Viņš izstiepj savu kreiso roku. Izmežģītie pirksti izskatās pēc zibens šautrām. Iztaisnoju tos. Viņš sāpēs smejas, nezinādams, ka man zem nagiem ir viņa brāļa asinis. Cenšos neelpot pārāk strauji.
„Vai jau esi redzējis Džulianu, vecīt?” Kasijs beidzot pajautā. Tagad, kad Priamu nekur nemana, viņš runā mērenMēlē.
„Ne miņas.”
„Eh, sīkais droši vien cenšas savā cīņā būt saudzīgs. Tēvs iemācīja mums Kluso mākslu, Kravati. Džulians tajā ir īsts brīnumbērns. Viņš domā, ka es esmu labāks.” Kasijs sarauc pieri. „Viņš domā, ka esmu labāks visā, un tas ir saprotami. Vienkārši jāļauj viņam pašam ieskrieties. Runājot par to — kuru nožmiedzi tu?”
Manas iekšas savelkas mezglā.
Izgudroju melus, un tie ir labi meli. Aptuveni un garlaicīgi. Šobrīd Kasijs tik un tā grib runāt tikai par sevi. Galu galā, tam viņš audzināts. Telpā ir apmēram piecpadsmit jaunieši, kuru acīs redzams tas pats klusais mirdzums. Ne jau jauns. Vienkārši sajūsmināts. Un šie jaunieši būs jāpatur acīs, jo ir dzimuši slepkavas.
Palūkojoties apkārt, viegli redzēt, ka Rokam ir taisnība. Daudz smagu cīņu nav bijis. Tā bijusi uzspiesta dabiskā atlase. Klases augšgals apslaktēja apakšgalu. Reti kurš ir smagi ievainots, ja neskaita pāris mazu zemAtlases izņēmumu. Dažkārt dabiskā atlase sarūpē pārsteigumus.
Kasijs stāsta, ka viņa cīņa bijusi viegla. Viņš esot to izdarījis tieši, godīgi un ātri. Ar plaukstas sitienu satriecis pretinieka balseni desmit sekundes pēc cīņas sākuma. Tiesa, esot savādi sagriezis pirkstus. Prīmā. Esmu pataisījis par līķi vislabākā slepkavas brāli. Manī ielavās bailes un iekārtojas tur uz palikšanu.
Kad telpā pastaigas solī ienāk Fičners un pavēl mums apsēsties, Kasijs pieklust. Viens pēc otra tiek aizpildīti piecdesmit krēsli. Un mazpamazām Kasija seja satumst līdz ar katru zudušo iespēju, ka viņa brālis pievienosies pie galda sēdošajiem. Kad tiek aizņemts pēdējais krēsls, viņš nekustas. No viņa staro auksts niknums. Ne karsts, kā biju gaidījis. Antonija sēž mums pretī, pretī man, un vēro viņu. Meitenes mute paveras, bet neko nesaka. Tādus kā Kasijs nemierina. Nebiju domājis, ka tāda kā viņa to mēģinās.
Džulians nav vienīgais, kura trūkst. Kaut kur nekustīgi guļ sprogu un vaigu bedrīšu meitene Ārija. Un pazudis Priams. Perfektais pirmtiesīgais Priams, Marsa pavadoņu mantinieks. Dzirdēju, ka viņš bijis sava dzimšanas gada Pirmais zobens Saules sistēmā. Duelētājs, kuram līdzīgu neatrast. Laikam ar dūrēm viņš nebija tik letāls. Noskatu nogurušās sejas visapkārt. Kurš, pie velna, viņu nogalinājis? Šo padome būs salaidusi grīstē, un pieņemu, ka viņa māte sakurinās elli, jo noteikti nebija domāts, ka Priamam jāmirst.
„Savus labākos aiztriecam nebūtībā,” vērtējoši nomurmina Kasijs.
„Sveiki, jūs mazie sūdbambuļi!” Fičners nožāvādamies saka un saceļ kājas uz galda. „Tagad jums varētu būt pielēcis, ka Pāreju tikpat labi varētu saukt arī par Izbrāķēšanu.” Fičners pakasa cirksni ar slātes spalu. Viņa manieres ir daudz sliktākas par manām.
„Un varbūt jūs domājat, ka tā aizlaižam postā labus zeltus, tomēr esat idioti, ja iedomājaties, ka piecdesmit bērni izsit robu mūsu ciparos. Uz Marsa ir vairāk nekā miljons zeltu. Saules sistēmā — vairāk nekā simt miljonu. Ne jau visi var kļūt par iezīmētajiem, vai ne?”
„Tātad, ja joprojām domājat, ka tā ir zvērība, ņemiet vērā, ka spartieši nogalināja vairāk nekā desmit procentus savu jaundzimušo; vēl trīsdesmit nogalināja daba. Salīdzinot ar viņiem, mēs esam nolādēti humānisti. Vairums no sešiem simtiem mirušo audzēkņu veidoja vienu procentu zemāko iestājpārbaudījumu rezultātu. Nekas te netika izšķērdēts.” Viņš pasmejas un uzlūko ap galdu sēdošos ar pārsteidzošu lepnumu acīs. „Izņemot to idiotu Priamu. Njā. Lūk, jūsu baram mācība. Viņš bija izcils zēns — skaists, spēcīgs, ātrs. Ģēnijs, kurš dučiem skolotāju pavadībā mācījās dienu un nakti. Tomēr viņš bija izlutināts. Un kāds, viņa vārdu es neteikšu, lai nesabojātu visas šīs mācībstundas prieku, bet kāds nogāza viņu gar zemi uz akmens un mīdīja viņa traheju, līdz viņš nomira.”
Fičners aizliek rokas aiz galvas.
„Bet tagad! Sī ir jūsu jaunā ģimene. Viens no divpadsmit namiem — Marsa nams. Nē, jūs neesat īpaši tāpēc, ka dzīvojat uz Marsa un esat tikuši Marsa namā. Tie, kas uz Venēras tikuši Venēras namā, nav īpaši. Viņi vienkārši ir piemēroti šim namam. Jūs jau saprotat. Pēc Institūta jūs meklēsiet iespēju kļūt par mācekļiem —ja gribat, lai ar jums lepojos, cerams, ka pie Bcllonas, Augusta vai Arka ģimenes. Iepriekšējie Marsa nama absolventi var palīdzēt jums iegūt šīs mācekļa vietas, var piedāvāt paši savu patronāžu, bet varbūt jūs būsiet tik veiksmīgi, ka jums nebūs vajadzīga palīdzība.
Tomēr, lai jums būtu kristālskaidrs. Šobrīd jūs esat mazi bērni. Stulbi, mazi zīdaiņi. Jūsu vecāki ir iedevuši jums visu. Citi ir slaucījuši jūsu mazās pakaļas. Gatavojuši jums ēst. Karojuši karus jūsu vietā. Naktī
saseguši jūsu mazos, spīdīgos snīpīšus. Rūsganie rok raktuvēs, vēl pirms viņiem tiek dota iespēja kniebties; viņi būvē jūsu pilsētas, atrod jums degvielu un savāc sūdus pēc jums. Sārtie apgūst apmierināšanas mākslu, vēl pirms viņiem jāsāk skūties. Obsidiāniem ir visdrausmīgākā nolādētā dzīve, kādu varat iedomāties — nekā, izņemot salu, asmeni un sāpes. Viņi tiek audzēti savam darbam, trenēti to darīt jau no bērna kājas. Viss, kas bijis jādara jums, mazie princīši un princesītes, ir jāizskatās kā māmiņas un papiņa mazākām kopijām un jāiemācās uzvesties un plinkšķināt klavieres, jāt un sportot. Bet tagad jūs piederat Institūtam, Marsa namam, Marsa prefektūrai, savai krāsai, Sabiedrībai un tā tālāk. Blā, blā.”
Fičners slinki pasmīn. Vēnām klātā roka guļ uz vēdera.
„Šonakt jūs beidzot kaut ko izdarījāt paši. Uzveicāt tādu pašu mazuli kā jūs. Tomēr tas ir tikpat vērts kā sārtas palaistuves pirdiens. Mūsu mazā Sabiedrība tur līdzsvaru adatas galā. Citas krāsas izrautu jūsu nolādētās sirdis pie pirmās izdevības. Un vēl jau ir Sudrabs. Varš. Zilais. Vai domājat, ka viņi būs uzticami bēbju baram? Vai domājat, ka obsidiāni sekos kaut kādiem maziem mēsliem kā jūs? Ja redzēs kaut mazāko vājuma pazīmi, tic bērnu žņaudzēji padarīs jūs par saviem mazajiem mīļverdziņiem. Tāpēc jūs nedrīkstat to izrādīt.”
„Tad Institūtam būtu jāpadara mūs skarbus?” norūc milzīgais Tits. „Nē, tu kolosālais lempi. Tam jāpadara jūs gudrus, nežēlīgus, viedus un cietus. Tam desmit mēnešu laikā jāliek jums novecot par piecdesmit gadiem un jāparāda, ko jūsu senči izdarīja, lai sniegtu jums šo impēriju. Vai drīkstu turpināt?”
Viņš uzpūš košļājamās gumijas burbuli.
„Un tagad Marsa nams.” Tievā roka pakasa vēderu. „Njā. Mums ir lepns nams, kas varbūt varētu pat sacensties varenībā ar dažām no Vecajo dzimtām. Mums ir politiķi, prētori un justiciārs. Pašreizējie Mcrkura un Eiropas arhiGubcrnatori, tribūns, dučiem prētoru, divi tiesneši un flotes imperators. Savas saites ar mums uztur pat Lornsau Arks, kurš cēlies no Arku dzimtas — tiem, kuri neseko līdzi, — trešās ietekmīgākās Marsa ģimenes.
Visi šie vadoņi meklē jaunus talantus. Lai aizpildītu sarakstu, viņi starp citiem kandidātiem izvēlējās jūs. Atstājiet iespaidu uz šiem
svarīgajiem cilvēkiem, un pēc šī mācekļa vieta jums būs rokā. Uzvariet, tad varēsiet izvēlēties, kur kalpot mācekļa gadus — namā vai kādā Vecajo ģimenē; varbūt jūs gribēs pats Arks. Ja tā notiks, būsiet nonākuši uz vistaisnākā ceļa, kas ved uz augstu stāvokli, slavu un varu.”