„Vai esi bijis Agejā?” vaicāju Džulianam.
„Kā nu ne,” viņš smaidīdams atbild. Šis puisis smaida visu laiku. „Tu gribi teikt, ka neesi bijis? Tas ir savādi. Man šķita, ka pazīstu tik daudz zeltu, tomēr tikai daži no viņiem spēja tikt tālāk par iestājeksāmeniem. Baidos, ka šī būs brīnišķīga jaunu seju pasaule. Katrā ziņā apskaužu tevi par to, ka neesi bijis Agejā. Tā ir savāda vieta. Skaista, bez šaubām, tomēr saka, ka dzīve tur ir ātra un bezvērtīga.”
„Bet ne mums.”
Viņš iesmejas. „Laikam jau nē. Ja vien tu nespēlē politikas spēli.”
„Man spēlēšanās nepatīk.” Ievēroju viņa reakciju, tāpēc piemiedzu ar aci un nopietno atbildi padaru par joku. „Ja nu vienīgi iesaistītas derības, vecīt. Vai saproti?”
„Saprotu! Kura ir tava spēle? Asinsšahs? Gravkrusts?”
„O, asinsšaham nav ne vainas. Tomēr pirmā vieta tiek imitKaram,” es saku, pasmīnēdams kā zelts.
„It sevišķi, ja esi Nortaunas fans!” viņš piekrīt.
,,Ā… Nortauna. Es nezinu, vai mums būs pa ceļam,” saviebies saku. Iebakstu sev krūtīs ar īkšķi. „Jorktona.”
,Jorktona! Tiešām nezinu, vai mums jebkad būs pa ceļam!” viņš smejas.
Lai gan smaidu, viņš nenojauš, cik esmu auksts; šī saruna, smaidi, zobgalības — tās visas ir sabiedrībā pieņemtas normas. Mateo ir mani labi izskolojis, tomēr Džulianam par labu varu teikt, ka viņš nešķiet nekāds briesmonis.
Viņam vajadzētu tādam būt.
„Mans brālis droši vien jau ir ieradies Institūtā. Viņš jau bija mūsu ģimenes savrupnamā Agejā, kur, bez šaubām, iekūlās kādās nepatikšanās!” Džulians lepni nošūpo galvu. „Labākais cilvēks, ko pazīstu. Tu tikai skaties, viņš būs Pirmais. Mūsu tēva prieks un lepnums, un tas ir kaut kas, ņemot vērā, cik daudz mums ir ģimenes locekļu!” Viņa balsī neatskan nekāda atblāzma no greizsirdības, tikai mīlestība.
„Pirmais?” es pārvaicāju.
,,Ā, Institūta valoda; tas nozīmē — sava nama vecākais.”
Nami. Par tiem es zinu. Ir divpadsmit nami, kas aptuveni balstīti uz personības pamatīpašībām. Katrs nosaukts kāda romiešu panteona dieva vārdā. Skolas nami ir sakaru veidošanas tīkla un pazīšanās klubi ārpus skolas. Ja darbosies labi, tie atradīs tev ietekmīgu ģimeni, kurā kalpot. Tieši ģimenēs slēpjas Sabiedrības patiesā vara. Tām pieder savas armijas un flotes, kas atbalsta Valdnieku bruņotos spēkus. Lojalitāte
sākas ģimenēs. Tās nemīl savu planētu pavalstniekus. Labākajā gadījumā tie tiek uzskatīti par sāncenšiem.
„Nu, jūs puņķutapas, vai vēl neesat beiguši sist viens otram dūrē?” no kuģa stūra ņirdzīgi novelk kāds sīks puišelis. Viņš izskatās tik nevīžīgs, ka drīzāk ir haki, nevis zelts. Plānas lūpas, seja kā nežēlīgam vanagam, kas izspiego peli. Bronziņš.
„Vai mēs tev traucējam?” Mans sarkasms ir pieklājīgi dzēlīgs.
„Vai man traucē divi suņi, kas grūžas? Visticamāk, ka jā. Ja tie ir trokšņaini.”
Džulians pieceļas. „Atvainojies, plukata.”
„Ej un izjāj sevi!” sīkais zeņķis atcērt. Pussekundes laikā Džuliana rokās ne no kurienes parādījies balts cimds. „Vai man ar to būtu jānoslauka pakaļa, tu zelta daiktlaiža?”
„Ko? Tu mazais pagāns!” Džulians šokēts iesaucas. „Kurš tevi audzinājis?”
„Vilki pēc tam, kad izsprāgu no tavas mātes kājstarpes.”
„Tu nezvērs!”
Džulians met sīkajam ar cimdu. Es vēroju to visu, domādams, ka sen neesmu redzējis tik labus kumēdiņus. Sīkaļa šķiet izvilkts taisni no Likosas — varbūt Betas. Viņš ir kā neglīts, mazs, aizkaitināts Lorens. Džulians nezina, ko iesākt, tāpēc met izaicinājumu.
„Es tevi izaicinu, labo cilvēk.”
„Duelis? Tu esi tik ļoti aizvainots?” Neglītenis urlcšķēdams smejas par mazo princīti. „Nu labi. Pēc Pārejas salāpīšu tavas ģimenes godu, daiktlaiža.” Viņš cimdā izšņauc degunu.
„Kāpēc ne tagad, gļēvuli?” iesaucas Džulians. Viņa šaurās krūtis ir izrieztas tā, kā droši vien mācījis viņa tēvs. Neviens neapvainos viņa ģimeni.
„Tu stulbs esi? Vai kaut kur redzi slātes? Idiots. Ej prom. Duelēsimies pēc Pārejas.”
„Pārejas…?” Džulians beidzot pajautā to, par ko domāju.
Noplukušais puisis ļauni pasmīn. Pat viņa zobi ir haki krāsā.
„Tas ir pēdējais pārbaudījums, idiot. Un ciešāk glabātais noslēpums šaipus Oktāvijas au Lunas kājstarpes planētu gredzeniem.”
„Tad kā tu par to zini?” es vaicāju.
„Sakari iekšienē,” sīkais atbild. „Un es nezinu par to. Es zinu to, tu milzīgais čurugalva.”
Viņa vārds ir Sevro, un man patīk viņa pieeja.
Tomēr runas par Pāreju mani uztrauc. Saprotu, ka zinu tik maz, kamēr Džulians uzsāk sarunu ar pēdējo mūsu kuģa pasažieri. Viņi apspriež savus rezultātus. Atšķirība starp viņu zemo rezultātu un manējo ir ārkārtīgi liela. Ievēroju, ka Sevro nicīgi pavīpsnā, kad izdzird viņus sakām tos skaļi. Kā iekļuvuši dalībnieki ar tik zemiem rezultātiem? Man ir nelāga priekšnojauta. Un kāds bijis Sevro rezultāts?
Marinera ielejā ierodamies tumsā. Tā ir milzīga gaismas rēta pār Marsa melno virsmu un plešas, cik tālu vien acis rāda. Tās centrā kā dārgakmeņiem izrotātu zobenu dārzs naktī paceļas manas planētas galvaspilsēta. Uz jumtiem mirgo naktsklubi un no saspiesta gaisa veidotas deju grīdas. Gravjaucējiem spēlējoties ar fiziku, gaisā ceļas un krīt knapi apģērbtas meitenes un muļķīgi puiši. Pilsētas kvartālus atdala skaņKupoli. Traucamies tiem cauri un dzirdam dažādu trokšņu pasaules.
Institūts atrodas aiz Agejas nakts izpriecu rajoniem un ir izbūvēts pie vienas no astoņus kilometrus augstajām Marinera ielejas sienām. Sienas paceļas kā zaļa akmens paisuma viļņi, kas ieaijā civilizāciju floras bagātībā. Institūts ir būvēts no balta akmens — ēku izgrezno kolonnas un skulptūras, romiešu tradīcijas caurauž to līdz pat pamatiem.
Iepriekš šeit neesmu bijis. Tomēr šīs kolonnas esmu redzējis. Esmu redzējis mūsu ceļojuma galamērķi. Iedomājoties viņa seju, rūgtums manī ccļas kā žults no kuņģa līdz pat rīklei. Iedomājoties viņa vārdus. Viņa acis, kas nopētīja pūli. Esmu HK skatījies, kā arhiGubernators vēl un vēlreiz uzrunā citu gadu jaunuzņemtos pirms manis. Drīz es pats to visu dzirdēšu no viņa lūpām. Drīz mani sagrābs niknums. Kad atkal redzēšu viņu klātienē, jutīšu, kā uguns laiza manu sirdi.
Nolaižamies nosēšanās laukumā un tiekam pavadīti uz marmora klātu brīvdabas laukumu, no kura paveras skats uz plašo ieleju. Nakts gaiss dzirkstī. Aiz muguras plešas Ageja, bet mūsu priekšā slejas Institūta vārti. Stāvu kopā ar vairāk nekā tūkstoti zeltvaidžu, kas visi bez
izņēmuma lūkojas apkārt ar savai rasei piedienošo augstprātību. Daudzi stāv bariņos — draugi ārpus skolas baltajām sienām. Nebiju iedomājies, ka viņu klases ir tik lielas.
Obsidiāna miesassargu un Zelta padomnieku pulciņa pavadīts, vārtu priekšā ar gravZābakiem nolaižas slaids Zelta vīrs. Atpazīstot viņa seju, izdzirdot balsi un ieraugot mirdzumu metāla acīs, mana sirds sastingst salā.
„Laipni lūgti, izcilo bērni,” arhiGubernators Nero au Augusts saka balsī, kas gluda kā Eo āda. Tā ir pārdabiski skaļa. „Es pieņemu, ka apzināties savas klātbūtnes svaru. No tūkstoš Marsa pilsētām. No visām varenajām dzimtām esat izvēlēti jūs daži. Jūs esat cilvēces piramīdas virsotne. Šodien jūs aizsāksiet savus centienus piebiedroties mūsu rases augstākajai kastai. Jūsu līdzgaitnieki tāpat kā jūs stāv institūtos uz Venēras, Zemes Austrumu un Rietumu puslodēs, uz Lunas, uz Gāzes gigantu pavadoņiem, uz Eiropas, Astrodijas Grieķu kopā un Astrodijas Trojiešu kopā, uz Mcrkura, Kallisto, Encelādas un Cereras kopuzņēmumā un pie I Iildas tālatklājējiem.”