No visiem, ko esmu saticis, tikai Antonija klaji izrāda nepatiku. Pie galda viņa nevēro mani kā pārējie. No viņas jūtu tikai atsvešinātu nicinājumu. Vienubrīd meitene smejas un flirtē ar Roku, bet, sajutusi manu skatienu, kļūst auksta kā ledus. Šīs izjūtas ir abpusējas.
Manas kopmītnes ir kā sapnis. Logu ar skatu uz ieleju apvij zelta rotājumi. Gulta saklāta ar dūnu segām, zīdu un satīnu. Esmu tajā atgūlies, kad ienāk sārto masieris un paliek, apmēram stundu atslābinādams manus muskuļus. Vēlāk ienāk trīs slaikas sārtās, lai parūpētos par manām vajadzībām. Aizsūtu viņas uz Kasija istabu. Lai atturētos no kārdinājuma, ieeju aukstā dušā un iegremdējos holopieredzē, kur novēroju Korintas raktuvju kolonijas racēja darbu. Holopieredzē redzamais ellesnirējs nav tik talantīgs kā es, tomēr graboņa, simulētais karstums, tumsa un čūskas mierina mani tik ļoti, ka ap pieri aptinu savu veco, sarkano lupatu.
Atkal tiek atnests ūdens. Augusts bija tikai muldējis. Piebāzis savu pauri ar pārspīlējumiem. Šādas izskatās viņu grūtības. Jūtos vainīgs, aizmigdams ar pilnu vēderu un plaukstā turēdams medaljonu ar tajā apslēpto Ēo ziedu. Mana ģimene šonakt ies gulēt izsalkusi. Nočukstu sievas vārdu. Izņemu no kabatas laulības saiti un noskūpstu to. Jūtu sāpes. Viņi nozaga man viņu. Bet viņa tiem ļāva. Viņa mani pameta. Viņa atstāja man asaras
un sāpes, un ilgas. Viņa pameta mani, lai radītu manī dusmas, un nespēju neko padarīt — uz mirkli ienīstu viņu pat tad, ja pēc šī mirkļa seko vienīgi mīlestība.
,,Eo,” es nočukstu, un medaljons aizveras.
19. PĀREJA
Pamostoties vemju. Manā pilnajā vēderā ietriecas vēl viena dūre. Tad vēlreiz. Esmu tukšs un kampju pēc gaisa. Slīkstu savā nelabumā. Klepoju. Rīstos. Mēģinu aizrāpot prom. Vīrieša roka sagrābj mani aiz matiem un triec pret sienu. Ak kungs, viņš ir tik asiņaini stiprs. Un viņam ir lieki pirksti. Sniedzos pēc sava gredzenNaža, bet viņi jau ir izvilkuši mani gaitenī. Nekad dzīvē neviens nav tik raupji ar mani apgājies; pat mans jaunais ķermenis nepagūst attapties pēc viņu triecieniem. Man uzbrukuši četri vīri melnā — vārnas — slepkavas. Viņi ir mani atmaskojuši. Viņi zina, kas es esmu. Tas ir galā. Viss ir galā. Viņu sejas ir galvaskausi bez izteiksmes. Maskas. Izvelku no bikšu jostas nazi, ko paņēmu no vakariņu galda, un grasos iedurt vienam no viņiem cirksnī. Tad pamanu ap viņu delmiem nozibam zeltu, tie sit mani, līdz esmu izlaidis nazi no rokām. Tas ir pārbaudījums. Viņu uzbrukumu augstākai krāsai atļāvis tas, kurš izsniedzis zelta aproces. Viņi nemaz nav mani atmaskojuši. Pārbaudījums. Lūk, kas tas ir. Tas ir pārbaudījums.
Viņi būtu varējuši izmantot apdullinātājus. Sišana tiek veikta ar nolūku. Tas ir kas tāds, ko vairums zeltu nekad dzīvē nav pieredzējuši. Tāpēc cs gaidu. Saraujos čokurā un ļauju viņiem mani sist. Kad vairs nepretojos, viņi nospriež, ka ir paveikuši savu darbiņu. Patiesībā tā arī ir; ap to laiku, kad viņi ir apmierināti, esmu sasists lupatās.
Gandrīz trīs metrus gari vīri velk mani pa gaiteni. Man pār galvu tiek pārvilkts maiss. Viņi neizmanto tehniku, lai mani nobiedētu. Prātoju, cik daudzi no šiem bērniem jutuši šādu fizisku spēku? Pret cik daudziem
kāds ir izturējies tik necilvēcīgi? Viņi velk mani tālāk; maisa iekšienē ož pēc nāves un urīna. Sāku smieties. Ož kā manā nolāpītajā sutastērpā! Tad man krūtīs tiek ietriekta dūre, es salīcis kampju pēc gaisa.
Maisā ir iebūvēta kāda skaņas ierīce. Es neelpoju smagi, tomēr mana elpa skan skaļāk, nekā vajadzētu. Ir vairāk nekā tūkstotis audzēkņu. Vienlaicīgi tādu pašu likteni noteikti cieš duči, tomēr es neko nedzirdu. Viņi negrib, lai dzirdu pārējos. Man būtu jādomā, ka esmu viens, ka mana krāsa neko nenozīmē. Pārsteidzošā kārtā jūtos apvainots, ka viņi man uzbrukuši. Vai viņi nezina, ka esmu nolāpīts zelts? Tad noriju smiekliņu. Iedarbīgi triki.
Tieku pacelts gaisā un smagi nomests uz grīdas. Jūtu vibrāciju, izplūdes gāzu smaku. Drīz mēs lidojam. Galvā uzmauktajā maisā kaut kas neļauj man noteikt virzienu, kādā dodamies. Nespēju pateikt, uz kuru pusi lidojam, cik augstu esam pacēlušies. Paša sēcošās elpas skaņa jau pārvēršas mokās. Es domāju, ka maiss izfiltrē skābekli, jo jūtu, ka trūkst elpas. Tik un tā nav ļaunāk kā sutastērpā.
Vēlāk. Pēc stundas? Divām? Mēs nosēžamies. Viņi aizvelk mani aiz papēžiem. Galva kaitinoši atsitas pret akmeni. Neilgi pēc tam viņi norauj man no galvas maisu kādā tukšā akmens telpā, ko izgaismo tikai viena spuldze. Tur pirms manis jau atvests vēl viens cilvēks. Vārnas novelk man drēbes, norauj dārgo Pegaza kulonu. Viņi aiziet.
„Auksti, Džulian?” es smeju, pieceldamies un atslābinādams kreiso dūri, kurā sažņaugts netīrais, sarkanais ellesnirēja pieres apsējs. Balss telpā atbalsojas. Abi esam kaili. Notēloju, ka nevaru nostāvēt uz labās kājas. Es zinu, ko tas viss nozīmē.
„Derov, tas esi tu?” vaicā Džulians. „Vai viss labi?”
„Esmu prīmā. Viņi gan samaitājuši manu labo kāju,” es meloju.
Viņš arī pieceļas, atgrūzdamies no grīdas ar kreiso roku. Džulians ir kreilis, tātad tā ir viņa spēcīgākā roka. Sajā gaismā viņš izskatās garš un trausls. Kā salauzīts salms. Tiesa, esmu saņēmis vairāk sitienu un spērienu nekā viņš, daudz vairāk. Man varētu būt ielauztas ribas.
„Kā tev šķiet, ko tas viss nozīmē?” viņš jautā.
„Droši vien Pāreju.”
„Bet viņi sameloja. Viņi teica, ka tā būs rit.”
Iečīkstas biezo koka durvju sarūsējušās eņģes. Uzpūzdams košļājamās gumijas burbuli, telpā ieslāj proktors Fičncrs.
„Proktor! Ser, jūs mums melojāt!” Džulians protestē. Viņš atglauž savus glītos matus, kas sakrituši acīs.
Fičnera kustības ir gausas, bet acis vērīgas kā kaķim. „Meli prasa pārāk lielu piepūli,” viņš vienaldzīgi norūc.
„Bet… kā jūs uzdrošināties pret mums tā izturēties!” Džulians aizsvilstas. „Jūs noteikti zināt, kas ir mans tēvs. Un mana māte ir legāte! Izvirzīt jums apsūdzību par uzbrukumu ir mirkļa jautājums. Un jūs esat savainojuši Derova kāju!”
„Ir viens naktī, pamuļķi. Jau ir rītdiena.” Fičners pārkož vēl vienu gumijas burbuli. „Esat arī jūs divi. Diemžēl jūsu klasē ir tikai viena brīva vieta.” Viņš uz netīrās akmens grīdas nomet zelta zīmoggredzenu ar Marsa vilku un Institūta zvaigžņoto vairogu. „Es te varētu izteikt mājienus, bet jūs izskatāties pēc cietpaurainiem puisiešiem. Dzīvs ārā iznāk tikai viens.”
Viņš aiziet, tāpat kā atnāca. Durvis nočīkst un aizcērtas ciet. Džulians saraujas no trokšņa. Es stāvu mierīgi. Abi blenžam uz gredzenu, un man ir nelāga sajūta, ka šajā istabā es esmu vienīgais, kurš saprot, kas tikko notika.
„Ko viņi iedomājas?” Džulians man prasa. „Vai viņi gaida, ka…” „Nogalināsim viens otru?” es pabeidzu. „Jā. Tieši to viņi gaida.” Par spīti kamolam kaklā. Es savelku rokas dūrēs, Ēo laulības saite cieši apkļaujas man ap pirkstu. „Esmu apņēmies nēsāt to gredzenu, Džulian. Vai tu ļausi man to paņemt?”
Esmu par viņu lielāks. Ne tik garš. Tomēr tam nav nozīmes. Viņam nav nekādu cerību.
„Man tas ir vajadzīgs, Derov,” viņš murmina. Džulians paceļ galvu. „Es esmu no Bcllonu dzimtas. Es nevaru doties mājās bez tā. Vai tu zini, kas mēs esam? Tu vari doties mājās bez kauna. Es to nevarēšu. Man tas vajadzīgs vairāk nekā tev!”