Šķiet, vēl tikai vakar es domāju, ka esmu pirmatklājējs uz Marsa. Tikai vakar cietu, lai cilvēcei, kura izmisusi bēg no mirstošās Zemes, būtu iespēja apmesties uz sarkanās planētas. Ak, cik ticami melojuši mani valdnieki!
Zvaigznēs aiz Augusta muguras manāma kustība, tomēr ne jau zvaigznes tur slīd. Tās nav arī komētas vai asteroīdi. Tā ir Sestā\in Piektā flote. Marsa armāda. Krūtīs aizķeras elpa. Sesto floti komandē Kasija tēvs, bet mazākā Piektā flote atrodas tiešā arhiGubcrnatora pakļautībā. Vairums kuģu pieder dzimtām, kas zvērējušas uzticību vai nu Augustam, vai Bellonam.
Augusts rāda mums, kāpēc mēs — viņi — valda. Man pār ādu skrien skudriņas. Caur debesīm slīd miljoniem tonnu rūdītā tērauda un nanometāla, bet es nekad neesmu bijis ārpus Marsa atmosfēras. Kuģi ir kā sīki, sudraboti plankumi melnas tintes okeānā. Bet es esmu daudz niecīgāks. Šie plankumi varētu pārvērst Marsu postažā. Tie var iznīcināt pavadoni. Tie plankumi valda pār tinti. Katru floti komandē imperators; flotes eskadriļas komandē prētors. Ko es varētu paveikt ar tādu varu…
Augusts vīzdegunīgi turpina runu. Noriju rīklē sakāpušo žulti. Reiz neiespējamā attāluma dēļ manas dusmas bija aukstas un klusas. Tagad, kad viņi ir rokas stiepiena attālumā, tās deg manī kā uguns.
„Sabiedrībā pastāv trīs posmi — Mežonība, Pacēlums, Pagrimums. Varenie ceļas Mežonības dēļ. Viņi valda Pacēluma laikā. Un viņi krīt pašu Pagrimuma dēļ.”
Viņš'mums stāsta, kā tika gāzti persieši, kā sabruka Roma, jo tās valdnieki aizmirsa par to, kā viņu vecāki izcīnīja tiem impēriju. Viņš pļāpā par musulmaņu dinastijām un eiropiešu sievišķību, ķīniešu reģionālismu, amerikāņu pašiznīcību un dzimuma zudumu. Par visiem senajiem vārdiem.
Mūsu Mežonība sākās, kad mūsu galvaspilsēta Luna sadumpojās pret Zemes tirāniju un atbrīvojās no Demokrācijas važām, no Cildenajiem meliem — idejas, ka cilvēki ir brāļi un radīti vienlīdzīgi.
Ar savu zelta mēli Augusts vij pats savus melus. Viņš stāsta par zeltu ciešanām. Par to, kā ļaužu masas sasēdās vezumā un gaidīja, ka varenie to vilks. Viņi sēdējuši un pātagojuši varenos, līdz tie vairs nav spējuši to izturēt.
Es gan atceros citu pātagošanu.
„Cilvēki nav radīti vienlīdzīgi, mēs visi to zinām. Ir viduvējības. Ir izcilnieki. Ir neglīteņi. Ir skaistuļi. Ja mēs visi būtu vienlīdzīgi, tā nenotiktu. Sarkanais nevar komandēt zvaigžņu kuģi, tāpat kā zaļais nevar kalpot par ārstu!”
Pār laukumu atskan vēl vairāk smieklu, kad viņš aicina mūs palūkoties uz nožēlojamajām Atēnām, vietu, kur dzimis audzējs, kas tiek dēvēts par Dcmokrāciju. Paskat, kā tās krita cīņā ar Spartu! Cildenie meli Atēnas novājināja. Tie lika skaudības māktiem pilsoņiem vērsties pret viņu vislabāko ģenerāli — Alkibiādu.
„Pat Zemes nācijas sāka viena otru apskaust. Amerikas Savienotās Valstis nostiprināja vienlīdzības ideju ar spēku. Kad nācijas apvienojās, amerikāņi pārsteigti atklāja, ka nevienam nepatīk! Ļaužu masas viņus apskauda! Cilvēki, kas radīti vienlīdzīgi, būtu tik skaists sapnis! Tomēr mēs tādi neesam. Mēs cīnāmies pret Cildenajiem meliem. Tomēr,
kā teicu pirms tam un saku tagad, mēs ejam karā pret vēl vienu ļaunumu. Tas ir daudz postošāks ļaunums. Tas ir graujošs, lēns ļaunums. Tas nav mežonīgs ugunsgrēks. Tas ir vēzis. Un šo vēzi sauc Pagrimums. Mūsu Sabiedrība no Mežonības iegājusi Pacēluma laikmetā. Bet, tāpat kā mūsu garīgie senči romieši, arī mēs varam iekrist Pagrimuma lamatās.”
Viņš runā par clfiem.
„Jūs esat cilvēces labākā daļa. Tomēr jūs esat lutināti. Pret jums izturējās kā pret bērniem. Ja jūs būtu dzimuši citā krāsā, jums būtu tulznas. Jums būtu rētas. Jūs pazītu sāpes.”
Viņš pasmaida, it kā pazītu sāpes. Es ienīstu šo cilvēku.
„Jums liekas, ka pazīstat sāpes. Jūs domājat, ka Sabiedrība ir nenovēršams vēstures spēks. Uzskatāt to par vēstures galu. Tomēr tā domājuši daudzi pirms jums. Daudzas valdošas šķiras ticējušas, ka ir pēdējās, pati virsotne. Tās kļuva mīkstas. Resnas. Tās aizmirsa, ka tulznas, ievainojumi, rētas un grūtības uztur visus greznos baudu klubus, kuros patīk iegriezties jums, jaunie zēni, un visus smalkos zīdus, dimantus un vienradžus, ko jūs, meitenes, lūdzat savās dzimšanas dienās.
Daudzi izcilie nav neko upurējuši. Tādēļ viņi nenēsā šo.” Viņš norāda uz garu rētu pār labo vaigu. Tāda pati ir Oktāvijai au Lunai. „Iezīmētā rēta. Mēs neesam Saules sistēmas valdnieki tādēļ, ka piedzimām. Esam valdnieki tādēļ, ka mēs, iezīmētie, dzelzs Zelts, to panācām paši.” Viņš pieskaras rētai uz vaiga. Ja es būtu tuvāk, uztaisītu viņam vēl vienu. Ap mani stāvošie bērni uzsūc šī vīra pļāpas kā skābekli.
„Šobrīd krāsas, kas strādā šīs planētas raktuvēs, ir izturīgākas par jums. Viņi piedzimst ar tulznām. Piedzimst ar rētām un naidu. Viņi ir stipri kā nanotērauds. Par laimi, viņi ir arī ārkārtīgi stulbi. Piemēram, šī Persefone, par kuru noteikti esat dzirdējuši, nav nekas vairāk kā tumsoņu meitene, kas iedomājās, ka ir vērts tikt pakārtai nodziedātas dziesmas dēļ.”
Izkožu vaigā asiņainu bedri. Izdzirdot, ka šis izdzimtenis runā piemin manu sievu, niknumā trīcu.
„Meitene pat nezināja, ka video tiks nopludināts. Tomēr viņas vēlēšanās ciest grūtības sniedza tai varu. Redziet, mocekļi ir kā bites. Viņu
vienīgā vara tiek izpausta nāvē. Cik daudzi nojums upurētos nevis tāpēc, lai savu ienaidnieku nogalinātu, bet tikai tāpēc, lai ievainotu? Pieņemu, ka neviens nojums.”
Jūtu mutē asins garšu. Man ir Dejotāja dotais gredzenNazis. Tomēr elpoju, līdz niknums noplok. Es neesmu moceklis. Es neesmu atriebe. Es esmu Ēo sapnis. Tomēr klausīties un neko nedarīt, kamēr viņas slepkava par sevi tīksminās, jau vien šķiet kā nodevība.
„Kad pienāks laiks, saņemsiet savas rētas no mana zobena,” Augusts noslēdz runu. „Tomēr vispirms jums tās jānopelna.”
17.ATLASE
„Lina un Leksas au Andromedu dēls, tic abi nāk no Apolona nama. Vai jūs vēlētos atzīmēt sevi kā prasītāju uz atvieglotu iekļuvi Apolona namā?” man vienmuļā balsi vaicā izcilo administrators.
Pirmkārt, zcltvaidzis ir lojāls savai krāsai, tad dzimtai, tad planētai un, visbeidzot, namam. Lielāko daļu namu kontrolē viena vai divas ietekmīgas ģimenes. Uz Marsa visus pārējos ietekmē Augusta dzimta, Bellonu dzimta un Arku dzimta.
„Nē,” es atbildu.
Viņš kaut ko pārslēdz viedpulkstenī. „Labi. Kāds, pēc jūsu domām, bija jūsu sniegums slengGudrību testā? Tas ir ekstrapolacijas tests,” viņš precizē.
„Es domāju, ka mani rezultāti runā paši par sevi.”
„Jūs neieklausījāties jautājumā, Derov. Atzīmēšu to jums par sliktu. Es lūdzu, lai jūs raksturojat savus rezultātus.”
„Es domāju, ka nolādēti iedzinu jūsu testu zemē, ser.”
„Ak tā.” Viņš pasmaida. „Nu, jūs tiešām tā izdarījāt. Izdarījāt gan. Prāta ziņā jums varētu būt piemērots Minervas nams. Viltības dēļ varbūt Plutona nams. Apolons lepnuma dēļ. Jā. Hmm. Došu jums uzdevumu. Lūdzu, vcicict to pēc labākās sirdsapziņas. Kad būsiet pabeidzis, intervijas turpināsies.”
Uzdevums ir ātra imersijas spēle. Man jāiegūst kalna galā novietots biķeris. Manā ceļā ir vairāki šķēršļi. Apeju tos, cik vien racionāli iespējams, mēģinādams apslēpt dusmas, kad sīks clfs nozog kādu atslēgu, ko esmu ieguvis. Tomēr uz katra soļa mani sagaida kāds kavēklis vai apgrūtinājums. Turklāt tie vienmēr ir neparedzēti. Lai nojaustu to tuvošanos, ar ekstrapolāciju ir par maz. Galu galā sasniedzu biķeri, tomēr tikai pēc tam, kad esmu nogalinājis kaitinošu burvi un nežēlīgi paverdzinājis elfu tautu ar minētā burvja zizli. Es būtu varējis elfus likt mierā. Tomēr tie mani kaitināja.