„Mēs nedosimies mājās, Džulian. Dzīvs ārā iziet viens cilvēks. Tu dzirdēji, ko viņš teica.”
„Viņi to nedarītu…” viņš mēģina.
„Nē?”
„Lūdzu! Lūdzu, Dērov! Vienkārši dodies mājās. Tev tas nav vajadzīgs tik ļoti kā man. Nav! Kasijs… viņam būtu tāds kauns, ja es neizturētu. Es nespētu paskatīties viņam acīs. Katrs manas ģimenes loceklis ir iezīmētais. Mans tēvs ir imperators. Imperators! Ja viņa dēls neizturētu pat Pāreju… ko gan padomātu viņa karavīri?”
„Viņš tik un tā tevi mīlētu. Manējais mani mīlētu.”
Džulians pakrata galvu. Viņš ievelk elpu un izslējās.
„Es esmu Džulians au Bellona no Bellonu dzimtas, manu labo cilvēk.”
Es negribu to darīt. Pat nespēju paskaidrot, cik ļoti nevēlos darīt Džulianam pāri. Bet kad gan tam, ko es vēlos, ir bijusi nozīme? Manai tautai tas ir vajadzīgs. Ēo ziedoja laimi un savu dzīvību. Es varu ziedot savas vēlmes. Es varu ziedot šo slaido princīti. Varu ziedot pat savu dvēseli.
Es pirmais speru soli viņa virzienā.
„Derov…” viņš nomurmina.
Likosā Derovs bija labestīgs.
Es tāds neesmu. Ienīstu sevi par to. Man liekas, ka es raudu, jo skats aizmiglojas.
Sabiedrības likumi, manieres un morāle tiek pastumta malā. Viss, kas vajadzīgs, ir akmens istaba un divi cilvēki, kuriem jāiegūst viena lieta. Tomēr pāreja nav acumirklīga. Pat tad, kad iesitu Džulianam un viņa asinis notraipa manas dūres, tā nešķiet kā cīņa. Telpā ir kluss. Jūtos neveikli. It kā būtu nepieklājīgi iesitis viņam. It kā es tēlotu. Akmens zem pēdām ir auksts. Man uzmetas zosāda. Elpa atbalsojas.
Viņi grib, lai nogalinu Džulianu, jo viņam neveicās to pārbaudījumos. Sī ir nevienlīdzīga cīņa. Es esmu Darvina izkapts. Daba, kas atsijā pelavas. Es neprotu nogalināt. Nekad neesmu nogalinājis cilvēku. Man nav asmens, nav dullinātāja, nav svilinātāja. Šķiet neiespējami, ka
es varētu šim puisim no gaļas un muskuļiem likt noasiņot tikai ar savām kailajām rokām. Es gribu smieties, un arī Džulians tā dara. Es esmu kails bērns, kas aukstā istabā sit otru kailu bērnu. Viņa vilcināšanās ir acīmredzama. Pēdas kustās tā, it kā viņš mēģinātu atcerēties deju. Tomēr, kad viņa elkoņi paceļas acu augstumā, krītu panikā. Es nezinu, kā viņš cīnās. Džulians minstinādamies metas man virsū ar svešādu, māksliniecisku paņēmienu. Viņš iemēģina kustības, ir lēns, tomēr negribīgā dūre trāpa man pa degunu.
Mani pārņem niknums.
Mana seja ir nejutīga. Sirds dun kā pērkons. Tā sakāpusi man rīklē. Asinsvadi piebriest.
Taisnā sitienā salaužu viņa degunu. Ak kungs, manas rokas nudien ir spēcīgas.
Viņš iegaudojas un saliecies triecas manī, savādā leņķī sagrābdams manu roku. Tā nokrakšķ. Es izmantoju savu pieri. Tā ietriecas viņa virsdegunē. Sagrābju viņu aiz skausta un vēlreiz triecu pieri viņa sejā. Viņš nespēj izrauties. Izdaru to vēlreiz. Kaut kas nokrakšķ. Mani mati ir pilni ar asinīm un siekalām. Viņa zobi sagriezuši manu ādu. Atraujos tā, it kā dejotu, speru soli ar kreiso kāju, liecos uz priekšu un, sakopojis savu svaru labajā dūrē, triecu to viņam krūtīs. Mana cllcsnirēja dūre sadragā viņa stiprināto krūškaulu.
Atskan skaļas, sēcošas elsas. Un krakšķis kā lūstoši zari.
Džulians atmuguriski nogāžas uz grīdas. No triecieniem pa pieri man reibst galva. Es redzu sarkanu. Viss dubultojas. Klupdams metos pie viņa. Pār vaigiem plūst asaru straumes. Viņš raustās. Kad satveru Džuliana zeltainos matus, viņa ķermenis jau ir ļengans. Kā izmirkusi zelta spalva. No viņa deguna pulsēdamas līst asinis. Džulians ir kluss. Viņš vairs nekustas. Vairs nesmaida.
Nokritis uz ceļiem, aijāju viņa galvu un dvešu savas sievas vārdu. Viņa seja ir pārvērtusies par asinspuķi.
3. DAĻA ZELTS
„Šis ir tavs sirpjAsmens, dēls. Tas tavā vietā skrāpēs zemes asinsvadus. Tas nogalēs zemesčūskas. Turi to asu, ja iestrēgsi urbjos, tas izglābs tev dzīvību par ekstremitātes cenu. ” Tā teica mans tēvocis.
20 . marsa nams
Uzlūkojot salauzto zēnu, mana dvēsele ir pamirusi. Tagad Džulianu neatpazītu pat Kasijs. Manā sirdī ir izgrebts caurums. No trīcošajām rokām uz akmens grīdas pil asinis. Tās straumītēs tek pār zeltainajām zīmēm delmos. Es esmu ellesnirējs, bet šņuksti laužas no manis vēl ilgi pēc tam, kad asaras ir izsīkušas. Viņa asinis no mana ccļa tek gar gludo lielu. Tās ir sarkanas. Nevis zeltītas. Mani ceļi jūt akmeni, un piere tam pieglaužas, kamēr raudu līdz spēku izsīkumam.
Kad paceļu galvu, viņš joprojām ir miris.
Tas nebija pareizi.
Es domāju, ka Sabiedrība spēlē spēles tikai ar saviem vergiem. Nekā. Džuliana rezultāts testā nebija tik augsts kā manējais. Viņš nebija tik fiziski spējīgs kā es. Tādēļ kļuva par upurjēru. Namā ir simt audzēkņu, un apakšējos piecdesmit nogalina augšējie piecdesmit. Tas bija tikai nolāpīts pārbaudījums… man. Pat Bellonu ģimene, lai cik ietekmīga būtu, nespēja pasargāt savu mazāk spējīgo dēlu. Un tāda ir šī pasākuma jēga.
Es ienīstu sevi.
Zinu, ka viņi piespieda mani to darīt, tomēr tik un tā šķiet, ka esmu izdarījis apzinātu izvēli. Kā toreiz, kad parāvu Ēo kājas un jutu, kā pārlūst viņas mazais mugurkauls. Mana izvēle. Tomēr kāda gan cita izvēle man tur tika dota? Un šeit ar Džulianu? Viņi liek mums to darīt un nēsāt sevī vainas apziņu.
Man nav, kur noslaucīt asinis; visapkārt tikai akmens un divi kaili ķermeņi. Es tas neesmu, es negribu tas būt. Es gribu būt tēvs, vīrs, dejotājs. Ļaujiet man rakt! Ļaujiet dziedāt manas tautas dziesmas un lēkt, virpuļot un skriet pa sienām! Es nekad nedziedāšu aizliegto dziesmu. Es strādāšu. Es klanīšos. Ļaujiet man asins vietā no rokām mazgāt zemi! Es tikai gribu dzīvot ar savu ģimeni. Mēs bijām pietiekami laimīgi.
Brīvības cena ir pārāk augsta.
Tomēr Ēo tam nepiekrita.
Lai viņa nolādēta.
Gaidu, tomēr neviens neierodas palūkoties uz asinspirti, ko esmu sarīkojis. Durvis tiek atslēgtas. Aizvēris Džuliana acis, uzlieku pirkstā zelta gredzenu un kails izeju aukstajā gaitenī. No pazemes ejas griestiem pil ūdens. Mēģinu ar to notīrīties, bet man izdodas tikai izsmērēt asinis pa ādu un atšķaidīt tās. Nespēju no tā izbēgt, mans nodarījums man seko, lai cik garš būtu tunelis. Esmu viens ar savu grēku. Tāpēc viņi valda. Iezīmētie zina, ka dzīvē tev jāvcic ļauni darbi. No tiem nevar izbēgt. Ja gribi valdīt, tie jānes sevī. Tāda ir viņu pirmā mācība. Vai varbūt tā ir tāda, ka vājie nav pelnījuši dzīvot?
Es viņus ienīstu, tomēr saprotu.
Uzvari. Paciet vainas apziņu. Valdi.
Viņi grib, lai kļūstu nežēlīgs. Grib, lai mana atmiņa ir īsa.
Tomēr es esmu audzināts citādi.
Viss, par ko mana tauta dzied, ir atmiņas. Un tāpēc es šo nāvi atcerēšos. Man tā būs nasta, kāda neapgrūtinās pārējos audzēkņus. Es nedrīkstu ļaut tam mainīties. Es nedrīkstu kļūt tāds kā viņi. Atcerēšos, ka katrs grēks, katra nāve, katrs upuris ir veikts brīvības vārdā.
Tomēr tagad es baidos.
Vai spēšu izturēt nākamo mācību?
Vai spēšu izlikties tikpat auksts kā Augusts? Tagad es zinu, kādēļ viņš pakāra manu sievu, pat nepamirkšķinājis acis. Un es sāku saprast, kādēļ Zelts valda. Viņi spēj to, ko es nespēju.
Lai gan esmu viens, zinu, ka drīz atradīšu citus. Pagaidām viņi vēlas, lai gremdējos vainas apziņā. Viņi grib, lai jūtos vientuļš un sēroju, lai, atradis citus uzvarētājus, jūtu atvieglojumu. Slepkavības mūs vienos, un uzvarētāju sabiedrība būs balzams, kas remdēs vainu. Es nemīlu savus studiju biedrus, tomēr man šķitīs, ka mīlu. Gribēšu, lai viņi sniedz mierinājumu un apstiprina, ka neesmu ļauns. Un viņi gribēs to pašu. Tā paredzēts padarīt mūs par ģimeni — tādu, kas glabā nežēlīgus noslēpumus.