Man ir taisnība.
Tunelis aizved mani līdz pārējiem. Pirmo ieraugu dzejnieku Roku. Viņam asiņo pakausis. Uz labā elkoņa spīd glumas asinis. Nebiju domājis, ka viņš ir spējīgs nogalināt. Kam pieder šīs asinis? Viņa acis ir sarkanas no raudāšanas. Nākamo atrodam Antoniju. Viņa ir kaila tāpat kā mēs; meitene slīd kā zelta kuģis, viņa ir atturīga un klusēdama seko mums. Viņas pēdas uz akmens atstāj asiņainus nospiedumus.
Negribu atrast Kasiju. Es ceru, ka viņš ir miris, jo baidos no viņa. Viņš man atgādina Dejotāju — izskatīgs un smejošs, bet dziļumā slēpjas pūķis. Tomēr ne jau tāpēc es baidos. Baidos tādēļ, ka viņam ir iemesls, lai mani ienīstu un gribētu mani nogalināt. Pirms tam nevienam cilvēkam manā dzīvē nav bijis attaisnota iemesla. Neviens nekad nav mani ienīdis. Viņš ienīdīs, ja uzzinās. Tad kaut ko aptveru. Kā gan nams var turēties cieši kopā, ja tā locekļi glabā šādus noslēpumus? Tas nevarēs. Kasijs zinās, ka kāds no biedriem nogalinājis viņa brāli. Citi būs zaudējuši draugus, tādēļ nams pats sevi aprīs. Sabiedrība izdarīja to ar nolūku; viņi vēlas haosu. Tas būs mūsu otrais pārbaudījums. Nesaskaņas pašu ciltī.
Trijatā atrodam pārējos izdzīvotājus alai līdzīgā akmens ēdamzālē, kuras centrā novietots garš koka galds. Telpu izgaismo lāpas. Pa atvērtajiem logiem ieplūst nakts migla. Kā aina no seniem stāstiem. Ēras, ko dēvē par viduslaikiem. Garās telpas tālākajā galā atrodas cokols. No tā paceļas milzīgs akmens, kura vidū iegulst no zelta darināta Pirmā roka. Akmeni rotā zeltīti un melni gobelēni. Tajos ir attēlots vilks, kas kauc pret debesīm, it kā brīdinātu. Šo namu saraus gabalos tā pati Pirmā roka. Katrs no šiem mazajiem prinčiem un princesēm domās, ka ir pelnījis nama vadoņa godu. Tomēr iegūt to varēs tikai viens.
Kopā ar pārējiem audzēkņiem es kā rēgs klīstu pa akmens zālēm ēkā, kas, šķiet, ir milzu pils. Atrodam telpu, kurā varam nomazgāties.
Pie vienas no sienām un pa auksto grīdu tek ledains ūdens. Tagad asinis sajaucas ar ūdeni un pazūd pa labi kaut kur akmens grīdā. Jūtos kā spoks miglas un akmens Valstībā.
Salīdzinoši trūcīgi aprīkotā ieroču noliktavā atrodam mums sagatavotus melna un zelta auduma kostīmus. Katram apģērba sainim piestiprināta zīmīte ar kāda audzēkņa vārdu. Mūsu apģērba augstās apkaklītes un piedurknes rotā zeltains kaucoša vilka simbols. Paņemu savas drēbes un viens apģērbjos kādā saimniecības telpā. Tur nokrītu stūrī un sēžu klusēdams. Sī vieta ir tik auksta un klusa. Tik tālu no mājām.
Mani atrod Roks. Viņš savā uniformā izskatās satriecošs — slaids kā zeltains vasaras kviešu stiebrs, augsti vaigu kauli, siltas acis. Tomēr viņa seja ir bāla. Viņš vairākas minūtes tup uz papēžiem man pretī un tad pasniedzas, lai saņemtu manas plaukstas. Es pavelku tās atpakaļ, bet viņš nelaiž vaļā, līdz palūkojos uz viņu.
„Ja tiec iemests dzelmē un nepeldi, tad noslīksi,” viņš saka un paceļ uzacis. „Tāpēc turpini peldēt, vai ne?”
Piespiežu sevi pasmieties.
„Dzejnieka loģika.”
Viņš parausta plecus. „Tā neko augstu netiek vērtēta. Tāpēc pastāstīšu tev faktus, brāli. Sāda ir sistēma. Zemākās krāsas laiž pasaulē bērnus, lietojot katalizatorus. Ātras dzemdības, dažkārt bērns tiek iznēsāts tikai piecus mēnešus, līdz dzemdības tiek izraisītas mākslīgi. Ja neskaita obsidiānus, tikai mēs gaidām deviņus mēnešus, lai piedzimtu. Mūsu mātes nesaņem katalizatorus, nomierinošus līdzekļus vai nukleīnu. Vai esi pavaicājis sev, kāpēc?”
„Lai produkts būtu tīrs.”
„Un lai dotu dabai iespēju mūs nogalināt. Kvalitātes kontroles padome ir cieši pārliecināta, ka 13,6213 procentiem visu Zelta bērnu jāmirst, pirms tie sasnieguši viena gada vecumu. Dažkārt viņi piespiež realitāti piemēroties šim skaitlim.” Viņš izpleš rokas. „Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir pārliecināti, ka civilizācija vājina dabisko atlasi. Viņi paveic dabas
darbu, lai mēs nekļūtu par mīkstmiešu rasi. Šķiet, ka Pāreja ir tikai un vienīgi šīs politikas turpinājums. Vienīgi šoreiz viņu darbarīki bijām mēs. Mans… upuris… bija muļķis, lai svētīta viņa dvēsele. Viņš bija cēlies no nevērtīgas ģimenes, un viņam nepiemita apķērība, saprāts vai ambīcijas,” viņš saviebies izšķoba šos vārdus un nopūšas. „Viņā nebija nekā tāda, ko padome tur vērtē. Viņa nāvei bija pamatots iemesls.”
Vai arī Džuliana nāvei bija iemesls?
Roks zina, ko dara, jo padomē ir viņa māte. Viņš neieredz savu māti, un tikai tad es saprotu, ka viņam vajadzētu man patikt. Vēl vairāk — es viņa vārdos rodu mierinājumu. Viņš nepiekrīt noteikumiem, tomēr tos ievēro. Tas ir iespējams. Varu darīt to pašu, līdz būšu ieguvis pietiekami daudz varas, lai tos mainītu.
„Mums vajadzētu piebiedroties pārējiem,” pieceldamies saku.
Rakstīti ar zeltītiem burtiem, ēdamzālē mūsu vārdi lidinās virs krēslu atzveltnēm. Iestājpārbaudījumu rezultāti vairs nav redzami. Mūsu vārdi ir parādījušies arī melnajā akmenī zem Pirmā rokas. Tie zeltīti karājas gaisā, veidodami rindu, kas tiecas pretī rokai. Esmu tai vistuvāk, lai gan līdz galam vēl ejams tāls ceļš.
Daži audzēkņi raud kopā nelielās grupiņās ap garo koka galdu. Citi sēž, atspiedušies pret sienu un saķēruši rokās galvu. Kāda klibojoša meitene meklē savu draugu. Antonija nikni glūn uz galda otru galu, kur sēž un ēd mazais Sevro. Protams, viņam vienīgajam ir ēstgriba. Godīgi sakot, esmu pārsteigts, ka viņš izdzīvojis. Viņš ir sīka auguma, turklāt bija mūsu deviņdesmit devītais un tika izvēlēts pēdējā atlases kārtā. Pēc Roka izvirzītajiem noteikumiem, viņam vajadzētu būt mirušam.
Milzis Tits ir dzīvs un apbružāts. Viņa dūru kauliņi izskatās pēc netīra miesnieka bluķa. Viņš augstprātīgi nostājies malā no pārējiem un smīn, it kā tas viss būtu burvīgi jautra izklaide. Roks klusi runā ar klibojošo meiteni vārdā Lea. Viņa nokrīt zemē un raudādama met savu gredzenu pret grīdu. Meitene izskatās pēc stirnas; viņas acis ir platas un mirdzošas. Roks apsēžas viņai blakus un saņem viņas roku. Viņam piemīt šajā telpā esošajiem neraksturīgs miers. Prātoju, cik mierīgs viņš bija,
kamēr žņaudza kādu citu bērnu līdz nāvei. Virpinu savu gredzenu, te novelku, te atkal uzvelku to pirkstā.
No mugurpuses kāds viegli uzsit man pa pakausi.
„Hei, brāl’!”
„Kasij.” Sveicienā paloku galvu.
„Apsveicu ar uzvaru. Jau baidījos, ka prāts ir viss, kas tev ir,” Kasijs smej. Viņa zeltītās lokas pat neizskatās saņurcītas. Viņš apmet man ap plecu roku un, saraucis degunu, nopēta telpu. Šo nevērību viņš tēlo; es redzu, ka puisis ir noraizējies.
„Ak. Vai ir kas vēl neglītāks par sevis žēlošanu? Visas šīs raudas!” Viņš pasmaida un norāda uz meiteni ar salauztu degunu. „Un viņa tikko kļuva agresīvi nepatīkama. Nevarētu gan teikt, ka ari pirms tam būtu bijis vērts ap viņu ostīties. M? M?”
Aizmirstu, kā jārunā.
„Kontūzija, cilvēk? Šie trāpījuši pa tavu balseni?”
„Vienkārši šobrīd nav diez kāda noskaņojuma jokoties,” es atbildu. „Dabūju nedaudz pa galvu. Arī plecs nedaudz sajāts. Šī nav mana ierastā aina.”
„Plecu varam salabot tūlīt pat. Dabūsim to atpakaļ locītavā.” Viņš nevērīgi satver manu izmežģīto plecu un, pirms pagūstu protestēt, iegrūž to atpakaļ vietā. Sāpēs noelšos. Viņš ķiķina. „Prīmā. Prīmā.” Kasijs uzsit pa to pašu plecu. „Palīdzēsi arī man?”