loga. Slīdēdamas atveras tā izkāpšanas durvis, un virs Vara tērpā formāli paklanās. Ļauju savam viedpulkstenim atvērt rūdītā stikla logu, un vīrietis ielido iekšā. Līdz ar viņu arī trīs baltie. Katram uz rokām ir balta zīme. Akadēmiķi un Vara birokrāts.
„Vai man ir tas gods uzrunāt Derovu au Andromedu, nesen aizgājušo Lina au Andromeda un Leksas au Andromedas dēlu?”
„Jums ir tas gods.”
Birokrāts nopēta mani ārkārtīgi cieņpilni, tomēr nepacietīgi. „Es esmu Bondils ku Tankrs no Institūta Kvalitātes kontroles padomes. Izlūdzamies nedaudz jūsu laika, lai uzdotu dažus jautājumus.”
Sēžam viens otram pretī pie mana ozolkoka virtuves galda. Tur viņi pievieno manu pirkstu kādai ierīcei, viens no baltajiem uzliek uz acīm brilles, kas analizēs manas acu zīlītes un citas fiziskas reakcijas. Viņi spēs noteikt, vai es meloju.
„Sāksim ar kontroljautājumu, kas palīdzēs izvērtēt jūsu parasto reakciju, sakot taisnību. Vai esat Andromedu ģimenes loceklis?”
„Vai esat izcilo cilmes?”
„Jā.” Meloju ar sakostiem zobiem, sabotēdams viņu kontroljautājumu.
„Vai pirms diviem mēnešiem krāpāties, veicot iestājpārbaudījumu?”
„Nē.”
„Vai lietojāt nervu nuklelnu, lai testa laikā stimulētu uztveres spējas un analītisko funkciju?”
„Nē.”
„Vai izmantojāt tīkla logrīku, lai tiešsaistē vāktu vai sintezētu ārējus resursus?”
„Nē.” Nepacietīgi nopūšos. „Telpā bija slāpētājs, tālab tas nebūtu bijis iespējams. Man prieks, ka esi informēts par pārbaudījuma apstākļiem un velti netērē manu laiku, varš.”
Viņa smaids ir birokrātisks.
„Vai jums bija iepriekšējas zināšanas par jautājumu saturu?”
„Nē.” Šobrīd jau domāju, ka būtu pieņemama dusmīga atbilde. „Kāds ir jūsu nolūks? Neesmu radis, ka jūsu šlakas pārstāvji sauc mani par meli.”
„Izcilais kungs, šī ir standarta procedūra, kas tiek veikta ar visiem elites rezultātu ieguvējiem. Izlūdzos jūsu sapratni,” birokrāts bez izteiksmes saka. „Tiek iztaujāts katrs no augstāko rezultātu sasniedzējicm, kurš izvirzījies tālu priekšā vidējiem rādītājiem. Vai testa laikā pieslēdzāt savu logrīku citas personas logrīkam?”
„Nē. Kā jau teicu, telpā bija slāpētājs. Paldies, ka seko sarunai, niekkalbi.”
Viņi paņem manu asins paraugu un noskenē smadzenes. Rezultāti tiek saņemti uzreiz, tomēr birokrāts ar tiem nepadalīsies. „Protokols,” viņš man atgādina. „Savus rezultātus saņemsiet divu nedēļu laikā.”
Saņemam tos pēc četrām nedēļām. Esmu sekmīgi nolicis Kvalitātes kontroles eksāmenu. Es nekrāpos. Tad, divus mēnešus pēc sasodītā pārbaudījuma, saņemu eksāmena vērtējumu un saprotu, kāpēc viņi domāja, ka esmu krāpies. Esmu nepareizi atbildējis uz vienu jautājumu. Tikai vienu. No simtiem. Kad pastāstu par rezultātiem Dejotājam, Harmonijai un Mateo, viņi vienkārši skatās uz mani. Dejotājs iekrīt atzveltnes krēslā un sāk smieties, histēriski smieties.
„Asiņainā elle,” viņš lamājas. „Mēs esam to paveikuši!”
„Viņš to ir paveicis,” Mateo izlabo.
Dejotājam vajadzīgs kāds brīdis, līdz viņš iedomājas sagādāt šampanieša pudeli, tomēr joprojām jūtu, kā viņš mani vēro, it kā es būtu kaut kas citāds, kaut kas savāds. It kā pēkšņi viņi vairs nesaprastu, ko ir radījuši. Pieskaros hemantes ziedam kabatā un jūtu auklā ap kaklu iekārto laulības saiti. Mani neradīja viņi. Tā bija Ēo.
Dzīvoklī atvados no Dejotāja, kad ierodas sulainis, lai pavadītu mani uz Institūtu. Viņš cieši satver manu roku, kad paspiežam tās uz atvadām, un paskatās uz mani tā, kā skatījās tēvs, pirms tika pakārts. Skatienā ir solījums, ka viss būs labi. Tomēr tur slēpjas arī raizes un šaubas. Vai viņš ir sagatavojis mani šai pasaulei? Vai ir paveicis savu pienākumu? Kad mans tēvs uz mani tā lūkojās, viņam bija divdesmit pieci. Dejotājam ir četrdesmit viens. Nekādas starpības. Pasmejos pie sevis. Tēvocis Nerols man šādu skatienu neveltīja nekad, pat ne todien, kad ļāva nocelt Ēo no karātavām. Tas droši vien tādēļ, ka viņš ir saņēmis
pietiekami daudz manu labo āķu, lai zinātu atbildi uz to. Ja iedomājos par saviem skolotājiem, saviem tēviem, tēvocis Nerols tomēr ietekmējis mani visvairāk. Viņš iemācīja man dejot, iemācīja būt par vīru tādēļ, ka, iespējams, zināja to, ka šī būs mana nākotne. Lai gan viņš mēģināja atturēt mani no ellcsnirēja darba, tieši viņa sniegtās mācības ir glābušas man dzīvību. Tagad esmu apguvis jaunas mācības. Cerēsim, ka ar tām nebūs par maz.
Dejotājs iedod man gredzenNazi, ar kuru pirms vairākiem mēnešiem pārgrieza man pirkstu. Tomēr viņš to ir pārveidojis, lai tas atgādinātu L.
„Tie domās, ka tā ir dienesta pakāpes zīme, ko spartieši nēsāja uz saviem vairogiem,” viņš saka. „L kā Lakedaimonija.” Tomēr patiesībā tas nozīmē Likosu. Lambdu.
Harmonija pārsteidz mani, saņemdama manu roku un noskūpstīdama to vietā, kur kādreiz bija redzama mana sarkanā zīme. Vienā saltajā, nesavainotajā acī sanesušās asaras. Otra acs nespēj raudāt.
„Ivija pārcelsies dzīvot pie mums,” viņa man saka. Viņa pasmaida, pirms varu pajautāt iemeslu. Smaids Harmonijas sejā izskatās tik savādi. „Tu domā, ka esi vienīgais, kurš kaut ko ievēro? Mēs sniegsim viņai labāku dzīvi, nekā to spētu Mikijs.”
Mēs ar Mateo sasmaidāmies un paklanāmies viens otram. Apmaināmies ar pareiziem cieņas apliecinājumiem, un viņš man sniedz roku. Tā nesatver manējo. Tā vietā viņš man no kabatas izrauj ziedu. Mēģinu to atgūt, tomēr Mateo ir vienīgais man pazīstamais cilvēks, kurš ir veiklāks par mani.
„Tu nedrīksti ņemt to līdzi, labo cilvēk. Gana apšaubāma jau ir laulības saite tev rokās. Zieds būtu daudz par daudz.”
„Tad iedod man vienu ziedlapu,” es lūdzu.
„Jau zināju, ka tu to prasīsi.” Mateo izvelk no kabatas kaklarotu. Tajā iegravēts Andromedu ģerbonis. Mans ģerbonis, es atceros. Tas veidots no dzelzs. Viņš ieliek to man plaukstā. „Nočuksti viņas vārdu.” Izdaru tā, un Pegazs atplaukst kā hemantes zieds. Mateo ieliek tajā ziedlapu. Tā aizveras.
„Tā ir tava sirds. Sargā to ar dzelzs tvērienu.”
„Paldies, Mateo!” saku ar asarām acīs. Apskauju viņu un, par spīti protestiem, paceļu gaisā. „Ja nodzīvošu ilgāk par nedēļu, tas būs tikai pateicoties tev, manu labo cilvēk.” Kad nolieku viņu zemē, Mateo ir piesarcis.
„Kontrolē savu temperamentu,” viņš man atgādina, smalkajai balsij satumstot. „Labas manieres, labas manieres, un tad nodedzini viņu nolāpīto namu līdz pamatiem.”
Kamēr kuģis šķērso pilsētu un izlido Marsa lauku teritorijās, plaukstā cieši turu Pegazu. Pār zemi, kuru esmu racis visu mūžu, stiepjas zaļi pirksti. Prātoju, kurš gan tagad kļuvis par Lambdas ellesnirēju. Lorens ir pārāk jauns. Bārlovs — pārāk vecs. Kīrens? Viņš ir pārāk atbildīgs. Viņam ir bērni, ko mīlēt, un viņš redzējis mirstam pārāk daudzus mūsu ģimenes locekļus. Viņa krūtīs nedeg uguns. Leannai tās pietiek diviem, bet sievietēm nav ļauts rakt. Tas droši vien ir Ēo brālis Deins. Mežonīgs, bet ne ar sevišķi gaišu galvu. Tipisks ellesnirējs. Viņš ātri ies bojā. Sī doma uzdzen nelabumu.
Pie vainas gan nav tikai doma. Es nervozēju. Aptveru to, lēni pārlūkodams kuģa salonu. Tur klusēdami sēž seši citi jaunieši. Manu uzmanību piesaista slaids zēns ar atklātu skatienu un glītu smaidu. Tādi kā viņš joprojām spēj smieties, ieraugot tauriņus.
„Džulians,” viņš pieklājīgi iepazīstina ar sevi un satver manu apakšdelmu. Mums nav informācijas, ar ko apmainīties viedpulksteņos; tie tika atņemti, kad iekāpām kuģī. Tā vietā piedāvāju viņam sēdvietu sev pretī. „Derovs. Ārkārtīgi interesants vārds.”