„Tie ir briesmoņi,” čukstu Mateo.
„Tik un tā,” viņš čukst pretī. „Tā džentlmeņiem pieņemts. Tev jāprot labi jāt, citādi attapsies apkaunots kādā formālā situācijā.”
Nolūkojos uz citiem garām jājošiem zeltiem. Šodien staļļos ir tikai vēl trīs cilvēki, katru pavada tāds kalpotājs kā Mateo — sārtie un brūnie.
„Vai šādā situācijā?” nošņācu viņam. „Labi, labi.” Norādu uz milzīgu melnu ērzeli, kas ar apkaltajiem nagiem spārda zemi. „Ņemšu to zvēru.”
Mateo pasmaida. „Tavam ātrumam atbilstošāks būs šis.”
Mateo piešķir man poniju. Lielu, tomēr poniju. Šeit neviens neapmainās ar pieklājības frāzēm; traucoties garām, pārējie jātnieki pieliec galvas un novēl labdienu, bet tas arī viss. Tāpēc, lai uzzinātu, cik smieklīgs izskatos, man pietiek tikai ar viņu smaidiem. Un kļūst vēl sliktāk, kad mans ponijs ieskrien pamežā, lai gan abi ar Mateo rāmi jājām pa ceļu. Otrā krūmu audzes pusē nolecu no zirga un veikli piezemējos zālē. Tālumā kāds smejas — meitene ar gariem matiem. Viņa sēž tā ērzeļa mugurā, kuru iepriekš rādiju Mateo.
„Varbūt tev pieklātos palikt pilsētā, elfiņ,” viņa man uzsauc, tad iecērt papēžus zirgam sānos. Pieceļoties iztaisnoju celi un noskatos, kā viņa aizjāj tālumā. Mati meitenei aiz muguras plīvo vēl zeltaināki par rietošo sauli.
15 .PĀRBAUDĪJUMS
Pēc tam, kad divus mēnešus esmu kopā ar Dejotāju vingrinājis prātu, pienāk mana iestājpārbaudījuma diena. Dejotāja mācībstundās neko neiegaumēju. Pat tā īsti nemācos. Tā vietā viņš palīdz man piemērot prātu mainīgām paradigmām. Piemēram, kurā zivs pusē ir vairāk zvīņu, ja gan uz tās kreisā, gan labā sāna ir 3453 zvīņas? Atbilde — ārpusē. Tā tiek dēvēta par ekstrapolatējošo domāšanu. Pirmoreiz satiekot Dejotāju, tā es zināju, ka man jāapēd izkapts kārts. Šāda domāšana man padodas ļoti labi.
Šķiet ironiski, ka Dejotājs un viņa draugi var viltot manu mūža gājumu, manu ģimeni, manu dzīvi, tomēr nespēj viltot mana iestājpārbaudījuma rezultātus. Tāpēc trīs mēnešus pēc mācību uzsākšanas pildu testu gaišā telpā līdzās trokšņainai zeltvaidžu meitenei, kura nepārtraukti bungo ar savu irbuli pa nefrīta rokassprādzi. Ko te var zināt, viņa varētu būt arī daļa no testa. Kad meitene neskatās, izrauju rakstāmāku viņai no pirkstiem un paslēpju piedurknē. Es esmu Likosas ellesnirējs. Tāpēc, jā, es varu nozagt stulbas meitenes irbuli, viņai to nezinot. Skuķis blenž visapkārt, it kā būtu noticis kas pārdabisks. Tad viņa sāk ņerkstēt. Jaunu irbuli tie viņai neizsniedz, tāpēc meitene raudādama izskrien no telpas. Pēc tam viceproktors ielūkojas savā viedpulkstenl un attin nanokameras uzņemto video. Viņš paskatās uz mani un pasmaida. Acīmredzot šādas dotības tiek celtas godā.
Kāda zeltīto meitene, kurai ir asi vaibsti, tam nepiekrīt un, spraukdamās garām gaitenī, nicīgi iešņāc man ausī: „Griezējs.” Mateo piekodināja man ne ar vienu nerunāt, jo vēl neesmu tam gatavs, tāpēc tik tikko noriju atbildi, kas būtu izklausījusies ārkārtīgi sarkani. Vārds skan man galvā. Griezējs. Rīkļurāvējs. Viltnieks. Nekauņa. Tie visi raksturo viņas domas par mani. Smieklīgākais ir tas, ka vairums zeltu šādu apzīmējumu uzskatītu par uzslavu.
Mani uzrunā melodiska balss.
„Es domāju, ka patiesībā viņa tikko izteica tev komplimentu. Tāpēc neņem viņu vērā. Viņa ir glīta kā persiks, tomēr vidū sapuvusi. Reiz nokodos, ja saproti, ko ar to domāju. Garda, bet pēc tam tavā mutē pārvēršas pelnos. Cita starpā, fantastisks ķēriens tur iepriekš! Jau grasījos pats izraut tās pamuļķes acis no galvas. Tā nolādētā dauzīšanās!”
Dzidrā balss pieder jaunam vīrietim, kurš izskatās kā izrauts no grieķu vārsmām. No viņa gandrīz vai pil skaistums un iedomība. Nevainojama audzināšana. Nekad neesmu redzējis tik platu un baltu smaidu, tik gludu un mirdzošu ādu. Viņā ir viss, ko nicinu.
Viņš uzsit man pa plecu un satver manu roku vienā no vidēji formālas iepazīšanās tvērieniem. Viegli paspiežu viņa plaukstu. Arī viņa tvēriens ir spēcīgs, tomēr, kad svešais mēģina gūt virsroku, saspiežu viņa roku tā, ka šis atrauj to kā dzelts. Acīs uzzibsnī raizes.
„Dieva dēļ, tava roka ir kā skrūvspīles!” Viņš iesmejas. Zelts ātri nosauc sevi par Kasiju, un man paveicies, ka viņš nedod man iespēju izteikties, jo, kolīdz ierunājos, viņa piere saraucas grumbās. Mans akcents vēl jāpieslīpē.
„Dcrovs,” viņš atkārto. „Ko lai saka, tāds diezgan bezKrāsains vārds. A…” Viņš lūkojas savā viedpulkstenī, kura ekrānā izvilcis informāciju par manu dzīvi. „Tu gan esi cēlies no nekurienes. Tālplanētu lauķis. Nav brīnums, ka Antonija tev uzšņāca. Bet, paklau, es tev piedošu, ja pastāstīsi man, kā tev veicās testā.”
„Ak, tu man piedosi?”
Viņa uzacis saraucas kopā. „Es te mēģinu būt laipns. Mēs, Bellonas, neesam reformatori, tomēr zinām, ka labi vīri var celties arī no zemas kārtas. Panāc soli pretī, draugs.”
Viņa izskata dēļ jūtu vēlmi viņu provocēt.
„Nu, neapšaubāmi gaidīju, ka tests būs sarežģītāks. Var gadīties, ka netrāpīju jautājumā par sveci, bet pārējos…”
Kasijs vēro mani ar piedodošu smaidu sejā. Viņa dzīvīgais skatiens dejo pa manu seju, bet es tikmēr prātoju, vai no rītiem māte viņam ieveido matus ar zelta lokšķērēm.
„Ar tādām rokām kā tev jābūt īstam biedam slātes cīņā,” viņš uzvedinoši saka.
„Esmu diezgan labs,” es meloju. Mateo nelaiž mani tam verķim ne tuvumā.
„Kāda pieticība! Cilvēk, vai tevi uzaudzināja Baltās krāsas kapuces? Lai paliek, pēc fiziskajiem pārbaudījumiem laižu uz Ageju. Piebiedrosies man? Esmu dzirdējis, ka tēlnieki paveikuši lielisku darbu ar jaunajām dāmām „Kārdinājumā”. Un „Randiņā” tikko iebūvētas gravgrīdas; varēsim lidināties bez gravZābakiem. Ko teiksi, vecīt? Vai tas tevi interesē?” Viņš ar pirkstu uzsit pa vienu no saviem spārniem un piemiedz ar aci. „Tur ir daudz persiku. Neviens nav sapuvis.”
„Diemžēl man jāatsaka.”
„Ak tā.” Viņš salecas, it kā tikko būtu atcerējies, ka esmu tālplanētu lauķis. „Par to neraizējies, manu labo cilvēk, es Samaksāšu un tā tālāk.”
Es pieklājīgi atsaku, bet zelts jau dodas tālāk. Pirms aiziešanas viņš uzsit pa manu viedpulksteni. Nomirgo holoekrāns, kas icstatīts tā, lai tiktu projicēts mana kreisā delma iekšpusē. Tur paliek viņa sejas attēls un informācija par mūsu sarunu — viņa pieminēto klubu adreses, enciklopēdijas šķirklis par Ageju un ziņas par viņa ģimeni. Tur rakstīts: „Kasijs au Bellona.” Prētora Tibērija au Bellonas dēls; viņa tēvs ir Sabiedrības Sestās flotes imperators un, iespējams, vienīgais cilvēks uz Marsa, kurš varenībā spējīgs sacensties ar arhiGubernatoru Augustu. Acīmredzot šīs ģimenes viena otru neieredz. Izskatās, ka tām ir nelāgs paradums nogalināt sāncenšu ģimenes locekļus. Nudien, zemesčūsku mazuļi.
Man likās, ka baidīšos no šiem cilvēkiem. Domāju, ka viņi būs kā mazi dievi. Tomēr, ja neņem vērā Kasiju un Antoniju, daudzi neatstāj spilgtu iespaidu. Manā pārbaudījumu telpā ir tikai septiņdesmit cilvēku.
Daži izskatās kā Kasijs. Tomēr ne visi ir skaisti. Ne visi ir slaidi un valdonīgi. Turklāt tikai nedaudzi rada iespaidu, ka ir pieauguši cilvēki. Par spīti savam fiziskajam veidolam, viņi ir tikai bērni ar sakāpinātu pašapziņu; viņi nepazīst grūtības. Mazuļi. Lielākoties elfi un bronziņi.