu un lamāšanos.”
Viņš baksta man krūtīs, kamēr uzskaita manus trūkumus.
„Tu pats arī varētu ievērot kādus labas uzvedības likumus, dupšpuisīt,” es norūcu.
Viņš novelk vienu no maniem cimdiem, iepļaukā mani ar to, paņem rokās pudeli un pieliek to man pie rīkles. Es smejos.
„Tev vajadzēs atgūt savus ellesnirēja refleksus, lai rīkotos ar šo lempīgo, jauno ķermeni.”
Bolos uz pudeli.
„Nobakstlsi mani līdz nāvei?”
„Tas ir poliēna zobens, labo cilvēk. Citiem vārdiem sakot, slāte. Vienā brīdī tas ir mīksts kā mati, bet, saņēmis organisku impulsu, kļūst cietāks par dimantu. Tas ir vienīgais ierocis, ar kuru var caurdurt pulsLauku. Vienā mirklī pātaga, citā — nevainojams zobens. Tas ir džentlmeņa ierocis. Zelta ierocis. Citai krāsai to nēsāt nozīmē mirt.”
„Tā ir pudele, tu, jok—”
Viņš iegrūž to man kaklā tā, ka sāku rīstīties.
„Un tieši tava uzvedība spieda mani izvilkt slāti un izaicināt tevi, tādējādi priekšlaicīgi apraujot tavu nožēlojamo dzīvi. Varbūt ūķī, ko sauci par savām mājām, par godu cīnījies ar dūrēm. Toreiz tu biji kukainis. Skudra. Izcilais mazākās provokācijas dēļ cīnās ar asmeni. Par viņu godu tev nav ne mazākās nojausmas. Tavs gods bija personisks; viņu gods attiecas uz viņu personu, ģimeni un planētu. Tas arī viss. Viņi cīnās par augstākām likmēm un nepiedod, kad ir izlietas asinis. Vismazāk jau nu iezīmētie. Manieres, labo cilvēk. Manieres tevi pasargās, līdz būsi iemācījies pats sevi aizsargāt no manas šampūna pudeles.”
„Matco…” iesāku, berzēdams kaklu.
„Jā?” viņš nopūšas.
„Kas ir šampūns?”