Dejotājs pieliecas tuvāk.
„Mēs metīsim tevi zemesčūsku mazuļu midzenī, Derov. Iegaumē to. Iestājpārbaudījumi ir pēc trim mēnešiem. Līdz ar stundām pie Mateo tevi mācīšu arī es. Tomēr, ja nebeigsi sevi tiesāt, ja turpināsi ienīst savu aizsegu, tu pārbaudījumu neizturēsi vai — vēl ļaunāk — izturēsi un paslīdēsi, nododams sevi Institūtā. Un tad viss būs sačakarēts.”
Grozos krēslā. Nu mani sagrābj vēl vienas bailes — ne tikai bailes kļūt par cilvēku, ko Ēo nepazītu, bet daudz pirmatnējāka izjūta, nāvīgas bailes no maniem ienaidniekiem. Kādi viņi būs? Jau tagad dzirdu viņu ņirgas, jūtu viņu nicinājumu.
„Nav svarīgi, ja viņi mani atmaskos.” Uzsitu pa Dejotāja celi. „Viņi jau ir atņēmuši man visu, ko varēja. Tieši tāpēc esmu ierocis, ko varēsiet izmantot.”
„Nepareizi,” Dejotājs aizsvilstas. „Tu mums esi noderīgs tāpēc, ka esi kas vairāk par ieroci. Kad tava sieva gāja bojā, viņa neatstāja tev vienīgi asinsatriebību. Viņa atstāja mantojumā savu sapni. Tu esi tā glabātājs. Tā radītājs. Tāpēc nespļauj zili melnu. Lai ko teiktu Harmonija, tu necīnies pret viņiem. Tu cīnies par Ēo sapni, par savu ģimeni, kas joprojām dzīvo, par savu tautu.”
„Vai tas ir Arēja viedoklis? Pareizāk sakot, vai tavējais?”
„Es neesmu Arējs,” Dejotājs atkārto. Es viņam neticu. Esmu redzējis, kā Dejotāja vīri viņu uzlūko, kā viņam piekāpjas pat Harmonija.
„Ielūkojies sevī, Derov, un tu redzēsi, ka esi labs cilvēks, kurš būs spiests darīt ļaunus darbus.”
Manas rokas neizraibina rētas, tās šķiet savādas, kad savelku plaukstas dūrēs, līdz kauliņi atkal izbalē pazīstamā nokrāsā.
„Redzi? Tieši to es nesaprotu. Ja esmu labs cilvēks, kāpēc es gribu darīt ļaunu?”
14 . ANDROMEDS
Mateo nevar iemācīt man dejot. Viņš demonstrē man katru no pieciem deju veidiem, ko dejo i7xilie, un mēs jau esam galā. Atšķirībā no dejām, ko man mācīja tēvocis, Zelta dejās lielāks uzsvars tiek likts uz partneri, tomēr kustības ir līdzīgas. Nodejoju visas piecas prasmīgāk, nekā to spēj mans skolotājs. Lai izrādītos, aizsienu sev acis un no galvas nodejoju visas pēc kārtas bez mūzikas. Dejot man iemācīja tēvocis Nerols, un pēc tūkstoš naktīm Likosā, ko piepildījušas vien dejas un dziesmas, prasmīgi ierakstu prātā pat jaunā ķermeņa kustības. Tas spēj lietas, ko vecais ķermenis neprata. Muskuļu šķiedras saraujas citādi, cīpslas stiepjas tālāk, nervi reaģē ātrāk. Plūstoši pārejot no vienas kustības otrā, jūtu, kā muskuļi saldi svilst.
Viena no dejām, Polimeda, raisa manī nostalģiju. Slīdot pa telpu virpuļojošiem soļiem, Mateo liek man nest zizli, kas izstieptā rokā jātur tā, it kā cīnītos ar slāti. Pat kustībā dzirdu pagātnes atbalsis. Jūtu raktuvju vibrāciju, sava klana smaržu. Esmu šo deju redzējis jau agrāk un spēju to nodejot labāk par pārējām. Tā ir deja, kurai radīts mans ķermenis, un tā ir ārkārtīgi līdzīga nelikumīgajai Pļaujas dejai.
Kad beidzu, Mateo ir dusmīgs.
„Vai tā ir kaut kāda spēle?” viņš ņurd.
„Kā tu to domā?”
Viņš nikni lūkojas manī un sit ar pēdu pret grīdu. „Tu nekad neesi bijis ārpus raktuvēm?”
„Tu zini atbildi,” es saku.
„Nekad neesi cīnījies ar zobenu vai vairogu?”
„Esmu gan. Vēl es esmu komandējis zvaigžņu kuģus un ēdis vakariņas kopā ar prētoriem.” Smejos un vaicāju, kas viņam lēcies.
„Šī nav spēle, Derov.”
„Vai es teicu, ka ir?” Esmu apjucis. Kas manā rīcībā izsaucis viņa dusmas? Pieļauju kļūdu un smejos, lai mazinātu spriedzi.
„Tu smejies? Puis’, tu šeit pinies ar Sabiedrību. Un tu smejies? Viņi nav kāda tāla ideja. Viņi ir auksta un nežēlīga realitāte. Ja viņi uzzinās, kas tu esi, tevi nepakārs.” To sakot, viņa seja ir pārvērtusies. It kā viņš to zinātu no pieredzes.
„Es to zinu!”
Mateo neklausās. „Obsidiāni tevi noķers un atdos baltajiem, kas aizvedīs tevi uz savām kamerām, kur spīdzinās. Viņi izraus tev acis un nogriezīs visu, kas padara tevi par cilvēku. Viņu metodes ir izsmalcinātas, bet es pieņemu, ka viņu vienīgais mērķis nebūs informācija vien; ja viņi grib, to var iegūt ar preparātu palīdzību. Drīz pēc tam, kad būsi visu izstāstījis, viņi nogalinās mani, Harmoniju un Dejotāju. Un viņi nogalinās tavu ģimeni ar miesĢēriem un ar zābakiem sašķaidīs tavu brāļa bērnu un māsas bērnu galvas. To viņi I IK nerāda. Kad tavi ienaidnieki ir planētu valdnieki, rēķinies ar sekām, puis’. Planētu valdnieki, zēn.”
Jūtu, kā miesu pārņem drebuļi. Es to visu zinu. Kāpēc viņš nebeidz man to bāzt sejā? Jau tāpat esmu nobijies. Negribu tāds būt, tomēr esmu. Mans uzdevums aprīs mani dzīvu.
„Tāpēc es prasu vēlreiz, vai tu esi tas, par ko Dejotājs tevi uzdod?”
Mirkli klusēju. Ak tā. Biju pieņēmis, ka starp Arēja dēliem pastāv dziļa uzticība, ka viņiem visiem prātā viens mērķis. Lūk, kur plaisa, viens ir atšķēlies. Mateo ir Dejotāja sabiedrotais, tomēr ne draugs. Kaut kas manā dejā licis viņam aizdomāties. Tad es saprotu. Viņš nav redzējis, kā Mikijs mani izgrebj. Viņam neatliek nekas cits, kā vien uz vārda ticēt, ka reiz biju sarkanais, un tas noteikti ir ārkārtīgi grūti. Kaut kas manā dejā licis viņam nodomāt, ka esmu dzimis, lai to darītu. Pēdējā dejā, kas tiek dēvēta par Polimedu.
„Es esmu Derovs, Deila dēls, Lambdas ellesnirējs no Likosas. Nekad neesmu bijis neviens cits, Mateo.”
Viņš sakrusto rokas uz krūtīm. „Ja tu man melo…”
„Es zemKrāsām nemeloju'.'
Tovakar pētu izpildītās dejas. Polimeda grieķu valodā nozīmē „kara bērns”. Šī deja man ļoti atgādināja tēvoča Nerola dejas. Tā ir zeltu kara deja, un tā viņiem tiek mācīta no bērna kājas, lai sagatavotu kaujas kustībām un cīņai ar slāti. Noskatos hologrammu ar zeltiem kaujā, un sirds pamirst. Viņi cīnās kā vasaras dziesma. Ne kā smagnējie monstri obsidiāni. Drīzāk kā svaigā vējā planējoši putni. Viņi cīnās pāros virpuļodami, dejodami, nogalēdami, triekdamies cauri obsidiānu un pelēko laukam, kā ar izkaptīm pļaudami nevis ķermeņus, bet labības stiebrus, no kuriem nevis birst zeltaini graudi, bet šķīst asins. Viņu zeltainās bruņas mirdz. Zibsnī slātes. Viņi ir dievi, nevis cilvēki.
Un es grasos viņus iznīcināt?
Tonakt savā zīda gultā slikti guļu. Aizmiegu ilgi pēc tam, kad esmu noskūpstījis Ēo hemantes ziedu, un sapņoju par tēvu un to, kā būtu bijis pazīt viņu pieaugot, kā būtu iemācīties dejot no tēva, nevis viņa brāļa dzērāja. Pamostoties esmu sažņaudzis rokā savu sarkano pieres apsēju. Glabāju to tikpat rūpīgi kā savu laulības saiti. Visas šīs lietas man atgādina mājas.
Tomēr ar tām nepietiek.
Es baidos.
Dejotājs atnāk, kamēr brokastoju.
„Priecāsies dzirdēt, ka mūsu hakcri pavadījuši divas nedēļas, lai ielauztos Kvalitātes kontroles padomes mākonī un nomainītu Kaja au Andromeda vārdu uz Derovs au Andromeds.”
„Labi.”
„Tas ir viss, kas tev sakāms? Vai maz aptver, cik daudz— Lai nu paliek.” Dejotājs pakrata galvu un iesmejas. „Derovs. Tas ir tik bezKrāsaini. Cilvēki brīnīsies.”
Paraustu plecus, lai apslēptu bailes. „Tad es sakaušu viņu nolādēti sasodīto pārbaudījumu, un viņiem tas rūpēs mazāk nekā melns aiz naga.”
„Zelta vārdi.”
Nākamajā dienā Mateo ar kuģi aizved mani uz Ištaras staļļiem pie Jorktonas robežas. Tā ir vieta pie jūras, kur pār uzkalniem plešas zaļi lauki. Nekad neesmu pieredzējis tādu plašumu. Nekad neesmu redzējis, kā manā priekšā izliecas zeme. Nekad neesmu skatījis īstu horizontu vai tik šausminošus dzīvniekus kā zvērus, ko Mateo sarunājis mūsu mācībstundai. Tie stampā, mīņājas un sprauslā, mētādami astes un rādīdami savus milzīgos, dzeltenos zobus. Zirgi. Par spīti Eo stāstam par Andromedu, esmu baidījies no zirgiem, kopš vien sevi atceros.