Nākamās viņi pārbauda manas fiziskās īpašības. Sēžu kails gaisa krēslā kādā baltā istabā, kamēr Kvalitātes kontroles padomes Vara laboranti vēro mani nanoKamerās. „Ceru, ka visu redzat labi,” es saku.
Ienāk brūnais darbinieks un ar speciālu knaģi aizspiež man degunu. Viņa skatiens ir tukšs. Tajā nav cīņasspara, nav necieņas pret mani. Viņam ir bāla āda, bet kustības ir nervozas un neveiklas.
Man tiek dots norādījums aizturēt elpu, cik ilgi vien plaušas ļaus. Desmit minūtes. Pēc tam brūnais noņem knaģi un dodas prom. Tagad man liek ievilkt gaisu un izelpot. Daru tā, bet pēkšņi saprotu, ka telpā nav skābekļa. Kad sēdēdams sāku klanīt galvu, skābeklis atgriežas. Pēc tam viņi telpu sasaldē un izmēra, cik ilgs laiks paies, līdz sākšu kratīties nekontrolējamos drebuļos. Tad uzkarsē to, lai redzētu, kad mana sirds sāks streikot. Viņi palielina gravitācijas lauku, līdz mana sirds nespēj pienācīgi piegādāt smadzenēm asinis un skābekli. Tad viņi pārbauda, cik svārstīgu kustību spēju izturēt, pirms apvemjos. Esmu pieradis vadīt deviņdesmit metrus garu urbi, tādēļ viņiem atliek vien padoties.
Tiek izmērīta skābekļa plūsma manos muskuļos, sirdsdarbība, muskuļu šķiedru blīvums un garums, kaulu elastība. Pēc elles kopā ar Harmoniju tas viss šķiet kā pastaiga parkā.
Viņi liek man mest bumbiņas, tad nostāda mani pie sienas un prasa, lai noķeru mazas bumbiņas, kas tiek šautas man virsū ar apļveida agregātu. Manas ellesnirēja rokas ir ātrākas par viņu iekārtu, tādēļ viņi izsauc zaļo tehniķi, kas to noregulē, līdz bumbas tiek šautas kā raķetes. Galu galā viena trāpa man pa pieri. Uz mirkli atslēdzos. Viņi nomēra arī to.
Vēlāk izeju acu, ausu, deguna un mutes pārbaudes un tests ir galā. Pēc tā jūtos nedaudz atsvešināts no sevis. It kā viņi būtu izmērījuši manu ķermeni un smadzenes, bet ne mani pašu. Personīgi neesmu kontaktējies ne ar vienu, izņemot Kasiju.
Man sāp visas maliņas, apjucis ieeju ģērbtuvē. Tur pārģērbjas pāris citi zelti, tāpēc paņemu savas drēbes un pavirzos uz kādu diskrētāku nostūri starp plastikāta skapīšu rindām. Tad izdzirdu savādu svilpošanu. Pazīstamu melodiju. To, kura atbalsojas manos sapņos. To, kuras dēļ mira Ēo. Sekoju skaņai un ieraugu, ka ģērbtuves stūri pārģērbjas meitene. Pagriezusi muguru pret mani, viņa pārvelk pār slaikajiem muskuļiem kreklu. Radu troksni. Pēkšņi viņa pagriežas, un vienu neveiklu mirkli stāvu tur un sarkstu. Zeltiem kailums ir vienaldzīgs. Tomēr nespēju citādi reaģēt. Viņa ir skaista — sirdsveida seja, pilnīgas lūpas, izsmejošas acis. Tās smejas par mani tāpat kā todien, kad viņa aizjāja uz sava zirga. Tā ir tā pati meitene, kas nosauca mani par elfu, kad jāju uz ponija.
Izliecas viena no viņas uzacīm. Nezinu, ko teikt, tāpēc panikā pagriežos un izsteidzos no ģērbtuvēm, ko kājas nes.
Zelts tā nebūtu darījis. Tomēr, sēdēdams kopā ar Mateo kuģī, kas ved mūs atpakaļ mājās, atceros meitenes seju. Sarka arī viņa.
Tas ir īss lidojums, pārāk īss. Vēroju Marsu caur rūdītā stikla durvīm. Lai gan planēta ir teraformēta, mūsu ceļā augu valsts ir diezgan nabadzīga. Ielejās un ap ekvatoru planētas virsmu rotā zaļas joslas. Augu valsts izskatās kā zaļas rētas uz tās virsmas, kas klāta ar krāteriem.
Meteorītu radītie krāteri ir pilni ar ūdeni un pārvērtušies varenos ezeros. Ziemeļblāzmas ūdenskrātuvē, kas stiepjas ziemeļu puslodē, sakrājies saldūdens, kurā čum un mudž savādi jūras dzīvnieki un augi. Tālāk stiepjas milzīgi līdzenumi, kuros putekļu virpuļi savāc augsnes virskārtu un plēšas cauri labības laukiem. Polos, kur trenējas un dzīvo obsidiāni, valda vētras un ledus. Stāsta, ka laika apstākļi tur ir nežēlīgi un auksti, lai gan šobrīd lielākajā Marsa virsmas daļā klimats ir pastāvīgi mērens.
Uz planētas ir tūkstoš pilsētu, un katrā no tām ir gubernators, bet pār tiem visiem valda arhiGubernators. Katra pilsēta atrodas simt raktuvju koloniju centrā. Kolonijas pārvalda gubernatori, bet ikdienas dzīvi kolonijās uzrauga tādi raktuvju maģistri kā Podžins.
Tā kā pastāv tik daudz raktuvju un pilsētu, jāpieņem, ka arhiGubernatora un filmēšanas komandas ierašanos manās mājās veicināja veiksmīgs gadījums. Veiksme un tas, ka biju ellesnirējs. Viņi gribēja radīt no
manis piemēru; doma par Ēo nāca vēlāk. Un viņa nebūtu dziedājusi, ja tur nebūtu arhiGubernatora. Dzīves ironijas nepavisam nav patīkamas.
„Kāds būs Institūts, ja tikšu iekšā?” lūkodamies pa logu, vaicāju Mateo.
„Pieņemu, ka pilns ar nodarbībām. Kā lai es zinu?”
„Vai tad par to nav informācijas?”
„Nē.”
„Nav?” es pārvaicāju.
„Nu, pieņemu, ka tikai nedaudz,” Mateo atzīst. „To pabeidz trīs veidu cilvēki — iezīmētie, absolventi un apkaunotie. Iezīmētie var kāpt augstāk pa sabiedrības kāpnēm; arī absolventi to var, tomēr viņu iespējas ir salīdzinoši ierobežotas, un viņiem joprojām jānopelna rētas; apkaunotie tiek nosūtīti uz tālām, smagām kolonijām, piemēram, Plutonu, kur tiem jāpārrauga pirmās teraformēšanas stadijas.”
„Kā kļūst par iezīmēto?”
„Pieņemu, ka pastāv kaut kāda rangu sistēma; iespējams, sacensības. Es nezinu. Tomēr Zelts ir suga, kas cēlusies iekarojot. Tas būtu tikai likumsakarīgi, ja tas veidotu daļu tavu sacensību.”
„Cik mīklaini,” es nopūšos. „Dažreiz tu esi tikpat noderīgs kā suns bez kājām.”
„Zeltu sabiedrībā, labo cilvēk, galvenā spēle ir protežēšana. Tava rīcība Institūtā kalpos par pagarinātu interviju, lai iegūtu aizbildni. Tev jākļūst par kāda mācekli. Tev vajadzīgs ietekmīgs labvēlis.” Mateo pasmīn. „Tāpēc, ja gribēsi būt noderīgs mūsu mērķa sasniegšanā, centīsies, cik nolāpīti labi vien varēsi. Iztēlojies, ka kļūsti par prētora protežē! Pēc desmit gadiem tu pats varētu kļūt par prētoru. Tavā rīcībā varētu būt flote! Iedomājies, ko tu varētu iesākt ar floti, manu labo cilvēk\ Iedomājies vien!”
Mateo nekad nerunā par šādiem sapņu lidojumiem, tāpēc aizrautība viņa skatienā pielīp arī man. Tā liek darboties iztēlei.
16.INSTITŪTS
Mana pārbaudījuma rezultāti pienāk, kad mūsu augstceltnes jumta stāva dzīvokli ar Mateo vingrinos kultūras iepazīšanā un akcenta modulēšanā. Pa logu paveras skats uz pilsētu un rietošo sauli. Esmu jau gandrīz pabeidzis savu dzēlīgo atbildi par Jorktonas Supcrnovas imitKara sporta klubu, kad mana viedpulksteņa datu straumē nopīkst prioritāras nozīmes ziņa. Gandrīz izgāžu savu kafiju.
„Manu viedpulksteni ir pakļāvis kāds cits,” es saku. „Tā ir Kvalitātes kontroles padome.”
Mateo pielec no krēsla. „Labākajā gadījumā mums ir četras minūtes.” Viņš ieskrien apartamentu bibliotēkā, kur Harmonija lasa, atgāzusies uz ergodīvāna. Viņa pielec kājās, un es nepagūstu ne trīs reizes ievilkt elpu, kad viņa jau ir liftā un prom. Pārliecinos, ka mani un manas neīstās ģimenes holoattēli izkārtoti gan guļamistabā, gan pārējā dzīvokli. Dzīvoklī darbus apdara četri algoti kalpotāji — brūnie un sārtā. Viņi apvilkuši manas neīstās dzimtas livrejas ar Pegaza ģerboni.
Viens no brūnajiem dodas uz virtuvi. Sārtā sieviete masē man plecus. Mateo manā istabā spodrina manus apavus. Protams, visas šīs lietas varētu darīt mašīnas, bet izcilais nekad neizmantos tehniku lietām, ko varētu darīt cilvēks. Tā viņš nevarētu izrādīt varu.
Tālumā kā spāre parādās pilsētas kuģis. Tas aug arvien lielāks un dūc arvien tuvāk, līdz apstājas gaisā pie mana jumta stāva dzīvokļa