Es dotu priekšroku vēl vienam termiņam Mikija tēlnieka palātā, nevis mācībām pie Mateo. Mikijs vismaz no manis baidījās.
Nākamajā rītā Dejotājs mēģina piešķirt man citu vārdu.
„Tu būsi salīdzinoši nezināmas ģimenes dēls no tālajām asteroīdu grupām. Drīz šī ģimene ies bojā kuģa nelaimes gadījumā. Tu vienīgais izdzīvosi un mantosi viņu parādus un necilo stāvokli sabiedrībā. Viņa vārds, tavs vārds, būs Kajs au Andromeds.”
„Pajāt,” atbildu. „Es būšu Derovs vai nebūšu nekas.”
Viņš kasa galvu. „Derovs ir… savāds vārds.”
„Tu esi licis man atteikties no matiem, ko man deva tēvs, acīm, ko man atstāja māte, krāsas, kādā piedzimu, tāpēc es paturēšu vārdu, kādā viņi mani nosauca, un tu izdarīsi tā, lai tas nostrādā.”
„Man labāk patika, kad neizturējies kā zelts,” Dejotājs purpina.
„Tātad, ieturoties kā izcilajam, galvenais ir ēst lēni,” Mateo stāsta, kamēr sēžam kopā pie galda jumta stāva dzīvoklī, kurā Dejotājs man pirmoreiz parādīja pasauli. „Tu pieredzēsi daudzus Trimalhiona cienīgus
cienastus. Šādos gadījumos tiks pasniegti septiņi ēdieni — uzkožamie, zupa, zivs, gaļa, salāti, deserts un dzērieni.”
Viņš norāda uz nelielu paplāti, uz kuras sarindoti galda piederumi, un paskaidro dažādās metodes, ar kādām tas katrs ēdot ir pielietojams.
Tad viņš man stāsta: „Ja maltītes laikā tev rodas vajadzība urinēt vai izkārnīties, tā jāatliek līdz maltītes beigām. No izcilā tiek gaidīta spēja kontrolēt sava ķermeņa funkcijas.”
„Tātad memmcsdēliņiem zeltvaidžiem nav ļauts padirst? Nez, kad viņi to dara, vai laukā nāk zelts?”
Mateo iepļaukā mani ar savu cimdu. „Ja tik ļoti alksti atkal redzēt sarkanu, ļauj savai mēlei vaļu viņu klātbūtnē, labo cilvēk, un viņi ar prieku atgādinās tev, kādā krāsā asiņo visi cilvēki. Manieres un paškontrole! Tev nav ne viena, ne otra.” Viņš nošūpo galvu. „Tagad pastāsti man, kam paredzēta šī dakšiņa!”
Gribu pastāstīt viņam, ka tā domāta, lai paurbinātu viņa pakaļu, tomēr nopūšos un atbildu pareizi. „Zivīm, bet tikai tad, ja ēdienā ir asakas.”
„Un cik daudz zivs tev jāēd?”
„Tā visa,” es minu.
„Nē!” Mateo izsaucas. „Vai tu vispār klausījies?” Mateo smalkie pirksti iegrābjas matos, un viņš dziļi ieelpo. „Vai man tev jāatgādina? Ir bronziņi. Ir zelti. Un ir elfi.”
Pārējo viņš ļauj pabeigt man.
„Elfiem trūkst paškontroles,” skaļi atkārtoju iegaumēto. „Viņi patērē visas varas sniegtās ērtības, bet pat nenospļaujas, lai tās nopelnītu. Viņi piedzimst un dzenas pakaļ baudām. Stimmē?”
„Pareizi, nevis 'stimmē. Kas tiek gaidīts no zeltītā? No iezīmētā?” „Nevainojama uzvedība.”
„Un tas nozīmē?”
Mana balss ir salta, atdarinot zelta akcentu. „Tas nozīmē kontroli, labo cilvēk. Paškontroli. Man ir ļauts nodoties dzīves ērtībām, kamēr neļauju tām pārņemt kontroli pār mani. Ja pastāv atslēga tam, kā izprast izcilos, tā meklējama kontroles izpratnē visās tās formās. Ēst zivi,
bet atstāt divdesmit procentus uz šķīvja, lai norādītu, ka tās labā garša neņēma virsroku pār mana rakstura spēku vai nepaverdzināja manas garšas kārpiņas.”
,,Tātad tu tomēr klausījies.”
Nākamajā dienā Dejotājs mani uzmeklē, kamēr jumta stāva dzīvokļa holospogulī vingrinos runāt izcilo akcentā. Manā priekšā ir manas galvas attēls trīs dimensijās. Zobi šķiet tik savādi, un mēle ķeras aiz tiem, kad mēģinu izrunāt vārdus. Pat tagad, kad no pēdējās operācijas dienas pagājuši vairāki mēneši, joprojām mēģinu pierast pie sava ķermeņa. Mani zobi ir lielāki, nekā sākumā šķita. Nepalīdz arī tas, ka zeltvaidži runā tā, it kā viņu nolāpītajos smirdamcaurumos būtu iegrūstas zelta lāpstas. Tāpēc runāt kā vienam no viņiem man ir vieglāk tad, kad redzu, ka izskatos kā viens no viņiem. Tad augstprātība nāk dabiskāk.
„Mīkstini savus r” pamāca Dejotājs. Uzmanīgi klausīdamies, viņš apsēžas, kamēr lasu no viedpulksteņa. „Izliecies, ka katram no tiem priekšā ir h.” Viņa smēķis atgādina man par mājām, un atminos, kāds Likosā šķita arhiGubernators Augusts. Atceros šī vīra mieru. Viņa pacietīgo, augstprātīgo labvēlību. Viņa smīniņu. „Stiep garākus /.”
„Vai tas ir viss, ko tu vari?' saku spogulim.
„Nevainojami!” Dejotājs jokodams noskurinās un uzslavē mani. Viņš uzsit ar veselo roku pa celi.
„Drīz arī sapņošu kā nolāpīts zeltvaidzis,” riebumā nosaku.
„Tev nevajadzētu teikt „nolāpīts”. Tā vietā saki „nolādēts” vai „nolādēti sasodīts”.”
Pametu uz viņu dusmīgu skatu. „Ja es sevi redzētu uz ielas, tad ienīstu. Es gribētu paķert sirpjAsmeni, uzšķērst sevi no rīkles līdz staklei un pārpalikumus sadedzināt. Ēo apvemtos, kad mani ieraudzītu.”
„Tu vēl esi jauns,” Dejotājs smej. „Ak kungs, dažreiz aizmirstu to, cik jauns.” Viņš izvelk no zābaka blašķi un drusku iemalko, tad pamet to man.
Smejos. „Kad pēdējoreiz dzēru, tēvocis Nerols mani sazāļoja.” Iedzeru. „Varbūt tu esi aizmirsis, kāda ir dzīve raktuvēs. Es neesmu jauns.”
Dejotājs sarauc pieri. „Tas nebija domāts kā apvainojums, Derov. Vienkārši tu saproti, kas tev būs jādara. Tu saproti, kāpēc tev tas būs
jādara. Tomēr tu joprojām nomaldies no mērķa un tiesā sevi. Droši vien šobrīd, skatoties uz savu zelta seju, tev metas nelabi. Stimmē?”
„Stimmē gan.” Pamatīgi iemetu no blašķes.
„Bet, Derov, tu tikai spēlēsi lomu.” Viņš strauji saliec pirkstu, un no gredzena uz tā izlec asmens. Mani refleksi ir atgriezušies, un tie ir pietiekami ātri, lai es iegrūstu to viņam rīklē, ja domātu, ka viņš vēl man ļaunu, tomēr ļauju Dejotājam pārskriet ar to pār manu rādītājpirkstu. Izspiežas asinis. Sarkanas asinis. „Gadījumam, ja tev vajag atgādinājumu par to, kas patiesībā esi.”
„Ož pēc mājām,” saku, sūkādams pirkstu. „Mamma mēdza vārīt zemesčūsku asinszupu. Uz pusi garšīgāk, nekā izklausās.”
„Mērcāt tajā linsēklu maizi un pārkaisījāt ar bāmijas pumpuriem?” „Kā tu zini?” es vaicāju.
„Mana mamma darīja tāpat,” Dejotājs smiedamies atzīst. „Ēdām to Dejusvētkos vai pirms Laureātu sumināšanas, kad tika paziņoti uzvarētāji. Allaž tā sačakarētā Gamma.”
„Uz gammu veselību!” Iesmejos un iemetu vēl vienu malku. Dejotājs mani vēro. Smaids pamazām pagaist, un viņa skatiens kļūst salts. „Rīt Mateo mācīs tev dejot.”
„Domāju, ka to darīsi tu,” es saku.
Viņš uzsit pa kroplo kāju. „Pagājis krietns laiciņš, kopš es to darīju pēdējoreiz. Labākais dejotājs Oikosā. Es kustējos kā dziļo tuneļu caurvējš. Visi mūsu labākie dejotāji bija ellesnirēji. Zini, vairākus gadus biju viens no viņiem.”
„Tā jau man likās.”
„Ak tad tā?”
Norādu uz viņa rētām. „Tikai ellesnirējs var būt sakosts tik daudz reižu, kad tuvumā nav urbjZeļļu, kas palīdzētu čūskas noraut. Es arī esmu sakosts. Par to vismaz dabūju lielāku sirdi.”
Dejotājs pamāj, un skatiens aizklīst tālē. „Iekritu midzenī, kamēr laidos salabot nagUrbja buksi. Čūskas bija salīdušas vienā no caurulēm, un es nepamanīju. Izrādījās visnegantākās.”
Man ir skaidrs, kas notika tālāk. „Tie bija mazuļi,” es saku.
Dejotājs pamāj.
„Tiem ir mazāk indes. Daudz mazāk nekā to vecākiem, tāpēc tie vismaz neizrādījās kodēji, kas gribētu sadēt manī olas. Tomēr, kad tie koda, tad no visa spēka. Par laimi, mums līdzi bija pretinde. Bijām ietirgojuši to no gammām.” Mums Likosā pretindes nav bijis.